Novērojumi medībās. Vilku darbs – pazīmes 0
Jautājumā par plēsēju ēdmaņu vienmēr ir zināmas šaubas. Vai upuris jau bija miris, kad pie tā ēšanas ķērās vilki? Un vai vispār to saplosīja vilki? Tie ir jautājumi, uz kuriem ne vienmēr izdodas atrast atbildi.
Stāsts ir tāds. Kādā rāmā oktobra dienā, kad visi darbi bija izdarīti, noskaņojuma aicināta, devos uz mežu. Ne tik daudz, lai kaut ko nomedītu, bet vairāk tamdēļ, lai pabūtu dabā. Rudens ir īpašs gadalaiks. Daudzi to nemīl, bet man patīk arī šis dabas iemigšanas periods. Zeme sasedzas ar pērno lapu seģeni, koki pamazām iesnaužas, trūdu un mitro sūnu smarža piepilda mežu. Ziema tuvojas. Gatavojieties! (©Troņu spēle). Tādā dienā ir patīkami klusi slīdēt pa stigām ar uzticamajiem medību suņiem vai pastāvēt kādas noriņas malā, klausoties klusumu.
Soļoju pa stigu. Abās pusēs slējās vecais egļu mežs, bet priekšā pa kreisi vīdēja gaisma. Tur ir izcirtums. Jau tuvojoties, dzirdēju kraukļus klakšķinām. Izcirtuma vidū ir atstātas dažas priedes. Zaros redzēju pāris melno siluetu. Un tie redzēja mani. Aizlidoja. Viņiem sekoja divi putni no lejas. Tad vēl, un beidzot spārnos pacēlās kādi piecpa-dsmit kraukļi. “Tas noteikti kaut ko nozīmē,” nodomāju un devos lūkoties.
Pa nesen sakoptu izcirtumu gar repelentiem noziestiem priežu stādiem, pa vagām un celmiem nonācu līdz vietai, kur, domāju, bija rosījušies kraukļi. Bet, kā jau tas parasti notiek, līdzenā vidē, no malas raugoties, precīzu vietu noteikt nav viegli. Stāvēju, skatījos. Nekā nav. Tie putni bariņā būtu pie peļķes sēdējuši? Nevar būt. Pametu plašāku skatienu un ieraudzīju rēgojamies ribas. Es jau klusībā biju cerējusi, ka ieraudzīšu briežu bulli. Citiem taču veicas atrast trofeju mežā, bet nē. Tas bija buks. Kāds skats pavērās?
Pirmkārt, buks bija kritis iepriekšējā naktī. Iegriežot sprandā, bija redzams, ka gaļa absolūti svaiga un vēl drusku stīva. Citur muskuļaudu vairs nebija. Kauli tīri. Smaržoja pēc kūts, jo visa āda bija notraipīta ar zaļo kuņģa saturu, bet maitas smakas nebija nemaz. Kāju kauli izvilkti no ādas un skrupulozi notīrīti. Putni nevarētu kaulus izvilkt kā no piedurknes. Ribas pārkostas. Krūšu kauls pa pusei nograuzts (attēlā).
Rīklē caurums. Viens rags nolauzts, acīmredzot cīņas laikā. Atrast to neizdevās. Apkārtnē redzamas cīņas pēdas – izspārdīta kūdra un sūnas. Visas šīs pazīmes lika domāt, ka buku nomedījuši vilki. Iepriekšējās nedēļas dzinējmedībās stirnu neviens pat nebija redzējis, tātad buks nevarēja būt ievainots. Dzīvnieks bijis pašos spēka gados un diez vai nomiris pats. Plēsēju uzbrukums bija visticamākais bojāejas skaidrojums.
Turklāt tas viss noticis dziļi mežā, tuvumā nevienas mājas, tātad teorētiski šeit nevajadzētu būt bijušiem suņiem, kas arī ir bieds un naidnieks stirnai. Piedevām vēl nesen pavisam netālu kāds mednieks bija manījis vilku un arī pēdas. Strīds jau vienmēr ir par to, ka, konstatējot plēsēja pēdas, viegli ir kļūdīties. Liela iespēja, ka apkārt staigājis kāds liels suns. Vilkam ir jābūt dabā, un stirna ir vilka barība, tomēr medniekam ir svarīgi saprast, ka mežā ir vilks, lai novērtētu situāciju.
Piemēram, medību sunim vilks ir kļuvis par nāvīgu ienaidnieku, un, ja mežā ir manīti vilki, labāk tur savus medību suņus nelaist.
