Sandra Vensko: Viltīgais manifests 11
Izlasot manifestu “Mēs esam par!”, prātā iezagās ironiska doma – varbūt esam ceturtās atmodas priekšvakarā? Mūsu valsts veidošanās vēsture ir tik pārredzama, ka skaidri var saskatīt inteliģences vadošo lomu procesos, kas vijas cauri visām trijām latviešu tautas atmodām.
Tas, ka pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām Latvijā top jaunas partijas, nav nekas īpašs. Solījumi visiem aptuveni vieni un tie paši – samazināt vai padarīt taisnīgu kopējo nodokļu slogu un citi labumi. Bet izpratnē par to, kurš ir tas spēks, kas garantē atjaunotās Latvijas Republikas neatkarību, un kurš ir tas, kas mūsu neatkarību apdraud, te jau valda domu plurālisms – vieniem tas ir Kremlis, citiem – NATO. Tā dzīve ritējusi bez lieliem pārsteigumiem un satricinājumiem mūsu pilsoniskajā ikdienā – diezgan vienmuļi, gadu no gada. Gadījās jau kāds piedzīvojums pa vidu, piemēram, ušakovieši izprovocēja valodas referendumu – tad latviešiem bija jāceļ karogs plecā un jāiet uz iecirkni balsot “pret”, vai arī latviešiem bija jādzīvo līdzi medijos tam, kā pēc valodas referenduma tiek uzrakstīta un pieņemta Satversmes preambula, un šādi novērsti turpmākie uzbrukumi mūsu dzīvesveidam. Paldies latviešu inteliģencei par šādu darbu, jo līdz šodienai šķita, ka līdz ar Latvijas Republikas pamatlikuma ievada izstrādāšanu ir garantēta drošība mūsu kultūrai, kuru nespēs vairs apdraudēt ne kultūrmarksisti, nedz putinisti. Tā šķita līdz brīdim, kamēr vēl nebija uzrakstīts manifests.
“Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem,” gudri un viltīgi ir uzrakstīts teksts, kas reizē kalpo arī kā labs piemērs, cik daudz cilpu var sapīt skaisti nostrādātā tekstā. Piemēram, iesākums kā parasti miegains: “Mēs esam par visiem pieejamu sabiedrisko veselības aprūpi. Mēs esam par…” utt. – nekā jauna un revolucionāra. Šādus solījumus var atrast visās priekšvēlēšanu programmās, kuras vairākumā gadījumu lasītājs nelasa, tāpēc šinī gadījumā nemaz netiek līdz galvenajai sadaļai: “Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem.”
Ar gludi noslīpētu valodu faktiski tiek apšaubīts Satversmes preambulā noteiktais valsts valodas statuss, okupācijas fakta nozīmība u. c. svarīgas mūsu valsts pastāvēšanas pamatdetaļas, tajā skaitā manifesta tekstā apstrīdēts Pilsonības likums, kā arī nepilsoņa statuss, kas pats par sevi ir uzbrukums valsts drošībai.
Gribētu saņemt no manifesta autoriem godīgu atbildi uz jautājumu – kā viņi ir iecerējuši nonākt līdz punktam, no kura sāktu veidot vienotu nāciju kopā ar ušakoviešiem un runāt par kaut kādu “vēstures izlīgumu”, un kādā valodā tas notiks?
Patiesībā jau šāda teoretizēšana par “vienotas nācijas izveidi” nav nekas jauns. Gudri cilvēki tūlīt pēc Latvijas Republikas atjaunošanas ar aizrautību runāja par to, ka pienāks laiks, kad Latvijā tie ļauži, kuri atmodas laikā balstīja interfronti, aizies citos medību laukos, bet jaunā paaudze būs citāda. Kā redzam – vairumā gadījumu tāda pati vien ir. Tikai gudrāka un ciniskāka pret Latvijas valsti. Pavisam vienkāršoti runājot, manuprāt, manifesta autori paredz nulles pilsonības ieviešanas variantu Latvijā. Attīrot tekstu, var saprast arī, ka manifesta autori ir iecerējuši apstrīdēt Satversmes 110. punktu, kurš nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti.
Protams, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur pilsoņi bauda visas cilvēktiesības, pilsoņiem ir tiesības rakstīt politiskus paziņojumus, dibināt partijas, bet tas ir jādara godīgi. Tādēļ vēršos pie jaunajiem politiķiem, kad viņi rakstīs savas politiskās partijas priekšvēlēšanu programmu – darīt šo darbu bez puķēm un lamatām. Rakstīt skaidri un gaiši tekstus par to, kā partija ir nolēmusi “uzlabot” LR Satversmi, kā ir iecerējusi risināt nepilsoņu problēmas, legalizēt seksuālo minoritāšu laulības u. c. jautājumus, necensties šīs eiropeiskās vērtības ievilkt Saeimā pa “sētas durvīm” jau tad, kad baudīs Saeimas deputāta statusu. Latvijas pilsonim ir visas tiesības zināt, par ko tad viņš galu galā atdod savu balsi, kādu pārliecību pauž viņam simpatizējošais politiskais spēks.
