Iespējams, visīstākā “fake news”: “Latvijas Pasts” velta pastmarku izdomātam Latvijas vēstures “piemineklim” 7
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Patīk vai nepatīk, bet šī ir visīstākā “fake news” (viltus ziņa),” tā par valsts akciju sabiedrības “Latvijas Pasts” šovasar 50 tūkstošos eksemplāru izdoto pastmarku, veltītu tā saucamā Jersikas evaņģēlija 750. gadadienai, teic viduslaiku vēstures speciālists, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Levāns.
Kuriozs un reizē bēdīgs gadījums, kad Latvijas valsts institūcija, kaut nevilšus, tomēr devusi ieguldījumu vēstures viltojuma popularizēšanā.
Anotācijā pie minētās pastmarkas vietnē “pasts.lv” sacīts: “Jersikas Evaņģēlijs, saukts arī par Latvieša Evaņģēliju, ir viens no senākajiem Latvijas kultūras un vēstures pieminekļiem, kas ir piederīgs gan latviešu, gan krievu kultūrai.
Šo viduslaiku rokrakstu, kas pabeigts 1270. gada 23. martā, senkrievu valodā radījis grāmatu pārrakstītājs Jurģis (Georgijs). Grāmatu pārrakstītāja Jurģa personība un talants veidojās senajā Jersikā.”
Ne viens vien Latvijas senvēstures interesents, to izlasot, izbrīnā uzdeva sev un citiem jautājumu: “Ko esmu palaidis garām? Kas tas par 13. gadsimta “latviešu” evaņģēliju, kuru mūsdienu vēsturnieki noklusējuši, bet kas tomēr izrādījies Latvijas valsts pastmarkas cienīgs?”
Diemžēl te darīšana ar vēlmi ieraudzīt vēlamo – 167 lappuses biezais, krāsainām miniatūrām bagātinātais Novgorodas senkrievu valodas rokraksts, kura oriģināls glabājas Krievijas Valsts bibliotēkas Rokrakstu zinātniskās pētniecības nodaļā, kaut tiešām no senatnes nācis, vēsturiski nav saistāms ne ar Jersiku, ne latviešiem.
Leģenda par “Jurģi”
Vēlme pataisīt senkrievu rakstu pieminekli par Latvijas senvēstures liecību rodas no ieraksta, ko mūks evaņģēlija pārrakstītājs, darbu pabeidzis, reiz izdarīja pergamenta pēdējā lappusē.
Jersikas evaņģēlija piekritēji to latviskojuši šādi: “Šī grāmata pabeigta 6778. gada 23. martā, svētā mocekļa Nikona piemiņas dienā. Šajā dienā bija zīmes pēc Saules.
Rakstīju šīs grāmatas es, Jurģis, mācītāja, saukta latvieša (lotiša), dēls no Gorodiščes, par mūka Simona līdzekļiem no Sv. Georgija [klostera] sev par pestīšanu un visiem kristiešiem par mierinājumu.”
6778. gads mūsdienu laika skaitīšanā atbilst 1270. gadam. Protams, oriģinālā minēts “Georgij” nevis “Juris”, tomēr galvenie vārdi ir “glagoļeno Lotiša s Gorodišča” (“Лотышa съ Городища”). “Lotiš” mūsdienās skan ļoti līdzīgi “latiš”, tātad “latvietis”, tāpēc nav brīnums, ka popa dēlu Georgu kādam gribējies uzdot par “popa, saukta latvieša” dēlu.
Kāpēc teksta interpretētāji vietvārdā “Gorodišče” sazīmējuši Jersiku, ir mazāk saprotams.
Tomēr tieši tāds ieraksta traktējums gadu desmitiem ļāvis vairoties fantāzijām par “pareizticīgo latvieti, garīdznieka dēlu Jurģi”, kurš bijis izglītots slāvu baznīcas valodas zinātājs, grāmatu pārrakstītājs, “garīgi bagāts cilvēks”, dzīvojis Jersikā, gribējis pievērst pareizticībai vietējos latgaļus, bet, kad Baltijā ienāca un Jersiku iekaroja vācu krustneši, bijis spiests bēgt un tā tālāk.
Par nelaimi, 20. gadsimtā tikai retajam ienāca prātā iedziļināties šajā leģendā un paraudzīties uz to ar zinātnieka, nevis diletanta aci. Vieglāk bija atkārtot citu apgalvojumus.
“Jurģi Latvi” par reālu turējuši visnotaļ cienījamie folklorists Juris Kreics, vēsturnieks Arveds Švābe, arheologs Francis Balodis, vēsturnieki Andrejs Johansons un Pēteris Zeile.
