Moldova kā nabadzīgākā Eiropas valsts ir “vilinošs kumoss krievu lācim” 33
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Moldova tiek uzskatīta par nabadzīgāko valsti Eiropā, bet moldāvi ir apņēmības pilni nosargāt savu neatkarību un pretoties Krievijas sapņiem par impērijas atjaunošanu. Lai uzvarētu šajā cīņā, viņiem būs nepieciešams pārējās Eiropas atbalsts.
Baltijas valstīs pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā nereti izskanējušas bažas, ka Kremļa panākumu gadījumā mēs būtu nākamais agresijas mērķis. Taču daudz lielāks pamats satraukumam ir Moldovas iedzīvotājiem, jo karš notiek turpat blakus un daļa Moldovas teritorijas jau atrodas Maskavai draudzīgo spēku kontrolē. Latviju un pārējās Baltijas valstis sargā NATO vairogs, bet moldāviem nākas paļauties galvenokārt tikai uz sevi. Turklāt arī atkarība no Krievijas energoresursiem viņiem ir daudz lielāka, kas liek ar bažām gaidīt ziemu, jo Moldova riskē palikt bez gāzes un elektrības.
Krievijas karaspēka atkāpšanās no Hersonas pilsētas liecina, ka Kremļa iecerētais Ukrainas iekarošanas plāns ir pilnībā izgāzies, jo Hersona bija vienīgais no Ukrainas apgabalu centriem, ko Krievijai bija izdevies ieņemt pēc iebrukuma sākuma. Taču šīs neveiksmes varētu pamudināt Kremli mēģināt sarīkot kādu citu “nelielu, uzvaru nesošu karu” tuvējā pierobežā. Un šajā ziņā Moldova ir īpaši vilinošs mērķis.
Ukraina ar vairāk nekā 40 miljoniem iedzīvotāju un karadarbībā rūdītu armiju izrādījās pārāk milzīgs kumoss, ar ko krievu lācis ir pamatīgi aizrijies. Savukārt nelielā Moldova būtu šķietami daudz vieglāk pakļaujama Maskavas varai. Moldova pēc platības ir aptuveni divreiz mazāka par Latviju; tur dzīvo ap 2,6 miljoni cilvēku.
Moldovas premjera vietnieks Oļegs Serebrians norāda, ka “speciālās militārās operācijas” izgāšanās Ukrainā ir milzīgs apkaunojums Krievijas armijai un vadībai, tādēļ Kremlis varētu mēģināt tikt pie panākumiem citviet. “Man ir bažas, ka Moldova būtu vieglāks mērķis nekā Ukraina,” sarunā ar laikrakstu “The Washington Post” atzīst Serebrians.
Okupācijas pieredze
Moldovai, tāpat kā Latvijai, jau ir bēdīga vēsturiskā pieredze ar okupāciju un pakļaušanu Maskavas varai. Savulaik liela daļa tagadējās Moldovas teritorijas bija pazīstama kā Besarābija. Tā bija daļa no Krievijas impērijas, bet pēc impērijas sabrukuma un boļševiku nākšanas pie varas Moldova pasludināja neatkarību. Drīz vien moldāvi nolēma pievienoties Rumānijas karalistei, jo moldāvi un rumāņi ir ļoti radniecīgas tautas, kam ir kopīga valoda.
Laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu Moldova bija Rumānijas sastāvā, bet 1939. gada augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts starp PSRS un nacistisko Vāciju paredzēja, ka padomju ietekmes sfērā tiek iedalītas ne tikai Baltijas valstis, bet arī Besarābija. 1940. gada vasarā PSRS karaspēks pēc Staļina rīkojuma pārņēma savā kontrolē Moldovas teritoriju, un moldāvi, tāpat kā baltieši, uz pusgadsimtu nonāca zem padomju okupācijas varas.
