Vilnis Ķirsis: Cik brīvi būsim lemt par sankcijām, sēžot uz gāzes adatas? 4
Jau vairākas nedēļas aktīvi sekoju līdz notikumiem Ukrainā un, saprotams, velku arī paralēles ar Latviju un analizēju iespējamās konsekvences mūsu valstij. Ir skaidrs, ka Krievija pārkāpusi visas robežas, un brīdī, kad šķiet tālāk vairs nav kur, tomēr atrodas arvien jaunas, ko pārkāpt. Skaidrs, ka ir pārkāpta robeža, aiz kuras vienkārša atpakaļceļa vairs nav un šis stāsts tik vienkārši nebeigsies.
Kas Latvijai būtu no šī visa jāsecina un kas jāmaina savā rīcībā? Ir skaidrs, ka agri vai vēlu būs jālemj par dažādām sankcijām pret Krieviju. Reālākās ir dažāda veida ekonomiskās sankcijas, Krievijas amatpersonu kontu arestēšana, vīzu neizsniegšana, ieroču tirdzniecības embargo utt.. Arī Latvijai būs jāpieņem konkrēti lēmumi un jāpauž nostājas šajos jautājumos. Protams, uzskatu, ka Krievijas rīcība ir nepiedodama un noteikti atbalstīšu visbargāko sankciju ieviešanu. Taču, lai bilde būtu pilnīgāka, patiesības labad jāsaka, ka sperot šos soļus būtu muļķīgi cerēt, ka sankcijas būs tikai vienpusējas. Arī Krievija var izmantot savā rīcībā esošos instrumentus, lai vērstos pret mums. Būsiet pamanījuši, ka ASV retorika ir krietni asāka nekā ES, jo tomēr daudz kas Eiropā ir atkarīgs tieši no Krievijas. Nedomāju, ka Latvijai šobrīd ir reāli militārā iebrukuma draudi, taču dažādi ekonomiskās ietekmes instrumenti no Krievijas Federācijas (KF) puses var tikt pielietoti.
Pirmkārt, KF ir liels noieta tirgus mūsu precēm: Latvijas eksports uz šo valsti ir ap 10%.Tā var aizliegt ievest Latvijas produkciju- pārsvarā tā ir pārtikas produkcija, t.s. slavenās šprotes. Tas būtu zaudējums, taču ne katastrofa, jo uzņēmēji jau lielā mērā ir pieraduši strādāt ar apziņu, ka vienu dienu tirgus var tikt vienkārši aizvērts ciet. Ražotāji varētu arī pārorientēties uz citiem tirgiem, kā tas notika 90-to beigās, pēc Krievijas krīzes. Turklāt jau šobrīd ir vērojams rubļa vērtības kritums, kas automātiski padara eksportu neizdevīgu.
Taču ir instrumenti, ar ko KF var nopietni iedragāt mūsu un mūsu kaimiņvalstu ekonomiku, proti, elektrība un gāze. Latvijā no dabasgāzes ir atkarīgs ļoti daudz kas: tā tiek lietota rūpniecībā, centralizētajās un individuālajās siltumapgādes sistēmās, bet pats svarīgākais, tas ir svarīgs resurss no kā tiek ražota elektrība. Ja apkures problēmu varam risināt arī savādāk, tad bez elektrības mūsdienās apstājas viss: ražošana, sabiedriskā dzīve, apstājas slimnīcu un citas kritiski svarīgas infrastruktūras darbība.
Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu vienīgais gāzes piegādātājs ir “Gazprom”, par kura spēju rīkoties ģeopolitiskā režīmā reti kuram ir šaubas. Pie tam tā nu ir sanācis, ka aprīlis ir tas brīdis, kad Inčukalna gāzes krātuve ir vistukšākā un tajā esošais gāzes daudzums pietiek vien dažiem mēnešiem. Ja darbojas ekonomiskā režīmā, tad var iztikt varbūt gadu.
Pēc iespējas ātrāk ir jārada alternatīvas piegādes iespējas. Ar Lietuvu rēķināties nevaram, jo Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa tehniskais risinājums nav pagaidām piemērots Latvijas apgādei, nepietiekamas reversās starpsavienojuma jaudas dēļ. Igaunija un Somija jau ilgāku laiku nespēj vienoties, kur būvēt reģionālo termināli, un šobrīd izskatās, ka katrs būvēs pats savējo, upurējot reģionāla risinājuma ekonomiskos ieguvumus. Pat tad, ja viņi drīz vienotos, ej nu sazini, cik ilgs laiks paies, kamēr to uzbūvēs, un papildus problēma, ka savienojumi Latvijai ar Igauniju nav piemēroti tūlītējai gāzes pārvadei. Būs jāiegulda vēl papildus arī mūsu gāzes patērētāju nauda sistēmas izbūvei.
Ko darīt? Jābūvē sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Latvijā. Vairāku Norvēģijas un ASV investoru priekšizpēte liecina, ka to varētu izvietot Skultē, jo šī nelielā osta atrodas vistuvāk Inčukalna pazemes gāzes krātuvei. Jūrā 2,5 km no krasta izvieto peldošu uzņemšanas platformu, bet no ostas līdz Inčukalna gāzes krātuvei zemē ierok ap 40 km garu augstspiediena gāzes vadu. Risinājuma izmaksu aplēse ir 100 milj. eiro, ieskaitot savienojuma cauruļvadu (salīdzinājumam, Klaipēdas termināļa izmaksas ap 430 milj. eiro, bet Paldisku ap 250-300 milj.eiro, pie tam neskaitot citus sistēmas infrastruktūras nepieciešamos uzlabojumus). Projekts, ievērojot visas procedūras, IVN, zemju atsavināšana utt. varētu aizņemt vairākus gadus un aktīvi strādājot to būtu iespējams pabeigt līdz 2017.gada 3. aprīlim, kad beidzas “Latvijas Gāzes” un Latvijas valdības savulaik noslēgtais privatizācijas līgums. Ja gadījumā piepildītos ļaunākais scenārijs un valstī sāktos enerģētiskā krīze, bez lieku formalitāšu kārtošanas un uz īpaša likuma pamata, projektu būtu iespējams realizēt pat 6 mēnešu laikā.
Ar šo rakstu gribēju izprovocēt ekspertu viedokļus un diskusiju par tūlītējiem soļiem enerģētikas neatkarības virzienā. Saprotu, ka mans piedāvātais risinājums varbūt nav pats lētākais, taču brīdī, kad izslāpušajam tuksnesī piedāvā ūdeni, par cenu kaulēties nepiedienās. Ceru, ka manis aprakstītais ļaunākais scenārijs nepiepildīsies, taču ir arī teiciens- Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. Tāpat krietni drošāk varēsim lemt par kādām sankcijām, ja zināsim, ka vismaz teorētiski mums ir atkāpšanās ceļš.
Autors ir 11. Saeimas deputāts un Reformu partijas biedrs
