Aktieris Mārtiņš Vilsons: “Smieklīgi, ka cilvēki tā ņemas par tiem vīrusiem. It kā viņi būtu nākuši šajā pasaulē dzīvot mūžīgi…” 71
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Kopš marta sākuma un turpmāk ceturtdienās pie kanāla “360TV” skatītājiem nonācis pašmāju seriāls “Bezvēsts pazudušās”, kas balstīts stāsta autores un seriāla producentes Leldes Kovaļovas tāda paša nosaukuma debijas romānā. Tas šķetina divu pazudušu sieviešu meklējumus kādā nomaļā Latvijas mazpilsētā, kuras iedzīvotāji glabā kādu šaušalīgu noslēpumu.
Vienā no galvenajām lomām – aktieris Mārtiņš Vilsons, kurš pēdējos gados atkal un atkal apliecinājis meistarīga kinoaktiera spēkus vairākās latviešu spēlfilmās, tostarp “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, “Dvēseļu putenis”. Sarunā ar Mārtiņu Vilsonu par to, kāpēc viņš nepiekrīt katrai lomai, par brīvmākslinieka dzīvi un drosmi nebaidīties.
Kāda šobrīd ir jūsu darba kārtība laikā, kad teātri slēgti, kultūras dzīve, šķiet, apstājusies, bērniem – mājmācība.
Man ir laimējies ar bērniem, viņi paši tiek galā ar mācībām. Sieva (Zane Vilsone) reizēm pārbauda E-klasi, kaut ko pajautā, ja vajag, mazliet sarāj, bet viņi visu izdara paši. Mostas, darbojas “zūmā”, atbild. Esmu viņiem pateicis, ka viņi mācās ne priekš manis, bet priekš sevis. Šobrīd ar mani ir četri “mazie” – divi dēli ir Dārziņa skolā, 12. un 7. klasē, vēl viens dēls mācās 9. klasē un mazā meitiņa gaida rindā uz skolu.
Vecākais dēls ir Rīgā, kur viņam ir šoferu firma. Vecākā meita šobrīd ir Vācijā, kur nodarbojas ar operdziedāšanu. Divi dēli ir Liepājā – viens ir fitnesa treneris, otrs strādā par meistaru. Mēs ļoti labi sadzīvojam, prieks, ka mēs cits citam esam, kaut valstij ir pie kājas, cik man ir bērnu, kā es iztieku, kā varu viņus pabarot.
Un šis laiks man īpaši nešķiet kāds dižs izņēmums – esmu pieradis dzīvot bez naudas. Neuzskatu, ka valstij būtu mani jāuztur. Arī citos laikos nauda man vienmēr bijusi lēkmjveidīgi. Tagad, piemēram, līdz marta sākumam man palikuši vienpadsmit eiro, bet es par to nebēdāju. Man nav par ko raudāt – rēķinus esmu samaksājis, viss ir normāli.
Savulaik lepni aizgājāt no Dailes teātra štata. Šobrīd brīvmākslinieka dzīve nav pārāk salda.
Te nav ko nožēlot. Tie cilvēki, kas tur spēlē, arī ir atkarīgi – no direktora, no naudiņas, ko viņiem piešķir. Trakākais, ka viņi nav saimnieki par savu laiku. Un viņi jau arī nav pieraduši, ka paši sev atrod darbu un paši nopelna – viņi visi ir atkarīgi no tās naudas, ko valsts viņiem maksā. Bet katram savs. Esmu pietiekamos gados, lai varētu domāt, ko vēlos.
Mani gan sauca atpakaļ, Juris Žagars piedāvāja darbu uz dažām lomām. Es noteikti varu piedalīties lomās – kā ārštata aktieris, kurš pēc tam var pacelt cepuri. Man nav nekas pret darbu – joprojām man ir spēks, ir varēšana. Ceru, ka vēl varu iepriecināt daudzus cilvēkus. Protams, teātri labāk grib pieturēt vērtīgus kadrus. Bet mani jau nevar pieturēt.
Jums pašam kopā ar sievu ir izrāžu producēšanas apvienība “Vilsons Production”, pirmais veikums bija Rīgas Krievu teātrī izrādītā “Bļitka” jeb “Kļov” krievu valodā, spēlējot kopā ar Arni Līcīti.
Esmu pēc dabas neatkarīgs. Sievai bija jāaudzina bērni, bet viņa man ir ar humanitāru izglītību, un viņai labi padodas režija. Visu laiku iet kādam lūgt, lai kāds uzklausa, ir apgrūtinoši. Bet, ja tev ir gatavs produkts, ideja, tad ir citādi. Redzēsim, ko nākotne nesīs, – tagad gaidu, kad Arnim mazliet uzlabosies veselība.