Bet latviešu padomju rakstnieks Jānis Niedre ar visai skaidru misiju – parādīt latviešu tautas “seno” tuvību ar krievu tautu – “Jurģi Latvieti” apcerēja romānā “Un vēji triec nodegu pelnus” (1978). Mīta nostiprināšanai palīdzējis arī 2014. un 2016. gadā ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas gādību izdotais faksimils “Latvieša Evaņģēlijs” un tam veltītais apcerējumu krājums.
“Lotiš” nav “latiš”
Pirmais, kurš Gorodišči iedomājies par Jersiku, šķiet, bijis folkloras vācējs Kreics, taču viņa apgalvojumam trūkst jelkāda pamata, ja nu vienīgi iespēja, ka 13. gadsimta sākumā Jersikā būtu varējis darboties kāds pareizticības sludinātājs no Polockas.
Nav noliedzams, ka ir konstatējams pareizticības iespaids Austrumlatvijā vēl pirms vācu kristīgās misijas. Krustneši Jersikas pili un pilsētu ieņēma un nopostīja 1209. gadā. 1212. gadā Polocka atteicās no jebkādām pretenzijām uz “letu” un līvu zemēm. Pārrāvums starp 1209. un manuskriptā minēto 1270. gadu ir pārāk liels, lai minētajā periodā pareizticība būtu varējusi radīt paliekošu ietekmi. Neviens “Jurģis” pareizticību Jersikā sludināt nevarēja.
Profesors A. Levāns uzsver, ka “Latvieša”, “Jurģa” vai “Jersikas” evaņģēlija versijai nav absolūti nekāda zinātniska pamata.
To neatbalsta ne paleogrāfiska, ne filoloģiska avotkritiska analīze, ko vēl PSRS laikos veikuši krievu zinātnieki. Krievijā senvēstures pētnieku akadēmiskajās publikācijās rokraksts netiek dēvēts par “Jersikas” vai attiecināts uz Latviju. Tas konsekventi ir Novgorodas izcelsmes Simona evaņģēlijs (Симоновское евангелие).
Kā savos darbos raksta ievērojamā Krievijas mākslas zinātniece, nesen aizsaulē aizgājusī profesore Olga Popova, ilustrētais rokraksts ap 1270. gadu tapis, pēc visa spriežot, Dievmātes Labās Vēsts baznīcas grāmatu darbnīcā Volhovas upes labajā krastā, pāris kilometru no Novgorodas, vietā, ko tā arī sauc par Gorodišči.
Te atradies 12. gadsimtā dibināts dievnams, kas pastāvēja līdz 20. gadsimta 30. gadiem, kad staļinisma apstākļos tika slēgts un pārvērsts drupās. Profesore Popova norādījusi, ka tas, ka rokraksta izpildītāja, “popa dēla Georgija” tēvs pops “Lotišs” nāk no “Gorodiščes” nozīmē to, ka viņš bijis Novgorodas kņaza garīdznieks, jo par “gorodiščes” ļaudīm senkrievu tekstos apzīmēti kņazam padotie. Tātad ar Jersiku tam nav saistības.
Būtiski zināt, ka 13. gadsimta beigās etnonīms “latvietis” bija neiespējams, jo kā jēdziens tas radās tikai 16.–17. gadsimtā, bet plašā apritē ienāca 19. gadsimtā.
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis skaidro – ja 13. gadsimta Krievzemē kāds gribētu ko tādu rakstīt, viņš, latgaļus apzīmējot, lietotu tradicionālo “lotigola” (“лотыгола”), kā tas darīts senkrievu hronikās.
Viduslaiku Krievzemē vārdam “lotiš” bija pavisam cita nozīme, polemikā par Jersikas evaņģēliju vēl pagājušā gadsimta 30. gados aizrādīja valodnieks Jānis Endzelīns: ar “lotiš” Pleskavas apkaimē apzīmēja cilvēku, kam piemīt runas defekts, tādu, kas stostās. Tieši no tā cēlies krievu uzvārds “Lotišev”/”Latišev”.
“Jersikas evaņģēlija teorijas galvenais trumpis ir senkrievu īpašības vārda “lotiš” fonētiskā līdzība ar krievu “latiš” jeb “latvietis”. Taču šāda naiva līdzību meklēšana, ignorējot vēsturisku analīzi, var aizvest auzās. Es varētu nosaukt virkni viduslejasvācu valodas vārdu, kuru nozīme viduslaikos ir pilnīga cita, nekā mums var šķist.
Piemēram, 13. gadsimtā vairākiem Lībekas garīdzniekiem bija pievārds “Livo”. Viņus varētu pasludināt par “lībiešiem” vai “livoniešiem”, taču viņi nebija ne viens, ne otrs!” piebilst A. Levāns.
Ulmaņlaiku grēki
Vēsturnieki atzīst, ka vēl būtu noskaidrojams, kad dzimusi Krievijas ģeopolitiskajām interesēm pieskaņotā leģenda par Latvieša/Jersikas evaņģēliju. Iespējams, tās sākumi jāmeklē 19. gadsimta 80. gados, kad impērijas Baltijas provincēs sāka īstenot pastiprinātu pārkrievošanas politiku.
