Māris Antonevičs: Vilks atkal aitās. Vai šoreiz pa īstam? 23
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs brīvajā laikā no saviem tiešajiem pienākumiem mēdz izpausties arī kā publicists, lielākoties to darot savā “Facebook” kontā, taču ierakstu fragmentus vēlāk labprāt pārpublicē arī Latvijas interneta portāli. Pēdējais vēstījums interneta ārēs bija aizceļojis ar teju vai apokaliptiskiem virsrakstiem. Apmēram šādi – “Rinkēvičs: Bariņš “noderīgo idiotu” pēc vēlēšanām Latviju var novest starptautiskā izolācijā”. Vai tiešām tik traki?
Ministrs raksta: “Lielas daļas sabiedrības kārdinājums “beidzot tikt galā ar neliešiem un zagļiem”, neredzot, ka lozungu aizsegā tiek bīdītas savtīgas intereses, radīs lielisku augsni mūsu valsts pamatu erozijai. (..) Visticamāk, ka iespējamā “Saskaņas” un populistu valdība, neizstājoties no NATO un ES, soli pa solim, prasot mīkstināt to vai citu pozīciju šo organizāciju iekšienē, novedīs Latviju izolācijā gan Baltijas, gan Ziemeļvalstu, gan līdzīgi domājošo Eiropas valstu vidū.”
Aizdomām par “Saskaņas” un Artusa Kaimiņa vadītās “KPV.LV” koalīciju, protams, ir pamats, vērojot pēdējā laika notikumus. Pirmkārt, tas, ka abām iezīmējušies kopīgi kampaņas elementi, kas spilgti parādās laikraksta “Dienas Bizness” saturā. Plānu par “pilnīgu varas nomaiņu” Latvijā krievvalodīgajiem medijiem bija izpļāpājis “DB” vadošais autors, bijušais Aināra Šlesera un Nila Ušakova preses padomnieks Sandis Točs. Tikai ļoti naivam lasītājam varētu būt ilūzijas, ka te ir darīšana ar neatkarīgu žurnālistiku. Nevis politprojektu.
Otrkārt, nevajadzētu palaist garām, ka “KPV.LV” pievienojies tāds aktīvists kā Didzis Šmits, kurš jau agrāk aģitējis par “Saskaņas” līdzdalību varā un netieši arī par ārpolitiskā kursa maiņu, tuvinoties Krievijai. Zināms arī, ka nesen tikusi apsvērta Šmita kandidēšana “Saskaņas” sarakstā, taču nu viņš ir tur, kur ir. Tikai vēl viena piezīme – savulaik Šmits kopā ar domubiedriem bija izveidojis partiju “Jaunlatvija”, kuru pats arī kādu laiku vadīja, bet viens no zināmākajiem partijas valdes locekļiem un oratoriem bija (pārsteigums!?) Vjačeslavs Dombrovskis – pašreizējais “Saskaņas” premjera kandidāts. Tā ka pamats aizdomām ir pietiekami stingrs, un ar to jārēķinās. Cita lieta, ka ne visu var izkalkulēt kabinetos.
Kam nu to labāk zināt kā Edgaram Rinkēvičam, kurš savulaik bija klāt pie Zatlera Reformu partijas radīšanas (tāpat kā Vjačeslavs Dombrovskis, starp citu). Varbūt šī partija arī nebija radīta pēc visiem populisma šabloniem, taču, manipulējot ar sabiedrības noskaņojumu, dusmīgi noskaņoto vēlētāju balsis 11. Saeimas vēlēšanās savāca ļoti veiksmīgi un izvirzīja sev stingru mērķi – koalīciju ar “Saskaņu”. Kas no tā iznāca – zināms. Turklāt šobrīd emociju vilnis ne tuvu nav tik augsts kā pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām 2011. gadā, un ir stipri jāšaubās, ka divām partijām pietiktu balsu valdības izveidei. Cita lieta, ka runas par kādu vienu konkrētu koalīcijas modeli var novērst uzmanību no citiem iespējamiem politiskajiem darījumiem, kurus arī nevar izslēgt, jo arī citās partijās ir cilvēki, kas iepriekš runājuši par vēlamo koalīciju ar “Saskaņu”. (Te, pirmkārt, derētu “ar sarkanu” atzīmēt “Attīstībai/Par” kompāniju.)
Savukārt par ārlietu ministra publicistiku – ļoti labi, ka viņš ar to nodarbojas un signalizē par savām nojausmām. Vienīgi būtu jāvairās no “Vilks aitās” efekta. Kā zināms no pazīstamās pasakas – gans, kurš bieži bez iemesla bļāva “Vilks aitās”, panāca to, ka viņa vārdos vairs neviens īpaši neklausījās, arī tad, kad briesmīgais vilks patiešām ieradās. Tad bija jau par vēlu. Iepriekš Rinkēvičs interneta soctīklos ir spriedelējis par to, ka “Saskaņas” sabiedrotie ir Nacionālā apvienība un “viņu mērķis nav brīva Latvija, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim” (tas tikai tāpēc, ka ministram personīgi nebija tīkama NA pozīcija tā dēvētajos tikumības jautājumos). Nesen Rinkēvičs arī vērsa uzmanību uz to, ka “Saskaņai” pietuvināta varētu būt ZZS, kas izvairās parakstīt “Vienotības” izstrādāto memorandu. “Un tikai nesakiet, ka nebrīdinājām,” dziļdomīgi uzsvēra ministrs.
Bet, iespējams, Rinkēvičam vēl labā atmiņā jau minētais Reformu partijas “aplauziens”, tāpēc viņš mēģina brīdināt citus neatkārtot šo neapdomīgo kļūdu. To, protams, ir vērts ņemt vērā.