Teātrī gan tagad nekas nenotiek, bet ceram, ka izrādi turpināsim. Rīgas Krievu teātra vadītāja Dana Bjorka pret mums izturējās ļoti labi, divus gadus spēlējām trīs četras izrādes mēnesī. Ceru, ka priekšdienās varēsim vairāk darboties Rēzijas Kalniņas dibinātajā kultūras telpā “Oratorio”, kur mēs, krievu un latviešu aktieri, varētu spēlēt gan krievu, gan latviešu valodā.
Lai redz, ka kultūra ir mijiedarbīga, ka mēs visi taču esam un cīnāmies par vienu lietu. Kopā ar Rolandu Atkočūnu mēs tur veidojam izrādi “Kvartets” – par četriem sirmiem, ģeniāliem operas māksliniekiem, kuri savulaik dziedājuši operu “Rigoleto”. Man ļoti patīk Atkočūna redzējums, domāju, tā būs ļoti interesanta izrāde.
Savā teātra kompānijā ne tikai iestudējāt izrādi, bet arī mācījāt aktierspēli krievu jauniešiem.
Darbojāmies kopā ar sievu. Kopā ar bērniem uztaisījām vienu ļoti interesantu mācību īsfilmu, ko nav kauns rādīt uz lielajiem ekrāniem. Strādāt ar bērniem ir ļoti forši, nav atšķirības – kādiem. Tikai jāprot ar viņiem runāt, viņus atraisīt.
Krieviem ir ļoti skaista kultūra, tajā ir daudz vērtīga. Lielākā nelaime, kas viņus piemeklēja, bija revolūcija, kas izmainīja domāšanu miljoniem cilvēku. Bet mēs jau varam tajā kaut ko mēģināt labot. Ja strādā ar viņiem kultūras līmenī, tu redzi, ka tie ir saprotoši, normāli, jauki cilvēki.
Saikne ar Krieviju, krievu valodu jums ir kopš dzimšanas – esat tur dzimis, dienējis armijā, pēcāk filmējies un kļuvis slavens. Arvien saņemat piedāvājumus filmēties?
Šobrīd gan man viņu filmēšanās laukumi ir ciet, lai tur nokļūtu, jānokārto dzīvošanas atļauja. Bet arī par to es vairs neuztraucos. Kādreiz domāju – kā nu būs, vai mani tur paņems tajā lomā, jābūt labā formā. Tagad zinu – ja ir lemts, tad iedos, ja ne – pamāj ar roku un aizej. Tagad arī situācija Krievijā ir mazliet uz naža asmens.
Vienubrīd bija nolikums, ka viņi var ņemt tikai savējos, tomēr laikam ar to ir par maz, jo zvanus un piedāvājumus saņemu. Esmu atteicis jau trīs filmēšanas, nebija iespējams izbraukt. Protams, tur maksā krietni vairāk, tas ir saprotams, valsts ir lielāka. Pēdējā loma, ko nospēlēju, bija nezināmas Eiropas valsts prezidents seriālā “Vēstniecība”.
Stāsts par to, kā krievi sataisījuši ziepes, un tas prezidents mēģina to visu izstrēbt. Man jau te uzklupa – Vilsons nodevējs propagandas filmā, bet es par to neuztraucos. Man ir jābaro bērni.
Cerat drīz atgriezties uz skatuves?
Vasarā jau vīruss pierausies, domāju, maijā, jūnijā varēs. Kaut gan man liekas smieklīgi, ka cilvēki tā ņemas par tiem vīrusiem. It kā viņi būtu nākuši šajā pasaulē dzīvot mūžīgi.
Piedzimstot tu zini, ka reiz nomirsi. Es nebaidos. Vīruss nav ārpusē, bet mums iekšā. Ja tevi nobaida, imunitāte zūd, un tu vari saslimt.
Bez Dieva ziņas tas nav. Bet Dievu visi ir aizmirsuši. Man apkārt ir drosmīgi cilvēki, tas man neļauj baidīties. Cik vēl varēs nodzīvot? Labākajā gadījumā – 30 gadus. Bet tas taču ir spļāviens kosmosā. Viena sekunde. Kāpēc par to uztraukties? Var uztraukties par to, ko tu paspēsi izdarīt laikā, kas tev ir nolemts.
Pēdējos gados kino lomas ir tepat Latvijā – vectēvs filmā “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, Vanags “Dvēseļu putenī”. Tomēr – kura no visām jums pašam ir tuvākā?
