Vilis Vītols atbild Mārim Rukam: Likteņdārzs nav biznesa projekts 0
Autors – Vilis Vītols
Māris Ruks ir sarakstījis grāmatu „25 gadi sektā”. Tā kā tajā nepatiesi tiek nomelnots Likteņdārzs, uzskatu par pienākumu paskaidrot sabiedrībai patieso situāciju, jo darbojos Kokneses fondā, kas īsteno šo projektu.
Iesākot citēšu Likteņdārzam un man grāmatā veltīto komentāru: „Par mecenātu sauktais Vilis Vītols vēl nesen lielījās, ka toreiz finansējis „Latvijas Ceļa” vēlēšanu kampaņu. Un cik daudz kociņu viņa „Likteņdārzā” sastādīja cilvēki to piemiņai, kas nomira „Latvijas Ceļa” politikas rezultātā? Un tad vairs cilvēki pat neredz, ka „Likteņdārzs” korporeļa Vītola aprēķinos ir tīrs biznesa projekts ar maksas stādījumiem, maksas stāvvietām, maksas atmiņu.”
Kā visi dezinformācijas materiāli šis komentārs satur tikai niecīgu daļu patiesības, ar kuru kopā tiek pasniegti meli. Patiesā daļa ir tā, ka par katra kociņa stādīšanu Kokneses fonds saņem 90 eiro ziedojumu, un par stāvvietas izmantošanu 2 eiro neatkarīgi no izmantošanas ilguma.
Maksa par atmiņu izteikta neveiklā valodā, bet pieņemu, ka Ruka kungs runā par bruģakmeņiem ar iegravētiem cilvēku vārdiem. Par katru no šiem bruģakmeņiem fonds saņem 15 eiro. Maksājumi ir ziedojumi, jo neviens apmeklētājs netiek spiests stādīt koku, pirkt bruģakmeni vai apstāties Likteņdārza stāvlaukumā.
Kokneses fonds nesaņem valsts dotācijas, tādēļ ziedojumi ir tā vienīgais ienākumu avots izdevumu segšanai, tāpat kā gandrīz visām bezpeļņas organizācijām Latvijā un citur.
Pārējais Ruka kunga teiktais nav patiesība. „Likteņdārzs” nekad nav bijis, nav un nebūs biznesa projekts.
Biznesā ir kāds īpašnieks, kas kaut ko pelna (vai zaudē) vai saņem algu. Kokneses fonda dibinātāji nekad neko nav saņēmuši un nesaņems. Viņi un fonda padome ir strādājuši nu jau vairāk nekā 10 gadus bez algas vai citādas atlīdzības. Tas gan, viņi ir ziedojuši fondam.
Tāpat pārējais par manu „Latvijas Ceļa” vēlēšanu kampaņas atbalstīšanu ir sagrozīta puspatiesība. „Ceļa” politiķi man lūdza atbalstu Latvijas tēla uzlabošanai ārzemēs, un tam es ziedoju. Kā viņi naudu izmantoja, par to nekādu paskaidrojumu nesaņēmu.
Atcerēsimies, ka daudzi cilvēki sākumā lika lielas cerības uz „Latvijas Ceļu”, arī es. „Latvijas Ceļš” izrādījās dzīvot nespējīga partija tāpat kā Tautas partija un citas, bet apsūdzēt viņus cilvēku bendēšanā ir Ruka kunga personīga fantāzija.
Šādā garā ir uzrakstīta visa grāmata – nedaudz patiesības, daudz nepatiesību. Rakstā ar 4000 zīmēm nav iespējams tās visas izanalizēt, un apvainotajiem vajadzētu pašiem sevi aizstāvēt. “Fake news” (viltus ziņas – angļu val.) apkarošanas speciālisti iesaka atbildēt, paužot patiesību.
Saskaitīju – grāmatā ir apmētāti dubļiem 153 cilvēki, neskaitot pelnīti nosodāmos, kā noziedznieku Viktoru Arāju, nodevēju Andrievu Niedru, dažus mūsdienu politiķus un maksātnespējas administratorus.
No tiem 153 personīgi pazīstu vai pazinu 49. Te sākas dīvaina parādība, kas liek aizdomāties. Visi šie 49 ir izteikti Latvijas patrioti, godprātīgi ļaudis, kas katrs kaut ko paveikuši Latvijas labā. Dažos gadījumos pat kaut ko ļoti lielu.
Neviens mēs neesam perfekti, un varbūt katram no viņiem var sameklēt kādu kļūdu vai pārkāpumu, bet tas nemazina šo cilvēku darbu vērtību.
Bez fiziskām personām ir apvainotas arī dažādas patriotiskas organizācijas kā PBLA – Pasaules brīvo latviešu apvienība, ALA – Amerikas latviešu apvienība, Studentu rota un visas studentu korporācijas.
Starp tiem 153 cilvēkiem, kuru gods un cieņa ir aizskarti, ir bijušie prezidenti Alberts Kviesis un Vaira Vīķe Freiberga, kā arī Jānis Endzelīns, Andrievs Ezergailis, Uldis Grava, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, rakstnieks Aleksandrs Grīns, Dr. Kristaps Keggi, Voldemārs Krustiņš, arhibīskaps Arnolds Lūsis, Zīgfrīds Meierovics, kultūras ministre Dace Melbārde, LU rektors Indriķis Muižnieks, Jānis Poruks, bīskaps Jāzeps Rancāns un akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Turpretim grāmatā nav pieminēts neviens latvietis, kas darbojas „Saskaņā” vai „Gods kalpot Rīgai”. Nav pieminēti arī neviens no latviešu čekistiem, kas pastrādāja tādus pašus noziegumus kā Arājs.
Apvainojumi ir ar dažādu intensitāti. Cilvēki ir vai nu izsmieti, nolamāti, nomelnoti, apmeloti vai arī radīts negatīvs iespaids par viņiem, kā manā gadījumā. Apvainojumi caurvij visu grāmatu.
