Vilku un lūšu aizsardzības plāna vietā iesaka domāt par kompensāciju sistēmu lopkopjiem 0
Tā vietā, lai vispirms domātu par vilku, lūšu un brūno lāču sugu aizsardzības plāniem, Latvijā būtu jāizveido kompensācijas sistēma lopkopjiem plēsēju uzbrukuma gadījumā, sacīja SIA “Mikaitas” īpašniece, veterinārārste un “Zemnieku saeimas” biedre Aija Šneidere.
Jau ziņots,ka šogad Latvijā tiek pārskatīti un atjaunoti vilku, lūšu un brūno lāču sugu aizsardzības plāni.
“Ja kāds tiešām uztraucas par plēsīgo dzīvnieku sargāšanu, aizsardzības plāniem, jāsāk ar kompensācijas sistēmas izveidi lopkopjiem. Lopkopji ir gatavi darīt un dara visu, lai aizsargātu savu ganāmpulku, savu saimniecību un ģimenes iztikas avotu jebkādiem veidiem,” teica Šneidere. Pēc viņas teiktā, patlaban aitkopji un citi lopkopji ir vienīgie, kas paši no saviem līdzekļiem sedz plēsēju uzbrukumos ganāmpulkiem radušos zaudējumus, kamēr visā Eiropā aitkopji saņem kompensācijas par noplēstajiem dzīvniekiem.
Par kompensācijām aitkopji varētu atjaunot ganāmpulku, turpināt ražošanu un atmaksāt kredītus. Tāpēc Zemkopības ministrijai (ZM), izstrādājot investīciju projektu nosacījumus, būtu jādomā par to, kur Latvijas lopkopjiem dabūt papildus līdzekļus ganāmpulka aizsardzībai- žogu būvniecībai un sargsuņu iegādei.
Šneidere uzsvēra, ka ik gadu Latvijā tiek sakropļotas, saplosītas un nogalinātas simtiem aitu, ko apstiprina Latvijas Aitu audzētāju asociācijas (LAAA) ievāktie un Valsts meža dienesta (VMD) apsekotie gadījumi un apstiprinātie dati. Reti kurš aitkopis ganību sezonā var mierīgi gulēt, zinot, ka plēsēju uzbrukuma gadījumā viņam nepalīdzēs neviens.
“Aitu saimnieki bezspēcīgi cenšas ganāmpulkus pasargāt no visa veida plēsējiem, taču izsalkušie plēsēji ir gudrāki par visa veida žogiem. Risinājums nav aitas turēt kūtī. Aitas ir ganību dzīvnieki, tiem zāle jāēd nepārtraukti, to prasa dzīvnieka fizioloģija. Manuprāt, aitu turēšana vasarā pa naktīm kūtī ir aitu mocīšana. Tām jāatrodas dabiskā vidē un zāle jāplūc tad, kad kuņģis to prasa, un tas prasa nepārtraukti. Turklāt plēsēji mēdz uzbrukt ne tikai nakts stundās. Tad, kad lai gana aitas,” viņa retoriski vaicāja.
Tikmēr Latvijas valsts Mežzinātnes institūtu “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš atzina, ka nešaubās par nepieciešamību lūšu, vilku un brūnā lāča sugas aizsargāt, ne vienmēr obligāti aizliedzot nogalināšanu. “Sugu aizsardzības plāni ir nepieciešami tieši tādēļ, ka tajos tiek plānoti uzdevumi sadarbībai ar lopu audzētājiem, lai palīdzētu mazināt plēsēju uzbruku dēļ nodarīto kaitējumu,” sacīja Ozoliņš, piebilstot, ka attiecīgā plānošana jāorganizē valstiskā līmenī, jo ar sabiedrisku kustību, iniciatīvu un individuālu aktīvistu līdzdalību vien mūsdienu vides aizsardzībā ir par maz.
Kā ziņots. lūšu aizsardzības plāns pirmo reizi Latvijā tika izveidot 2002.gadā, bet atjaunots 2007.gadā. Arī vilku aizsardzības plāns izveidots 2002.gadā un atjaunots 2008.gadā, savukārt lāču aizsardzības plāns apstiprināts 2003.gadā, bet atjaunots 2009.gadā. Salīdzinoši veiksmīgā plānu ieviešana un aizsardzības pasākumu sistēmas funkcionēšana ļāva atstāt nemainīgus šos dokumentus ilgāku laika periodu.Sugu aizsardzības plānus lielo plēsēju sugām Latvijā Eirāzijas lūsim, vilkam un brūnajam lācim šogad veica Valsts mežzinātnes institūts “Silava” ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
