Intervija ar Viļņas mēru Artūru Zuoku: “Visu izšķir tas, kā pats sev atļauj justies!” 0
– Ko, jūsuprāt, “Fluxus” kustības filozofija spēj sniegt cilvēkam?
– “Fluxus” vērtības ļauj palūkoties uz dzīvi caur atšķirīgu paradigmu, sniedzot brīvību dažāda veida radošajām izpausmēm, jo šai kustībai nav raksturīgi nekādi ierobežojumi un likumi. Šī mākslas virziena patiesā bāze meklējama vienīgi cilvēka radošajā iztēlē. Tāpēc “Fluxus” sniedz nepārprotamu atbildi ikvienam – tu arī esi mākslinieks un vari radīt! Šī atziņa, manuprāt, ir ļoti nozīmīga mūsu postpadomju nospiestības skartajām trim Baltijas valstīm – pārliecināt cilvēkus, ka ir vērts smaidīt, būt draudzīgiem, nekaunēties savas unikalitātes un būt radošiem visdažādākajās dzīves situācijās. “Fluxus” filozofija sniedz iespēju kļūt veiksmīgākam, laimīgākam cilvēkam un sajust sava darba vērtību, vienalga vai esi mākslinieks, biznesmenis, valsts amatpersona vai ceļstrādnieks. Visu izšķir tas kā tu pats sev atļauj justies!
– Kā “Fluxus” ietekmējusi jūsu komunikāciju ar Viļņas iedzīvotājiem?
– “Fluxus” radošās izpausmes brīvība sniedz iespēju apvienot mākslu ar dzīves praktisko pusi. Kā Viļņas mērs esmu ciešā saskarsmē ar šīs pilsētas iedzīvotājiem, tādēļ man jābūt radošam, lai mani vēstījumi šķistu cilvēkiem saistoši. Man patīk Viļņas iedzīvotājus iedvesmot. Kā vienu no šādām aktivitātēm uzskatu savu sabiedrisko pakalpojumu paziņojumu, kur pats vadot tanku, pārbraucu mersedesam, kas bija nelegāli novietots uz velosipēdistu celiņa. Tā arī bija daļa no “Fluxus” kustības.
Šī ir tikai viena no šāda veida iniciatīvām Viļņā. “Fluxus” palīdz man kļūt labākam mēram. Es nelepojos, piemēram, ar to, ka esmu uzbūvējis jaunus ceļus, tiltus vai debesskrāpjus, bet gan ar to, ka saskaņā ar “Eurostat” pētniecības statistiku, Viļņas iedzīvotāji ir ierindojošies Eiropas Savienības valstu iedzīvotāju lielāko optimistu vidū. Tas ir mērķis, kādu man ir svarīgi ne tikai sasniegt, bet arī saglabāt. Tāpēc arī mana ideja paplašināt Viļņu, iegādājoties salu Grieķijā, bija domāta tieši viņiem. Iedvesmu šai iecerei smēlos no Jurģa Mačūna, kurš vienmēr meklēja alternatīvas telpas. Lai arī šo ieceri pavadīja biznesa stratēģija, mans galvenais mērķis bija šo fenomenu uzdāvināt Viļņas cilvēkiem kā iedvesmojošu notikumu.
Daži tūlīt bija pret, jo nav pietiekami radoši, taču citi to atzina par lielisku ieceri, kas ļautu viņiem paplašināt savu dzimto vietu Vidusjūras vidienē, atvērt tur viesnīcu vai restorānu, taču galu galā šī iecere kļuva par iemeslu Viļņas iedzīvotājiem justies citādi nekā ierasts līdz šim – optimistiskāk!
– Kāda ir Jūsu izveidotās “Fluxus Ministrijas” galvenā iecere? Kā tā iekļaujas Viļņas kopējā “loģikas”ainā?
