Vilks un lācis vairs nav apdraudēti 0
Agrāk pakļauti iznīcībai, lielie plēsēji burtiski tika izspiesti no Eiropas, stabilas populācijas saglabājot tikai dažās valstīs. Attīstoties idejām par dabas aizsardzību, pagājušajā gadsimtā tika ieviestas stingras prasības lielo plēsēju populāciju saglabāšanai un dažviet pat atjaunošanai. Interesanti, ka pie mums šīs samērā stingrās prasības tika ieviestas tikai 2004. gadā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā (ES). Līdz tam pie mums nepastāvēja sugas apsaimniekošanas sistēma, kas varētu ierobežot vilku medības, ja rastos draudi populācijai. Jāpiemin arī fakts, ka Latvijā vilku populācija nekad nav bijusi uz izmiršanas robežas.
To, ka stingrie dabas aizsardzības pasākumi ir bijuši efektīvi, pierāda fakts, ka lielo plēsēju populācijas ir strauji pieaugušas pēdējo divdesmit gadu laikā praktiski visās Eiropas Savienības valstīs. Pašlaik vismaz 21 ES valstī sastopama viena vai vairākas lielo plēsēju sugas. Par lielajiem plēsējiem Eiropā uzskata vilku, lāci, lūsi un āmriju. Āmrija Latvijā nav manīta kopš 1978. gada, bet ir sastopama ziemeļvalstīs. Lielo plēsēju, it īpaši vilku un lāču, spēja izdzīvot cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē un pielāgoties šiem apstākļiem pierāda, ka šīs sugas ir ļoti plastiskas.
Populācijas novērtējums
Bieži vien medniekiem pārmet, ka Latvijā tiek medīti Eiropā apdraudētu sugu pārstāvji. No lielajiem plēsējiem Latvijā medī vilkus un lūšus. Lāču Latvijā nav tik daudz, lai atļautu to medības, bet Igaunijā lācis ir svarīgs medījums.
Vilku un lāču skaits dažādās Eiropas valstīs pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti strauji pieaudzis. Vilku populācija ievērojami augusi Vācijā, Francijā, Spānijā, Itālijā. Nīderlandē vilki jau nodara postījumus lopkopībai, Dānijā nelikumīgi jau nošauts viens vilks. Nemaz nerunāsim par Skandināvijas valstīm, kur lielie plēsēji jūtas ļoti labi.
Interesanti, ka Norvēģijā valdības līmenī pieņemts vilku apsaimniekošanas plāns, kas nosaka maksimālo pieļaujamo vilku skaitu. Tomēr jāņem vērā, ka tur, kur parādās lielie plēsēji, pieaug arī konflikts ar lauku iedzīvotāju interesēm. Lai pasargātu aitas un citus mājlopus, ir jāievieš papildu aizsardzības pasākumi, kas ne vienmēr ir lēti, ir jāiemācās sadzīvot ar risku, ka, piemēram, lācis atnāks un izdemolēs bišu stropus.
Ne vienmēr ceļš uz sadzīvošanu ar lieliem plēsējiem ir vienkāršs un viennozīmīgs. Pašlaik Eiropas Komisija spriež, ka varētu ieviest kompensācijas par noplēstajiem dzīvniekiem visā ES, kas ir laba ziņa. Tikai Eiropas Komisijai būs jārēķinās, ka ar katru gadu šis kompensāciju apjoms tikai pieaugs un pieaugs. Savukārt lauksaimnieku mērķis nav audzēt aitas, lai tās noplēstu vilki.
Vairs nav Sarkanajā grāmatā
Ņemot vērā dažādos faktorus, nupat Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) publicējusi jaunāko apdraudēto sugu Sarkanās grāmatas populāciju novērtējumu lācim un vilkam. Šīm abām sugām aizsardzības statuss pašlaik tiek definēts kā “Least Concern” jeb zems risks, kas nozīmē, ka sugai apdraudējums ilgākā laika posmā nav paredzams. IUCN definē dažādus aizsardzības statusus dažādām sugām, piemēram: izmiris, izmiris savvaļā, kritiski apdraudēts, izmirstošs, saudzējams, gandrīz apdraudēts, zems risks. Tiek lēsts, ka pašlaik Eiropas kontinentā sastopami ap 17 000 vilku, savukārt lāču skaits tiek lēsts 15 000 līdz 16 000 indivīdu apjomā. Lai gan joprojām šīm sugām paredzēti dažādi aizsardzības pasākumi, tomēr pēdējo gadu pieredze liecina, ka tām pašlaik apdraudējums ir minimāls, tās līdz šim ir lieliski reaģējušas uz dažādiem aizsardzības pasākumiem, un mēs ar lepnumu varam sacīt, ka šīm sugām atkal izdevies Eiropu iekarot.
Arvien vairāk tiek diskutēts par lielo plēsēju atgriešanos Eiropā, kā arī par konfliktiem, kas rodas šo alfa plēsēju klātbūtnes dēļ. Līdzšinējā pieredze pierāda, ka ieviestie aizsardzības pasākumi ir bijuši efektīvi, bet nu daudzas valstis pieprasa pārskatīt vilku un lāču apsaimniekošanas statusu.
Kas ir IUCN
Starptautiska dabas un dabas resursu aizsardzības savienība, kas dibināta 1948. gadā.
Organizācijas biedri ir valsts iestādes un nevalstiskās organizācijas, kopskaitā vairāk nekā 1000.
Organizācijā darbojas arī ap 11 000 zinātnieku.
Savienības darbība vērsta uz to, lai tiktu vākta, apstrādāta un izplatīta zinātniski pamatota informācija.
Kopš 1966. gada organizācija globāli un sistemātiski apkopo informāciju par sugu stāvokli un publicē to Sarkanajā grāmatā.
Starptautiskajai dabas un dabas resursu aizsardzības savienībai ir ANO Ģenerālās asamblejas oficiālā novērotāja statuss.
Avots: IUCN
