Agris Liepiņš: Vilks sociāldemokrāta ādā 0
Pēdējā laikā novēroju dīvainas parādības. Uz dažiem autobusiem Rīgas mērs ir viens pats, bet uz citiem sabiedriskā transporta aizmugurējiem logiem attēlotas divas personas – galvaspilsētas saimnieks un vēl kāda seja. Paraksts skaidri un gaiši liecina, ka tā ir viena un tā pati persona, jo vārdā nosaukts tikai viens.
No tā secinu, ka Rīgas galva ik pa laikam jūtas kā Evija vai Ļubova, citu reizi viņš sevi iedomājas par Guntaru vai Anriju.
Neesmu speciālists medicīnā, bet ir dzirdēts par slimību, kad pacienti sāk dzirdēt balsis galvā un vājiniekam liekas, ka viņa ķermenī iemiesojies kāds cits.
Uz sabiedriskā transporta stikliem redzamie vēlēšanu plakāti precīzi attēlo partijas “Saskaņa” šā brīža priekšvēlēšanu taktiku – vēlmi uzdoties par to, kas tu neesi. “Saskaņa” pēkšņi kļuvusi par sociāldemokrātisku partiju, par pašu sociāldemokrātiskāko partiju ja ne Eiropas Savienībā, tad Latvijā noteikti. Ieklausieties tikai – Putina režīma satelītpartija pati sociāldemokrātiskākā satelītpartija! Eiropā katru partiju, kuras biedri ir simpatizējuši vai publiskajā telpā kaut ar vienu labu vārdu pieminējuši Hitleru, momentā nosauc par galēji labēju, ekstrēmu un neonacistisku politisko spēku.
Ļoti gribētos, lai katru partiju, kas piever acis uz Staļina zvērībām un slavē sarkanarmiju kā atbrīvotāju, tieši tāpat dēvētu par galēji ekstrēmu, neokomunistisku politisku spēku, kam nav nekā kopēja nedz ar demokrātiju, nedz ar sociāldemokrātu idejām. Katru reizi, kad Ušakovs svin nevis Eiropas tautu uzvaras dienu pār fašismu 8. maijā, bet sarkanarmijas uzvaru 9. maijā, mums skaidri jāapzinās – šis politiķis pārstāv galēji ekstrēmu politisku partiju.
Pirmkārt, jau tāpēc, ka ar savu rīcību viņš izrāda necieņu Eiropas tautām, kuras tāpat cīnījās pret nacistisko Vāciju. Franči un poļi ļoti smagos okupācijas apstākļos izrādīja bruņotu pretestību. Angļi ar milzu patriotismu aizstāvēja savu salu un Eiropas demokrātiju. Otrkārt, sarkanarmijas zvērībām pret civiliedzīvotājiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā vai Vācijā nav attaisnojuma, un to neatzīt var vienīgi galēji ekstrēms politiķis.
To pašu, ko varu teikt par “Saskaņas” sociāldemokratizēšanos, varu teikt arī par šīs partijas pēkšņo vēlmi latviskoties. Tas ir kā teicienā par vilku jēra ādā. Pelēki latviskajā jērādiņā. Kāpēc “Saskaņai” pēkšņi savajadzējās latviešus? Tā ir viltīgās spēles sastāvdaļa. No vienas puses, “Saskaņa” sāk ar ļoti masīvu un mērķtiecīgu koalīcijas partiju kritizēšanu. Daudzi fakti ir patiesi, te nav ko iebilst, bet tad sākas demagoģija – ja pie varas nāks “Saskaņa”, izbeigsies zagšana, korupcija, intrigas.
Rīgas domē notiekošais gan liek teikto apšaubīt, bet šoreiz tas nav no svara.
Galvenais ir parādīt, cik tuvu sabrukumam valsti ir novedušas latviskās partijas. Un, lūk, te nāk “Saskaņa”! Tā nav vienīgi krievu partija, tajā kā baznīcas klēpī mieru radušas izmisušās latviešu dvēseles, kuras valdošo partiju rindās nespēja neko panākt un vīlās tā saucamajās latviskajās varas partijās.
Nenoliedzami, ka atradīsies bariņš latviešu, kuri savu nepiepildīto politisko ambīciju vai galēja naivuma vadīti, piesliesies “Saskaņai”. Var jau būt, ka viņi tic savām burvju spējām mainīt šo partiju.
Pārliecināt partijas vadību, ka valsts apmaksāta izglītība apgūstama vienīgi valsts valodā un tas ir tikai normāli. Ka valsts valodas lietošana pilsoņu savstarpējā saziņā neatkarīgi no viņu tautības ir Latvijas valstī integrētas sabiedrības pamatu pamats un nav jādomā, kā tērēt Latvijas Republikas pilsoņu – galvaspilsētas iedzīvotāju – nodokļus, lai mākslīgi uzturētu Rīgā divkopienas valsts stāvokli “de facto”.
Nekas, naivie latvieši, nesanāks, lai tiktu pie varas, “Saskaņa” var mainīt savu taktiku priekšvēlēšanu laikā, var izlikties par sociāldemokrātiem un latviešiem, var tēlot Anrijus un Evijas, bet no Kremļa uzstādītajiem stratēģiskajiem mērķiem šī partija neatteiksies!
Jo tad zūd jēga, kāpēc tā tika dibināta. “Saskaņas” jēga palikusi nemainīga – pēc iespējas ilgāk Latvijā uzturēt divkopienas garu, visiem maigās varas līdzekļiem – aicinot Krievijas viesmāksliniekus, rādot Krievijas seriālus, dziedot Krievijas hitus un tā tālāk – krievvalodīgo un nu jau aizvien vairāk arī latviešu vidū veicināt krievu pasaules uzskata nostiprināšanos, “Saskaņas” politiķu virzīšanu amatos un varas pārņemšanu.
Vilks spalvu met, tikumu ne.
Būtu bēdīgi, ja valsts simtgadē mēs Latvijai uzdāvinātu ne vien krāšņos un neaizmirstamos Dziesmu svētkus, bet arī prokremlisku valdību.