– Par savām radošajām aktivitātēm kā mērs esmu saņēmis daudz kritikas, tomēr arvien esmu optimists, jo domāju “Fluxus” manierē. Mums Viļņā ir izveidojusies īpaša loģika un darbošanās maniere, kas ir cieši saistīta ar “Fluxus” filozofiju un mums ir svarīgi to arī izpaust, tāpēc pirms četriem gadiem radās ideja veidot īpašu radošo aktivitāšu norišu epicentru “Fluxus Ministrija”. Kad Viļņā un Kauņā atklājām “Fluxus Ministriju”, tā kļuva īpaši populāra to vidū, kuri vēl bija savas dzīves mērķa meklējumos, sniedzot iespēju prezentēt radošos darbus un priekšnesumus. Man īpaši atmiņā palicis kāds tīņu vecuma puisi, kurš bija sarīkojis viņa pirmo paša uzņemtu aptuveni trīsdesmit fotogrāfiju izstādi, uz tās atklāšanu aicinot vienīgi radus un draugus. Nav iespējams aizmirst šī puiša acis – tās bija tik mirdzošas, jo puisis par savu paveikto bija ārkārtīgi lepns! Iespējam, viņa izstādē trūka profesionālas pieejas, tomēr tas bija zēna radošās izaugsmes sākums un vienlaikus “Fluxus Ministrijas” galvenā misija.
– Kā “Fluxus Minstrija” darbojas?
– “Fluxus Ministrijas” koncepcija ir vienkārša. Mēs par simbolisku maksu īrējam neapdzīvotu, tukšu ēku diezgan sliktā stāvoklī un tās telpās radām kopienu, līdzīgi kā Mačūns to īstenoja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Soho. Mēs nodrošinām telpas māksliniekiem, kur viņi var gan strādāt, gan dzīvot, daļu telpu veltot plašām izstādēm. Tukša ēka kļūst dzīvības un radošās enerģijas piepildīta. Parasti viens projekts ilgst aptuveni pusotru gadu, māksliniekiem ir noteikts laika limits, kurā jāiekļaujas, lai viņu darbs būtu pēc iespējas produktīvāks. Mākslinieku dalība projektā ir bezmaksas, sedzot vienīgi komunālos maksājumus.
Iepriekšējā “Fluxus Ministrijā” piedalījās pārstāvji ne tikai no Lietuvas, bet arī citām valstīm: Igaunijas, Latvijas, Holandes, Francijas, Polijas, un to vadīja mākslinieki paši, tikai līdzdarbojoties diviem menedžeriem, kas pārraudzīja notiekošo. “Fluxus Ministrija” ir paraugs kā iespējams izmantot neapdzīvotu industriālu ēku, tā padarot to nozīmīgāku vēstures kontekstā. Tuvākajā nākotnē esam iecerējuši atkal jaunus “Fluxus Ministrijas” projektus arī citās pilsētās, dažās – Lietuvā, kā arī ārpus tās. Šobrīd mūsu redzeslokā ir Itālija, Sicīlija, kā arī Latvija, Cēsis.
– Kas Jūs personīgi iedvesmoja sekot “Fluxus” oriģinālajam lietu redzējumam?
– Mani nozīmīgākie skolotāji un iedvesmotāji, protams, ir Jurģis Mačūns un avangarda kinorežisors Jons Meks. Viņi ir unikālas personības. Tādi ir arī citi šīs kustības pārstāvji, kā Joko Ono, Shigeko Kubota, Larijs Millers, Roberts Vats. Viņi, manuprāt, ir labs piemērs mūsdienu sabiedrībai – pretstats industrijai radītajām zvaigznēm, kuras parasti redzam tabloīdos. Es viņus sauktu par “eko” zvaigznēm. Tomēr viņi paši apzīmējumam “zvaigzne” nepiekristu, jo tas ir pretrunā viņu pārstāvētajai “Fluxus” filozofijai, kas uzskata, ka ir svarīgi būt personībai, nevis zvaigznei. Tādēļ, piemēram, jūs nekad pie “Fluxus” mākslinieku darbiem neredzēsiet viņu parakstu.[commented_posts title=”yes” thumbnails=”yes”]