1991. gadā sabruka PSRS impērija, un tas deva moldāviem iespēju atjaunot savu neatkarību. Ar šādu scenāriju nebija mierā Kremlis, kas Moldovu uzskata par neatņemamu Maskavas ietekmes zonas sastāvdaļu. Kremlis centās biedēt Moldovas krievvalodīgo minoritāti, ka tūlīt pat Moldova atkal apvienosies ar Rumāniju un visur tiks izmantota vienīgi rumāņu/moldāvu valoda. ‘
Padomju okupācijas laikā valdošais režīms mākslīgi centās uzsvērt un padziļināt atšķirības starp moldāviem un rumāņiem. Piemēram, moldāvu valodas rakstībā tika izmantots slāvu alfabēts (kirilica), lai gan Rumānija jau sen bija pārgājusi uz latīņu alfabēta izmantošanu. Aptaujas gan rāda, ka lielākā daļa Moldovas iedzīvotāju uzskata sevi par moldāviem, nevis rumāņiem, tādēļ runām par apvienošanos ar Rumāniju nebija reāla pamata.
Iesaldētais konflikts
90. gadu sākumā arī Moldovā bija juku laiki, ko Krievija izmantoja, lai atbalstītu Piedņestras separātistus, kas gribēja atšķelties no Moldovas. Piedņestra ir platības ziņā neliels reģions starp Dņestras upi un Ukrainas robežu. Atšķirībā no visas Moldovas, kur ap 80% iedzīvotāju ir etniskie moldāvi, Piedņestras etniskais sastāvs ir sarežģītāks, jo trīs lielākās tautības aptuveni līdzīgās proporcijās ir moldāvi, krievi un ukraiņi. Krievvalodīgo separātistu līderi negribēja pakļauties Kišiņevas varai, tādēļ 90. gadu sākumā Piedņestrā izcēlās pilsoņu karš, kurā gāja bojā simtiem cilvēku.
Šajā konfliktā iesaistījās Krievijas armija ģenerāļa Aleksandra Ļebeda vadībā, kas sevi attēloja kā “miera uzturēšanas” spēkus. Krievu “miera uzturētāji” joprojām ir izvietoti Piedņestrā, lai gan Moldovas valdība jau gadiem ilgi cenšas panākt viņu izvešanu. Krievijas militārais atbalsts ir ļāvis Piedņestras separātistiem nosargāt “de facto” neatkarību no Kišiņevas varas, lai gan neviena pasaules valsts nav atzinusi Piedņestras neatkarību un starptautiskā sabiedrība joprojām uzskata šo reģionu par Moldovas sastāvdaļu.
Moldovas gadījumā Krievija ir izmantojusi savu iecienīto recepti, kā izraisīt ilgtermiņa politisko nestabilitāti “tuvējās pierobežas” valstīs, lai nodrošinātu to palikšanu Maskavas ietekmes zonā. Kremlis mērķtiecīgi atbalsta separātistus, lai radītu “iesaldētos konfliktus”, kas apgrūtina kaimiņvalstu attīstību. Tā noticis gan Abhāzijā un Dienvidosetijā, gan Kalnu Karabahā, gan Doneckas un Luhanskas apgabalos.
Separātistu ienesīgais bizness
Piedņestras konflikts gan atšķiras no iepriekš minētajiem, jo gan attiecības dažādo Piedņestras etnisko grupu vidū, gan attiecības starp Moldovas valdību Kišiņevā un separātistu vadību Tiraspolē nav klaji naidīgas. Katru dienu tūkstošiem cilvēku brīvi pārvietojas starp abām teritorijām, ko saista ciešas ekonomiskās saites.
Piedņestras separātisti ir pamanījušies gūt labumu no abām pusēm: no Krievijas viņi saņem lētu gāzi, par ko pašiem nav jāmaksā, jo formāli skaitās, ka šī gāze tiek piegādāta Moldovai. Vienlaikus viņi izmanto Moldovas kā Eiropas Savienībai draudzīgas valsts priekšrocības, lai brīvi eksportētu preces uz ES tirgu, jo arī Brisele uzskata Piedņestru par daļu no Moldovas. Tādēļ separātisti nebūt nav ieinteresēti “šūpot laivu” un izraisīt nemierus, kas izjauktu viņiem izdevīgo kārtību.
