Bēgļi Latvijā un bēgļi Vācijā ir dažādas lietas. Saruna ar mecenātu Vili Vītolu 9
Ko sabiedriskais darbinieks un “LA” komentāru autors Vilis Vītols domā par politiskajiem procesiem valstī, par iekšējo un ārējo drošību un kā viņš, ja būtu pie teikšanas, veidotu budžetu – par to visu redakcijas viesi iztaujāja Māris Antonevičs un Dace Kokareviča.
– Pasaules skatījumā notikumi un akcenti ļoti strauji mainās. Vēl nesen visi runāja par Ukrainu, tagad tā jau ir otrajā plānā, vietā Sīrija un bēgļi. Kas jums pašlaik Latvijā un pasaulē šķiet aktuālākais?
V. Vītols: – Izskatās, ka Sīrijas krīzes gadījumā mums šī situācija nāk par labu, jo mazina spiedienu, ko Krievija izdara pret Baltijas valstīm un pret mums īpaši. Tie ir mani personiskie uzskati. Neesmu politikā, informāciju gūstu no “Latvijas Avīzes” un televīzijas, nekādu papildu avotu man nav. Krievija šobrīd ir ļoti vāja, ko izsaka tās iekšējais kopprodukts…
– … ekonomiski vāja.
– Un arī militāri. Jo moderniem ieročiem un pētījumiem to attīstīšanai ir vajadzīga nauda. Krievija pret NATO cīnās ar tiem ieročiem, kas lēti un tai pieejami – ar dezinformāciju, cilvēku uzpirkšanu.
– Par ko mums Latvijā šobrīd visvairāk jāuztraucas?
– Viens ir bēgļu jautājums… Tomēr vispirms gribu uzsvērt, ka reizēm mēs situāciju Latvijā redzam pārlieku tumšās krāsās. Patiesībā tā ir visumā laba un lēnām, bet neatgriezeniski uzlabojas. Kaut vienmēr būs cilvēki, kuriem dažādu apstākļu dēļ iet slikti, es domāju, kopumā Latvija ir veiksmes stāsts.
Bēgļu jautājumā ir vairāki aspekti. Viens – emocionālais, ka mēs arī kādreiz bijām bēgļi un tagad mums vajag palīdzēt citiem.
– Jums ir šī bēgļa gaitu pieredze.
– Ir dažas ļoti nopietnas atšķirības. Vispirms – nevar salīdzināt bēgļu uzņemšanu Vācijā un Latvijā. Vācijā ir vairāki miljoni musulmaņu, un tur ir zināmas problēmas, integrācija nemaz tik labi nav veikusies. Tomēr Vācijā kopējais iedzīvotāju skaits ir 80 miljoni, no kuriem septiņi miljoni ir ārzemnieku, tātad nepilni deviņi procenti. Tas nav tas pats, kas Latvijā, kur dzīvo 40 procenti cittautiešu, viņu vidū mums nezināms skaits nelojālu pilsoņu. Tā proporcija Latvijā ir pilnīgi citāda nekā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī.
Otrs aspekts – uzskatu par lielu netaisnību, ka bagātās arābu naftinieku valstis neuzņem šos bēgļus, kuri taču ir viņu ticības brāļi. Tām pirmajām vajadzētu rūpēties par bēgļiem. Bet nē. Tas liek domāt, ka daļa tomēr ir ekonomiskā labuma meklētāji. Viena mana meita un znots dzīvo Horvātijā. Viņi no redzētā secina, ka tā nav nekāda bēgļu plūsma, tā ir invāzija. Varbūt nav tīšām organizēta, bet šo procesu ar patikšanu vēro musulmaņu valstis – nu, lūk, mūsu cilvēki ieplūst Eiropā, viņiem ir lielākas ģimenes nekā eiropiešiem, un viņi ar laiku būs vērā ņemams faktors politikā. Francijā tas jau ir noticis.
– Francijā tā bija apzināta politika.
– Jā, tāpat Vācijā ievest turkus – tā bija ekonomiska izvēle. Latvijai šobrīd izvēle netiek dota. Protams, 300 vai 500 bēgļu Latvijā neko neizmainīs, runa ir par to, kas notiks tālāk. Būtu labi sekot katoļu arhibīskapa Stankeviča kunga ieteikumam – uzņemt tikai Sīrijas kristiešus.
Mēs savulaik kā bēgļi bijām gatavi integrēties, ar pozitīvu nostāju un no pirmās dienas zināmu lojalitāti pret uzņemošo valsti. Arī pabalstu nekādu nebija. Nevienā brīdī nedomājām par latviešu valodas uzspiešanu vietējiem iedzīvotājiem, neprasījām skolas latviešu valodā un tamlīdzīgi. Te mēs nezinām, kā būs. Vērojot, kas notiek ar musulmaņiem Francijā, Anglijā, Vācijā, Spānijā, redzam, ka reliģijas jautājumā būs problēma. Ja šie cilvēki brauktu šurp un kļūtu par lojāliem Latvijas pilsoņiem, man nekas nebūtu pret viņiem. Bet, ja viņi šeit mēģinās uzspiest savu dzīvesveidu, kultūru un šariata likumus, tad – ne.
