Pāces vilnas magnāti. Vienīgā pilna cikla apstrādes fabrika Latvijā eksportē krāsainu dziju uz 16 valstīm 21
Vilnas magnāti – tā jokojot sevi un sievu Jolantu dēvē Pāces vilnas fabrikas īpašnieks DINS DERKEVICS. Kā nu ne, jo viņu ražotne patlaban ir vienīgā Latvijā, kur veic pilnu vilnas pārstrādes procesu, sākot no mazgāšanas un beidzot ar dzijas krāsošanu. Patlaban zīmolu “Pāces vilnas fabrika” pazīst ne vien Latvijā, bet arī 16 pasaules valstīs, kur daudzkrāsainās dzijas ir īpaši pieprasītas. Paplašinot uzņēmējdarbību, nesen sākuši šūt arī segas un spilvenus, pildījumam izmantojot uzkārstu vilnu.
Nav jāiet uz sporta zāli
Fabrikas iekārtas stāv mierā – tās tiek atjaunotas, tīrītas un eļļotas, lai septembrī ražošanu varētu atsākt ierastajā darba režīmā. Toties aktīvi notiek vilnas iepirkšana. Gandrīz reizē ar mums pagalmā iebrauc zemnieki ar aitu vilnu automašīnas piekabē. Esot mērojuši tālu ceļu no Limbažu novada, lai cirpumu samainītu pret dziju. Noliktava pamazām pildās ar maisiem, no kuriem rēgojas aitu vilnas kumšķi. Izejmateriālu iepērkot ne vien no Latvijas aitkopjiem (pēc jaunākajiem statistikas datiem, valstī ir ap 220 000 aitu), bet arī no Igaunijas un Lietuvas zemniekiem. Gadā Pāces vilnas dzirnavās pārstrādā 50–60 tonnu aitu vilnas.
– Latvijā arvien vairāk sāk audzēt aitas, tāpēc mums darba netrūkst. Diemžēl ir jāiemet akmentiņš vietējo aitu audzētāju dārziņā. Aptuveni 40% nodotās vilnas ir tik netīra, ka sliktās kvalitātes dēļ no desmit kilogramiem varam paņemt tikai divus. Lai tā nenotiktu, cirpšanas laikā netīrā vilna (aitas kažoka virsdaļa, kas pilna ar mēsliem, salmiem, dadžiem un citiem gružiem) jānošķir no relatīvi tīrākās. Igauņi tā dara, bet Latvijā tādas saimniecības var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, – pieredzē dalās ražotnes vadītājs.
Dins Derkevics aicina ienākt ražotnē, lai iepazīstinātu ar vilnas pārstrādes procesu. Kad viņš pirms sešiem gadiem pēc tēva aiziešanas mūžībā pārņēmis tā izloloto ražotni, par vilnas pārstrādi bijusi vāja nojausma. Lai saprastu, apguvis visu – mācījies vilnu mazgāt, kārst, vērpt, šķeterēt un krāsot, jo uzskata, ka labam uzņēmuma vadītājam jāsaprot, ko darbinieki dara, izmantojot konkrēto iekārtu. Tagad Dins piedalās dzijas krāsošanā, domājot par arvien jaunām metodēm, kā pavedienu nokrāsot pievilcīgāku, un arī vilnas mazgāšanā, kas ir fiziski ļoti smags darbs. Trīs dienās pieci vīri pārcilā ap 12 tonnu ar ūdeni piesūkušās vilnas. Tā ar iekārtas metāla dakšām tiek stumta pa ūdeni uz priekšu, starpposmā izspiesta un atkal virzīta pa sālsūdeni uz priekšu. Kad vilna izslīdējusi cauri iekārtai, vīri to slapju ceļ ratiņos un vizina uz iekārtas sākumu, lai mazgāšanu atkārtotu vēl un vēl. Pēc šāda treniņa vairs nevajag meklēt sporta zāli.
– Vienā reizē mazgājam aptuveni pusotras tonnas neapstrādātas aitu vilnas, kas caur mazgāšanas iekārtu iziet vairākkārt. Izmantojam filtrētu dīķa ūdeni un vārāmo sāli, kas vilnu labāk atmērcē un atbrīvo no salmiem, dadžiem, mēsliem un citiem netīrumiem. Ķīmiskus mazgāšanas līdzekļus nelietojam, jo tie noēd lanolīnu – aitu tauku dziedzeru sekrētu, kas nodrošina, lai vilnas dzija sildītu. Mums šis zudums ir niecīgs, tikai kādi 30 procenti, bet, lietojot agresīvākas mazgāšanas metodes, tas ir ap 80 procentu, – zina teikt Dins Derkevics.
Viņš uzskaita: mazgāšanai seko centrifugēšana jeb ūdens izsišana no vilnas, tad – žāvēšana, plucināšana, kāršana, vērpšana, šķeterēšana un tīšana. Pēc tam lielākā daļa dzijas tiek krāsota, lai kopā ar nekrāsoto sagultu noliktavas plauktos un pēcāk turpinātu ceļu pie pircējiem.