Tiesa gan, Maskava varētu neatstāt separātistiem īpašu izvēli, jo Kremlis ir apņēmības pilns nepieļaut Moldovas tuvināšanos Eiropas Savienībai vai, nedod Dievs, NATO aliansei. 2020. gadā amatu zaudēja prokrieviskais Moldovas prezidents Igors Dodons un viņa vietā stājās Maija Sandu, kas pasludināja kursu uz ciešāku sadarbību ar Rietumiem. Starp citu, dzimumu līdztiesības ziņā Moldova varētu būt paraugs daudzām rietumvalstīm, jo gan valsts prezidente, gan premjerministre ir sievietes.
Jaunās vadības ārpolitiskais kurss nebija pa prātam Kremlim, kas drīz vien sāka runāt, ka Moldova “atkārto Ukrainas kļūdas” un grasās apspiest krievvalodīgo sabiedrības daļu. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs šovasar žēlojās, ka Moldova mēģina vērsties “pret visu krievisko”. Šādas žēlabas izraisīja Moldovas valdības lēmums aizliegt Krievijas TV propagandas raidījumu retranslāciju.
Medvedeva draudi
Vēl atklātākus draudus Moldovai izteica bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, kurš pavēstīja, ka Moldova negribot gadu desmitiem gaidīt rindā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, tādēļ Kišiņevai esot gatavs plāns par Moldovas pievienošanu Rumānijai, kas jau ir ES dalībvalsts. Gan moldāvu, gan rumāņu amatpersonas šos Medvedeva apgalvojumus par “Lielrumānijas” veidošanu raksturoja kā pilnīgus murgus. Putina līdzgaitnieks Medvedevs brīdināja: “Ja sāksies nopietnas darbības ap Moldovas anšlusu Rumānijas sastāvā, derētu ņemt vērā, ka Piedņestrā dzīvo ap 220 000 Krievijas pilsoņu…”
Savu pilsoņu aizstāvēšanu Krievija jau izmantoja kā argumentu 2008. gadā, kad devās palīgā Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistiem cīņā pret Gruzijas valdības spēkiem. Krievijai toreiz izdevās ātri vien gūt virsroku, un arī Moldovas armijai būtu grūti pretoties Krievijas karaspēkam. Moldovas armijā ir tikai ap 3000 karavīru, turklāt liela daļa bruņojuma vēl ir no padomju laikiem.
Krievijas nacionālisti nav slēpuši, ka Maskavas mērķis ir pārņemt savā kontrolē visu Melnās jūras piekrasti no okupētās Krimas līdz pat Piedņestrai un Moldovai. Taču šo plānu Krievijai nav ļāvis īstenot Ukrainas karaspēks, kas sekmīgi atvairīja okupācijas spēku centienus pietuvoties ostas pilsētai Odesai. Krieviem nācās atteikties no sava plāna izsēdināt desantu Odesā, no kurienes viņi viegli tiktu arī līdz Moldovai.
Krievija finansē protestus
Nespējot sasniegt savus mērķus militārā ceļā, Krievija ir ķērusies pie otra sevis iecienītā paņēmiena: šantāžas ar energoresursiem. Maskava nolēma ievērojami paaugstināt Moldovai piegādātās gāzes cenu. Tāpat radušās problēmas ar elektroapgādes nodrošināšanu, jo līdz šim Moldova ap 70% elektrības saņēma no Piedņestras, bet nesen separātisti apturēja elektroenerģijas piegādi. Līdzīgu soli ir spērusi arī Ukraina, bet gluži saprotamu iemeslu dēļ: Krievija ar raķetēm nemitīgi apšauda Ukrainas elektrostacijas, tādēļ ukraiņiem pašiem nepietiek elektrības. “Katra bumba, kas tiek nomesta uz Ukrainas spēkstacijām, trāpa arī mums,” atzina Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku.
