Latvijas vilku gēnu pētnieki ziņos par pirmajiem izpētes rezultātiem 1
Atbildi uz jautājumu, vai Latvijas mežus apdzīvo vietējie vilki, šodien savā prezentācijā 9. Baltijas terioloģijas konferencē sniegs Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” lielo plēsēju gēnu pētnieki. Uz teriologu jeb zīdītāju pētnieku trīs dienu saietu Daugavpilī ieradušies ap 100 speciālistu no 11 valstīm. Konferences vadītājs bioloģijas zinātņu doktors Jānis Ozoliņš atzīst, ka šis ir nozīmīgs notikums, jo Baltijas valstu teriologi sasnieguši līmeni, kad var tikties un runāt par saviem pētījumiem arī noslēpumainajā molekulārģenētiskajā nozarē.
– Latvijas vilku pētnieku ziņojuma nosaukums ir “Pirmie soļi Latvijas vilku ģenētiskajā monitoringā” – par ko tie liecina?
– Pateicoties mednieku sagādātajam materiālam, esam nonākuši pie pirmajiem vilku gēnu izpētes rezultātiem. Pirmie soļi ir devuši skaidrību, ka Latvijas rietumdaļas un austrumdaļas vilku mikropopulācijām pastāv zināma ģenētiska nošķirtība, kurām atšķirības robeža ir nedaudz virs pieciem procentiem. Tā kā šī atšķirība nav būtiska, mēs nevaram runāt par kaut kādu Kurzemes izolāciju no Latvijas austrumu daļas un pārējās Baltijas populācijas. Hipotēzes līmenī jau bijām pierādījuši arī iepriekš, ka vilki Kurzemē demogrāfiski pilnībā atjauno medību rezultātā radušos zudumu. Tāpat mums bija aizdomas, ka austrumu mikropopulācijai pievienojas arī vilki no pārrobežas, galvenokārt no Krievijas un Baltkrievijas, un ģenētiskie rezultāti to apstiprina.
– Tātad mūsu pelēči labi tiek galā ar demogrāfiju un ienācēju nav daudz?
– Ģenētiskie radniecības pētījumi apstiprina to, ka mūsu vilkiem ir pietiekami daudz radniecīgu grupējumu, kurus mēs vēl turpināsim pārbaudīt. No demogrāfiskā viedokļa šķiet, ka Latvijā ir 38 vietas, tās varētu saukt par vairošanās centriem, kur pēdējo desmit gadu laikā pastāv vietējo vilku bari – to pierāda savstarpējās radniecības saites starp izpētītajiem dzīvniekiem. Nav tā, ka mēs visu laiku medījam vilkus, kuri no kaut kurienes ienāk.
– Var teikt, ka mums ir pašiem savi Latvijas vilki?
– Jā, tā var teikt. Pilnas vilku paaudzes laikā – tie, kurus nenomedī savvaļā, var nodzīvot apmēram desmit gadus, kas ir pilna vilku paaudze, – ir mūsu Latvijas vilki. Sava pētījuma turpinājumā ceram nonākt līdz tādam kā vilku ciltskokam, kur precīzāk būs redzams, kā izplatās viņu pēcnācēji.
– Kas no jūsu pētījuma noder medniekiem?
– Medniekiem tas dos pārliecību, ka var turpināties ierobežotās vilku medības un mūsu noteiktie limiti nav bijuši graujoši un traucējoši populācijas atjaunošanai.
– Tas nedraud ar mednieku prasību par vēl lielāku vilku nomedīšanas limitu?
– Ja atceramies, nomedīšanas limitu 2004. gadā sākām ar 130 vilkiem un šo skaitli uzaudzējām līdz 300. Faktiski visu šo laiku esam gājuši līdzi mednieku vēlmei medīt vairāk, un iemesls nav bijis divkāršs vai trīskāršs vilku skaita pieaugums. Prasība, ka vilkus nedrīkst medīt vairošanās laikā, nav diskutējama, tā tiks saglabāta – to nosaka starptautiskie likumi, bet medīšanas apjoms ir pašu rokās. Taču medniekiem jāsaprot, ka mēs viņiem esam ļāvuši medīt maksimālu skaitu.
