Dzija ar krāsu pārejām 21
Uzņēmējam iet pa iemīto taku ir viegli, taču vienlaikus bīstami, jo patērētājs gaida arvien jaunus produktus. – Doma, ka vajadzētu ar kaut ko papildināt esošo dziju klāstu, ienāca prātā sievai. Pirms četriem gadiem sākām ražot dziju ar pakāpeniskām krāsu pārejām, ko iegūst, izmantojot speciālu tehnoloģiju. Kāda tā ir, atļaušos neatklāt, – saka Dins un turpinot palepojas, ka viena šķetere var būt nokrāsota 19 krāsu toņos. – Vienā reizē krāsojam 30 kilogramu dzijas, šķeteres ietonējot divdesmit variācijās. Kad tās iztirgojam, izvēlamies nākamās divdesmit krāsu variācijas. Četros gados esam sakombinējuši aptuveni 1700 krāsu pārejas veidu.
Dažkārt toņu kombinēšanā iesaistoties Derkevicu meitas – septiņgadīgā Elīze un četrgadīgā Elēna. Tēvs iedodot 70 krāsotas vilnas paraudziņus, lai meitenes pēc savas izvēles tos saliek pa sešiem kopā.
Krāsošanai izmanto Šveicē, Vācijā un Anglijā ražotas anilīna krāsas ar pazeminātu ķīmisko vielu saturu. Ja šo vielu pavisam nebūtu, dzija nebūtu tik koša, bet, krāsojot tikai ar dabiskajām krāsvielām (piemēram, melleņu sulu, ozola mizu vai kumelīšu ziedu novārījumu), kilograms dzijas būtu piecas reizes dārgāks, nekā patlaban maksā Pāces vilnas fabrikas ražojums.
Ražotnē nestrādā ne mārketinga speciālisti, ne dizaineri un finanšu direktori. Visu dara paši Derkevici. Kad sākuši ražot dziju ar krāsu pārejām, par jaunumu pasaulei pavēstījuši ar interneta starpniecību un dzijas paraugus sūtījuši veikaliem. Drīz vien pārliecinājušies, ka viņu aktivitātes nav palikušas bez rezultāta. Rokdarbnieces no Krievijas un Vācijas bija uzadījušas krāšņus plecus lakatus, kuru attēlus ievietoja internetā, bet Derkevici – Pāces vilnas fabrikas mājaslapā. Un tad jau sākās ķēdes reakcija. Tagad daudzkrāsu dziju eksportējot uz 16 valstīm, tostarp Japānu, ASV un Kazahstānu. Dins atklāj, ka vietējā tirgū paliek tikai 10% viņu ražotās dzijas. Taču pieprasījums pēc tās katru gadu pieaug, jo ir pagājis laiks, kad katrs otrais valkāja Ķīnā ražotu džemperi. Daudzas ir pievērsušās rokdarbiem, vairojas mājražotāju skaits, turklāt, tuvojoties Latvijas simtgadei, ne viena vien sieviete grib tērpties savā tautastērpā, bet, lai noaustu tautiskos brunčus un seģenes, vajadzīga kvalitatīva dzija.
