Vilka skumjas 0
Izrādes režisore, scenogrāfe, kostīmu māksliniece un arī aktrise Kristīne Vītola kā iedvesmas avotu izmantojusi vēsturiski dokumentētās liecības par 16. un 17. gadsimta tagadējās Latvijas teritorijā notikušajām vilkaču un raganu prāvām.
Kristīne Vītola sajauc laikus, sarīkojot konferenci, kurā piedalās šīs jomas eksperti. Visi vienlaikus! No 16. gadsimta ieradies teologs Olavs Magnuss, “Ziemeļu tautu vēstures” autors, tajā Livonija kartē iezīmēta kā raganām un burvjiem pārpilna vieta. Viņš tālākās izpētes vārdā ierosina nevis sodīt ar nāvi, bet izveidot nometni vilkačiem un raganām, uz sienas projicētais zīmējums bīstami atgādina 20. gs. koncentrācijas nometnes. No 17. gadsimta pārceļojis Pauls Einhorns, Kurzemes luterāņu mācītājs, “Historia Lettica” autors. Sholastiskā centībā konferences dalībnieki izskata jautājumu – kā lai pilnvērtīgi aizliedz lidot, jo ir tādi cilvēki, kas lido sapņos. No 16. gadsimta klāt ir juridisko zinātņu doktors Johans Fišarts, sava kolēģa, franču jurista Žana Bodēna “Dēmonomānijas” vācu tulkojuma autors.
Tolaik, 16. gadsimtā, jautājums par vilkačiem patiešām bija juridisks, kamdēļ tik būtisks ir “melanholijas” jēdziens. Melanholija nav vienkārši skumjas, tā savulaik tika skaidrota kā melnās žults pārpilnība ķermenī, kuras disbalanss var cilvēkā radīt vīzijas, kuru savaldīšana savukārt ir stingri tiesu aparāta ziņā.
Pie konferenču galda sēž arī neatkarīgais eksperts, tipisks mūsdienu neieinteresētais cilvēks, kurš pusčukstus atbild uz mobilā zvaniem un sēdēšanu konferencē uzskata par skaidru laika nosišanu. Visi minētie personāži tērpti mūsdienu tērpos – pletkreklos, uzvalkos, putekļmēteļos, pēc piegriezuma un krāsas absolūti piemērotos tiem, kas vēlas sajaukties ar pūli. Ir vēl žurnālists, kurš ieņem skeptiķa pozīciju un vienlaikus ir tēmas uzturētājs. Viņa vadītā intervija ar 1691. – 1692. gadā Cēsu zemes tiesā iztiesātā vilkaču prāvā apsūdzēto Mālpils Kniediņu muižas pirtnieku Tīsu arī ievada konferenci.
Vecais Matīss tiesā plaši un detalizēti stāsta par savām vilkaču gaitām, arī konferences dalībnieki kafijas pauzēs, kuru laikā tiek slaukts tik zināmais termoss, kas īdzīgu var padarīt jebkuru kafijas cienītāju, labprāt atstāsta viens otram baumas par vilkačiem. Šie pastāstiņi savij konferences ierobežotās telpas un uzvedības normu smieklīgo īstenību ar daudz krāšņāko iztēli, līdz ar pašiem konferences dalībniekiem sāk notikt dīvainas lietas.
Izrāde “Vilka melanholija” uzdod jautājumu par to, kā top zināšanas un ko mēs vispār varam zināt par pasauli. Konferences formāts, dalībnieku akadēmiskie grādi – tas ir tas, ko mūsdienu pasaulē uzskatām ar zinātnisku pieeju. Kristīne Vītola ironizē par to, kā konference var uz pjedestāla pacelt argumentu, ko ikdienas dzīvē mēs pat neizskatītu – datorspēles par vilkačiem kā pētījumu objekts. Bet tieši tā vilkači tika pētīti 16. – 17. gadsimta protokolos – pamatojoties uz viņu pašu sniegtajām liecībām! Turklāt no asiņu balss nav pasargāts arī mūsdienu cilvēks, arī konferences vakara ballītē pēc pāris aliņiem “Time of Changes” pavadījumā, kas pārtop vilkaču gaudās, stīvi tērptie intelektuāļi paši aiziet transā tik pilnīgi, ka no rīta pat brīnās, ka viss ir vēl savās vietās.
Izrādes pieteikumā Kristīne Vītola joprojām tiek dēvēta par “jauno režisori”, lai gan viņa veiksmīgi darbojusies kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece jau kopš 2009. gada. Arī kā režisore veido iestudējumus jau vairākus gadus, gan vairāk uz neatkarīgo teātru skatuvēm – “Sieviete Dieviete” un “Kartupeļēdāji” teātrī “Dirty Deal Teatro”, mākslas objektu izstāde “Endij Vorhol, tas tu?”.
“Vilka melanholijā” Kristīne Vītola pati spēlē arī uz skatuves, taču aktierdarbu (lomās Armands Berģis, Artis Drozdovs, Normunds Griestiņš, Jānis Kronis, Jānis Sniķers, JRT aktieri Ivars Krasts, Edgars Samītis) šajā izrādē vērtēt grūti. Izrādē “neatkarīgais eksperts” uz skatuves notiekošo nosauc par garlaicības kalngalu, un ir brīži, kad viņam gribas piekrist, apzinoties, ka šī garlaicība ir tīši veidota. Režisore un dramaturģe Kristīne Vītola liek laika ritējumam uz skatuves zaudēt mērķtiecīgumu, proti – parasti dramaturģijas uzdevums ir darbību atbrīvot no visa liekā, bet “Vilka melanholijā” laiks plūst pietuvināti realitātei – ar visām pauzēm, pārpratumiem. Arī izrādes scenogrāfija veidota tīši nemājīgi, ar konferences zāles dienasgaismas spuldzēm, ko nomaina mistikas piesātināta tumsa. Aktieriem dots uzdevums runāt ikdienišķi, it kā neuzrunājot nevienu. Izrādi atdzīvina negaidītie pavērsieni, arī tēmas izvēle, un tāpēc jāteic – šajā izrādē dramaturģe Kristīne Vītola ir pārspējusi scenogrāfi, kostīmu mākslinieci, režisori un aktrisi Kristīni Vītolu.
Režisore Kristīne Vītola pārstāv “Visjaunāko Rīgas teātri”, tā apņemšanās – paplašināt teātra valodas iespējas un paņēmienus. Ja “Vilka melanholija” bija šāda teātra piemērs, es tomēr palieku ieinteresēta. Jo šis patiešām bija atšķirīgs teātris.
VĒRTĒJUMS
REŽIJA ★★★
SCENOGRĀFIJA ★★★★
AKTIERDARBS ★★★
Uzziņa
“Vilka melanholija” Ģertrūdes ielas teātra izrāde
Režija, telpa, kostīmi: Kristīne Vītola
Lomās: Armands Berģis, Artis Drozdovs, Normunds Griestiņš, Ivars Krasts, Jānis Kronis, Edgars Samītis, Jānis Sniķers un Kristīne Vītola
Gaisma: Jānis Sniķers
Tuvākās izrādes: novembrī (sekojiet afišai)