Moldova pirms ziemas riskēja palikt vispār bez elektrības piegādēm, bet palīgā nākusi Rumānija, kas apņēmusies nodrošināt līdz pat 90% vajadzīgā apjoma. Taču rumāņu elektrība ir krietni dārgāka, tādēļ Moldovā daudzi raizējas, ka nevarēs apmaksāt dārgos rēķinus. Energoresursu cenu straujais kāpums radījis problēmas visā Eiropā, bet Moldova to izjutīs sevišķi smagi. Moldova ir viena no nabadzīgākajām, ja ne pati nabadzīgākā valsts Eiropā. Vidējā alga ir zem 400 eiro mēnesī (uz rokas). Būtisku atspaidu nodrošina aptuveni trešdaļa valsts iedzīvotāju, kas kļuvuši par viesstrādniekiem un pelna naudu citās Eiropas valstīs.
Ekonomiskās grūtības savā labā cenšas izmantot Moldovas prokrieviskie spēki, kas aicina iedzīvotājus uz protestiem pret valdību. Moldovas drošības dienesti vēsta, ka protestus rīko oligarhs Ilans Šors, kurš saņemot naudu no Krievijas specdienestiem. Moldovā viņam ir bēdīga slava, jo Šors tika apsūdzēts un notiesāts par viena miljarda dolāru piesavināšanos no Moldovas bankām. Taču viņš paspēja aizbēgt uz Izraēlu, no kurienes tad arī organizē protestus. Daļa protestētāju par to saņemot atalgojumu, ap 20 eiro dienā, kas Moldovā ir laba nauda. “Krieviem labi padodas eksportēt divas lietas: energoresursus un korupciju,” sarunā ar “The Washington Post” atzīst kāds Moldovas drošības dienestu pārstāvis.
Moldova ir daļa no Eiropas ģimenes
Bažas par plaši izplatīto korupciju bija viens no šķēršļiem, kas gadiem ilgi apgrūtinājis Moldovas tuvināšanos Eiropas Savienībai. Taču šovasar Moldovai līdz ar Ukrainu izdevās saņemt kāroto ES kandidātvalsts statusu. Līdz dalībvalsts statusam gan vēl tāls ceļš ejams, jo Moldovai vispirms jātiek galā ar korupciju, organizēto noziedzību un Piedņestras problēmu. No otras puses, Eiropas Savienībai integrēt Moldovu noteikti būs daudz vieglāk nekā Ukrainu, jo Moldova ir daudz mazāka valsts un arī “lielā māsa” Rumānija noteikti palīdzēs moldāviem.
Eiropas Savienība nesen nolēma piešķirt 250 miljonus eiro Moldovai, lai palīdzētu moldāviem izturēt šo ziemu. “Moldova ir daļa no mūsu Eiropas ģimenes, un ģimenēm ir jāturas kopā arī grūtos laikos,” uzsvēra Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Viņa sevišķi uzslavēja Moldovas izrādīto viesmīlību, uzņemot pie sevis ap 80 000 bēgļu, kas meklēja patvērumu no Ukrainas kara šausmām.
“Tikai kopā mēs varam izturēt gaidāmo ziemu un saglabāt savu brīvību, mierīgo un demokrātisko nākotni,” secina Moldovas prezidente Maija Sandu. Krievijas okupantu izgāšanās Ukrainā varētu iedrošināt arī citas valstis noticēt, ka “krievu lācis” nav tik bīstams, kā izskatās. “Mēs pārvarēsim šo krīzi, jo mūsu mazā valsts ir izvēlējusies demokrātijas ceļu,” telekanālam “Euronews” stāsta Moldovas iedzīvotāja Natālija. “Ja esam izvēlējušies šo ceļu, gan jau varēsim samaksāt arī par gāzi. Šajā ziemā jārēķinās ar ļoti augstām cenām, bet cilvēki saprot, ka mēs esam uz pareizā ceļa.”
