Kā no vilkābeļu sēklām izaudzēt stādus? Kuras ir izturīgākās šķirnes? 0
Kā pavairot vilkābeles? RITA VALTERE ILŪKSTES NOVADĀ
Kā no vilkābeļu sēklām izaudzēt stādus? Vēlos iestādīt dzīvžogu. JANĪNA RĒZEKNES NOVADĀ
Kuras ir izturīgākās vilkābeļu šķirnes? MAIJA BROCĒNU NOVADĀ
Pavairošana ar sēklām
Vilkābeļu sēklas dīgtspēju saglabā pāris gadu. Tās nedīgst uzreiz pēc ogu nogatavošanās. Lai sāktu dīgt, sēklām vajadzīgs miera periods. Tūlīt pēc novākšanas ogas sajauc ar mitru kūdru vai citu sterilu substrātu un novieto istabas temperatūrā stratifikācijai. Var arī sēklas atdalīt no mīkstuma un glabāt sausas. Vilkābelēm ogu mīkstums maz ietekmē sēklu dīgšanu, tāpēc tas nav obligāti jānoņem. Sēklu glabāšanas veidam gan ir būtiska nozīme. Ja sēklas nebūs izžāvētas, lielākā daļa sadīgs jau pirmajā gadā, bet, ja būs sažuvušas, dīgs galvenokārt otrajā gadā. Novembrī uzsāk stratifikāciju. Sausas sēklas iepriekš izmērcē (pirms sējas tās var iemērkt uz 24 stundām kālija permanganāta šķīdumā, lai samazinātu kaitīgo mikroorganismu ietekmi). Jānotur 4–6 mēnešus +2…+4 °C temperatūrā.
Ja aukstuma stratifikāciju sadala vairākos posmos, iespējams panākt, ka visas sēklas sadīgst pirmajā gadā. Šajā nolūkā mitras sēklas no vākšanas brīža līdz novembrim tur istabas temperatūrā, pēc tam trīs mēnešus – vēsumā, tad vēlreiz mēnesi istabas temperatūrā, pēc tam līdz aprīlim atkal vēsumā un, tiklīdz augsne atkususi, iesēj dobē.
Rudenī savāktās vilkābeļu ogas var arī tūlīt rudenī izsēt dobē. Lielākā daļa sēklu gan sāks dīgt tikai otrajā gadā, tāpēc sējumus nedrīkst rušināt divus gadus. Turklāt jāņem vērā, ka daļu sēklu apēdīs grauzēji.
Sēklas sēj 1–2 cm dziļi. Tā kā augsne ar laiku nosēžas, vēlams virskārtu mulčēt, lai sēklas neparādās zemes virspusē. Kad sējeņiem izdīgušas pirmās īstās lapas, tos izpiķē dobē 10 x 10 cm attālumā. Stādījumus kopj, mēslo. Kad stādi paaugušies, izstāda pastāvīgā vietā – dzīvžogā.
Vilkābeļu dzīvžogu izmanto dažādu dārza zonu norobežošanai, nepievilcīgu skatu aizsegšanai, teritorijas norobežošanai, aizsardzībai no vējiem, kā arī kapsētu apstādījumos.
Šķirnes
Latvijā ziemcietīgākās un izplatītākās ir divirbuļu vilkābeles (Crataegus laevigata) šķirnes ‘Plena’ (ar pildītiem, baltiem ziediem, kas noziedot kļūst rozīgi), ‘Rosea’ (vienkārši, gaiši rozā ziedi ar baltu viduci), ‘Rubra Plena’ (‘Paul’s Scarlet’ – 4 m augsta, ar pildītiem, karmīnrozā ziediem, kas zied maijā–jūnijā), kā arī vienirbuļa vilkābele (Crataegus monogyna) ‘Compacta’ (1 m augsta, ar kompaktu, blīvu vainagu un baltiem, palieliem ziediem).
Kociņi jāstāda drenētā, vidēji mitrā, kaļķainā augsnē, saulainā vietā. Vilkābeles var stādīt zālienā kā atsevišķu soliteraugu, kā arī alejās vismaz 4 m attālumā citu no cita. Kokaudzētavās lielākoties piedāvā vilkābeļu konteinerstādus, tos var stādīt no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Koki aug ātri un, nedaudz formējot vainagu, zied jau pāris gadu pēc potēšanas, t.i., pēc trim četriem gadiem.
Slimības
Vilkābelēm viena no bīstamākajām slimībām ir bakteriālā iedega (Erwinia amylovora). Tās ietekmē tiek pārtraukta kambija darbība, saplaisā miza, parādās biezi pilieni, koki vai atsevišķi zari veģetācijas perioda sākumā saplaukst, bet vēlāk iet bojā. Slimība ātri izplatās, tāpēc slimie augi jāsadedzina. Vilkābeles vēl slimo ar ķiršu mizas vēzi (Pseudomonas cerasii), kas bojā arī ķiršus, korintes un henomeles.