Tas gan skaidrs, ka, izdarot lāča pakalpojumu nākamajām vēsturnieku paaudzēm, plašākā apritē šo versiju iecēlis neviens cits kā Arveds Švābe ar grāmatu “Latvju kultūras vēsture” (1922). Vēlākais nacionālās vēstures pīlārs tobrīd bija tikai LU students.
“Viņš bija vēstures entuziasts, kurš kaislīgi aizrāvās ar senatni, taču viņš rakstīja par to neprofesionāli.
Es teiktu, ka Švābe un citi ar dīvainu kaismi šo leģendu izmantoja, lai pamatotu senkrievu kultūras klātbūtni latviešu kultūrā, kaut zinātniskā argumentācija tam bija ļoti vāja un nepārliecinoša.
Saprotams, kādēļ tas tika darīts – tā bija pretēja koncepcija vācbaltu vēstures stāstam par vācu kultūras nozīmi Baltijas iekļaušanā Rietumu pasaulē. Toreiz tā bija ideoloģija,” bilst A. Levāns.
Vismaz daļai latviešu 20. gadsimta 20.–30. gados šis stāsts izrādījās tīkams un svarīgs. “Teorija par evaņģēlija pārrakstītāja latvisko izcelsmi īpaši imponēja Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados. Tas lieliski atbilda tā laika nacionāli romantiskajam vēstures traktējumam.
Bija tendence meklēt latvisku izcelsmi visām vēsturiskajām personībām, ja vien bija kaut niecīgākā norāde uz šādu varbūtību,” komentē G. Zemītis.
Ulmanim simpatizēja Jersika kā agrīnā Latvija un mitoloģizētais Visvaldis kā ideāls Latvijas valsts vadoņa paraugs. Jersikas evaņģēlijs šajā stāstā iederējās lieliski.
Var saprast, kādēļ pie iedomātā Latvieša evaņģēlija tik ļoti turas Latvijas Pareizticīgā baznīca, kas oficiālajā vietnē “pareizticība.lv” to raksturo, kā “latviešu tautas vēsturē” nozīmīgu rokrakstu. Grūtāk saprast, kādēļ falsificētam stāstam sekojis “Latvijas Pasts”.
Primitīvs naivums
“Latvijas Pasta” Pasta vērtszīmju un filatēlijas departamenta direktors Edmunds Bebrišs “Latvijas Avīzei” situāciju skaidroja šādi: “Priekšlikumu pastmarku tēmai saistībā ar Jersikas evaņģēliju iesniedza Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode. Tā kā tas attiecas uz reliģiska rakstura izdevumu, Sinode kā priekšlikuma autore tiek uzskatīta par šīs jomas eksperti.
LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore, filoloģijas doktore Venta Kocere rakstā “Jersikas Jurģa 1270. gada Evaņģēlijs”, atsaucoties uz Dr. phil, Dr. hist. Franci Balodi, norādījusi: “F. Balodis atzīmēja arī Arveda Švābes norādīto, ka Maskavas Rumjanceva bibliotēkas vecslāvu Evaņģēliju 1270. gadā rakstījis Jurģis, mācītāja, saukta Latvieša, dēls no Gorodiščes (Jersikas), tātad Jersikā kristietība tā bija iesakņojusies, ka pilsēta jau pati varēja dot priesterus, kāds bija Jurģa tēvs.”
Veicot priekšizpēti par šo tematu, publiski pieejamos avotos netika atrasta informācija, kurā būtu apšaubīts rokraksta autentiskums. L
īdz ar to Pastmarku emisijas komisijas locekļi vienbalsīgi lēma par šīs pastmarkas iekļaušanu pastmarku emisijas plānā.”
“Tā ir Pareizticīgās baznīcas darīšana, ar kādiem stāstiem tā cenšas vairot savu popularitāti, jo to var uzskatīt par privātu viedokli. Taču, kad šī versija, kas neiztur zinātnisku kritiku, valsts līmenī tiek izklāstīta kā vienīgā, tas vairs nav labi. Skumji, ka ar šo pastmarku publiski apliecinām, ka esam nekritiski domājoša sabiedrība. Ka mums acīmredzot nepietiek kompetences, nav kapacitātes nopietnai akadēmiskai ekspertīzei. Un ka mums piemīt primitīvs naivums un trūkst brieduma,” konstatē A. Levāns.
Savukārt vēsturnieks un Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis spriež: “Tas ir superpiemērs, kā viltusziņas, kas pastāvēja jau agrākos laikos, var tikt izmantotas pat mūsdienās. Tagad iznāk, ka mums ir Latvijas valsts pastmarka, kas simbolizē “senās vēsturiskās saites” ar Krieviju.”