Es esmu īpatnējs. Jebkura loma, ja tu to attaisno, ja ieliec tajā kaut ko no sevis, ir svarīga.
Bet godīgi paskatoties, mana sirds loma man vēl nav bijusi – tā noteikti vēl ir priekšā. Varbūt nākamajā dzīvē.
Bet tāpēc neļauju sev izsamist – mēģinu atrast citas lietas, kur ielikt dvēseli. Kino nav tā lieta, kur jādara ar pilnu jaudu, jo tā nav lieta, ar ko pelnīt naudu.
Vai popularitāte kādreizējā Padomju Savienībā, aicinājumi filmēties neļauj nopelnīt?
Mēs esam maza valsts un naudas ir tik, cik mums ir, un es par to nebēdāju. Prieks, ka “Dvēseļu putenis” ir tik tuvu “Oskaram” – lai viņi tur noskatās un saprot, ka ne jau viņiem vienīgajiem ir labas filmas un labi aktieri. Lai paskatās, ka viena maza valsts par nieka budžetu uztaisa to, ko viņi taisa par miljoniem.
Man reizēm saka – ja tu būtu aktieris Amerikā, būtu miljonārs. Bet man laikam ir cits liktenis. Un tie, kuriem daudz naudas, arī varbūt nav īpaši laimīgi. Un zinu, ka grūtības norūda. Protams, reizēm kļūst bēdīgi, uznāk apātija, bet tas ir cilvēcīgi. Bet tā notiek ar mums visiem, kad apstākļi reizēm piespiež pie sienas.
Bet tas nav ilgi, nedēļu tā nodzīvo, un līdz brošai. Ietekmēt lielos vilcienos tu neko nevari. Mūs te lauž, ejiet uz vēlēšanām, ja nevēlēsit, tad ievēlēs slikto. Un es eju, tik klausīgs es esmu. Bet izrādās, vienmēr ir slikti. Tur ir dīvaina shēma – tikko tu tiec Saeimā, tev aizveras ciet. Tu vairs nespēj sakarīgi domāt. Nespēj nolaisties līdz citu cilvēku vajadzībām un līmeņiem.
Tev tur vienkārši jākruķī savas rebes. Nevienu tur augstu nevērtēju. Bet man var nepatikt valdība un daudz kas te, bet labākas zemes par Latviju nav.
Jūs arvien esot izvēlīgs attiecībā uz kino lomām.
Mums nav tik daudz laika šajā dzīvē, lai pieņemtu visu, ko mums dod. Lasu, vērtēju… Es smejos – ja tevi nepadara bagātu, tad tu vari izvēlēties. Protams, es nezinu, vai par simts miljoniem es tomēr nepiekristu spēlēt kaut kādā mēslā. Tomēr spēlēt štruntā, cenšoties to uzlabot, ir bezjēdzīgi.
Jaunajā seriālā “Bezvēsts pazudušās” jūsu varonim, psihiatram, ir izšķiroša loma stāstā, reizē – viņu pašu dzīve nežēlo.
Esmu muižas īpašnieks, kurš interesantā veidā tiek pie muižas, bet pats atņem sev dzīvību. Kāpēc – tas tad arī tiek noskaidrots. Mans varonis Ainārs arvien atgriežas uz ekrāna. Stāsts ir patiešām labs.
Vispirms nofilmējos pilotsērijā, un, kad režisors Vlads Kovaļovs aicināja filmēties uz priekšu, labprāt piekritu. Strādājām vasarā Mālpils muižā, ļoti intensīvi. Patiesībā uz manu tēlu mēs esam divi – manu varoni jaunībā spēlē Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita.
Viņam pat izveidoja šķību degunu, lai līdzinātos man. Pats pie šķība deguna tiku pirms laba laika, kad degunam izsita kaulu, – dabūju pa degunu ar španeri un tā arī neiztaisnoju.
Atceros, toreiz divas Traumatoloģijas institūta krievietes mēģināja degunu iztaisnot “uz aci”, bet tas tā arī neizdevās. Ir piedāvājuši taisnot pēc tam – sak’, jūs taču esat aktieris. Paldies, nevajag. Tāds nu es esmu.
___
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Mūžam neapmierināti meklējošs.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez iekšējas saules sevī un cilvēkos.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Esmu kļuvis nedaudz gudrāks kā piedzimstot.
Labākā izklaide?
Lauku darbi manā saimniecībā. Krāmējos ar dēļiem, restaurēju bērniem kādu mēbelīti. Tas ir attīrīšanās process.