– Vai ar 300 vilku nomedīšanas limitu ir sasniegti griesti?
– Šis skaitlis ir tuvu griestiem. Šogad atļauts medīt 250 vilkus. Varbūt vēl par agru runāt, bet šogad medībās vairs tā nesokas kā agrāk. Vilku medību rezultāti ir divreiz lēnāki nekā pagājušajā gadā, ja salīdzinām, kā nomedīts pa datumiem un mēnešiem. Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis stāsta, ka samazinājušies vilku nodarītie postījumi lopkopjiem.
– Vai gēnu izpēte ir viesusi skaidrību arī par vilku–suņu jaukteņiem jeb hibrīdiem?
– Konferencē izskanēs apstiprinājums par jaunāko atradumu Latvijā – četriem vilku–suņu hibrīdiem, kuru paraugi tika iegūti pagājušajā ziemā Litenes apkārtnē. Tie visi bija vienāda vecuma un izskata dzīvnieki, redzēti un nofotografēti kopā ar iespējamo māti vilceni. Latvija ir slavena ar gadījumu, kad ar molekulārām metodēm pierādīts, ka hibrīdus, kuru tēvs bijis vilks, piedzemdējusi savvaļā dzīvojoša suņumamma. Tā ir ļoti reta parādība, kas apliecina, ka Latvijā savvaļā uzturas suņi, kas spēj izdzīvot bez tiešas cilvēku palīdzības, izmantojot viņu darbības sekas. Tātad par hibrīdiem vairs šaubu nav, un tie, kā viens otrs teica, nav zinātnieku izdomājumi vai kārota sensācija. Tā tiešām ir praktiska parādība, kas var novest līdz problēmai.
– Kādas problēmas var radīt šie jaukteņi, kas tādi vilku radinieki vien ir?
– Mūsdienu skatījumā tā ir nelaime apdraudētām vilku populācijām, jo mēs nezinām, ko īsti aizsargājam – savvaļas vilkus vai šos krustojumus. Vislielākais šobrīd zināmais jaukteņu īpatsvars ir Itālijas vilku populācijā – līdz pat 40% pirmās paaudzes hibrīdu. Tas ir ļoti augsts rādītājs, pie mums zināmi vien atsevišķi gadījumi.
– Šā gada sākumā kā sensācija izskanēja ziņa, ka Latvijā nomedīts zeltainais šakālis. Toreiz teici, ka jebkurš sevi cienošs speciālists to apstiprinās tikai pēc DNS analīzes vai, kā minimums, galvaskausa izpētes.
– Jau vairākiem Latvijas paraugiem ir gūts apstiprinājums par zeltainajiem šakāļiem.
– Jaunajos medību noteikumos šakālis ierakstīts kā Latvijas faunai neraksturīga vai invazīva suga un to atļauts medīt no 15. jūlija līdz 31. martam.
– Es gan neredzu īpašus šakāļa draudus, jo nepiekrītu viedoklim, ka plēsēji, kas barojas sev tradicionālā veidā, var noteikt upuru skaitu. Tieši otrādi – upuru skaits nosaka plēsēju skaitu. Šakālis darīs to pašu, ko lapsas, jenotsuņi, vilki. Tā ir jauna suga, bet, zinot, ka plēsēji savstarpēji viens ar otru konkurē, viņš nepalielinās slodzi uz saviem upuriem.
– Vai teriologi apspriedīs Āfrikas cūku mēri?
– Pēdējās dienas diskusijā par zīdītājiem un medībām, kuru vadīs Jānis Baumanis.
– Kad var uzskatīt, ka konference bijusi veiksmīga?
– Ja tā turpina labi aizsāktu tradīciju, kas vēršas plašumā, ja netiekas tikai vecie āpši, kas jau ir apnikuši, bet tiek piesaistīti arī jaunie pētnieki, kā arī pēc konferences paliek publikācijas no prezentācijām.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
