Diāna Jance: Vilinātājputns un atbildība 0
Domāju, ka pat šai tveicīgajā Latvijas vasarā, iespējams, daudzi no mums sapņo par bezrūpīgām brīvdienām dienvidos – saulīte spīd, jūra čalo, sulīgi augļi karājas deguna galā, piemājas dārzs nav jāravē un zem zvaigžņotajām debesīm pirktais vakara vīns ir lēts… Viesnīcas istabiņu ar visām ēdienreizēm kāda laipna roka ir apmaksājusi, kāds vēl sirsnīgāk pavērts maciņš nokārto pat bezmaksas lidmašīnas biļeti. Bet tautas gudrība teic: “Par velti ir tikai siers peļu slazdā, un arī tad tikai otrajai pelei.” Pagājušās nedēļas nogalē tāds kārdinājums sasniedza arī mani.
Sākšu ar mazu vēsturisku atkāpi: 2013. gada septembrī biju Jaltā, apmeklējot XIV starptautisko kino un televīzijas forumu “Kopā” (“Vmestje”), kuru toreiz rīkoja Krievijas un Ukrainas valsts institūcijas, kā arī žurnālistu un kinodarbinieku organizācijas. Tolaik tas bija viens no nozīmīgākajiem kino un televīzijas dzīves notikumiem minētajās valstīs. Jau toreiz forums atstāja neviennozīmīgas izjūtas – lai arī nosaukumā bija minēts vārds “starptautisks”, praktiski kinofestivālā piedalījās tikai Krievijas un Ukrainas kinovides pārstāvji. Savukārt, piemēram, vizuāli un saturiski ļoti spēcīgā slovāku filma “Nikija ģimene” (“Nicky’s Family”), kas stāsta par kādu angli, kurš izglāba 669 ebreju, čehu un slovāku bērnu dzīvību Otrā pasaules kara laikā, izpelnījās asu skatītāju kritiku. Tajā neesot pietiekami uzsvērta padomju armijas loma Eiropas atbrīvošanā no fašistiskajiem uzbrucējiem.
Pirms sešiem gadiem līdzās filmu programmai mums izrādīja arī Jaltas krievisko pusi – itin kā pamatiedzīvotāju tur nemaz nebūtu. Redzējām slaveno Livādijas pili, arī ne mazāk slaveno pionieru nometni “Arteks”, kas šajos gados esot ieguvusi pilnīgi jaunu seju un arī šovasar aicina jauniešus no “krievu pasaules”, droši vien arī Latvijas. Īpaši izraudzītiem 2013. gada foruma dalībniekiem bija iespēja apmeklēt Krievijas Melnās jūras kara flotes bāzi Sevastopolē. Bija pavisam dīvaina sajūta sēdēt pie viena galda ar trim Krievijas kara flotes admirāļiem, kuri ik pa brītiņam lēca kājās, vienodamies dažādos tostos, no kuriem visietekmīgākais bija: “Par Dzimteni, par Krieviju, par uzvaru! Urrā, urrā, urrā!…” Vēl joprojām glabāju blociņā tovakar pierakstīto admirāļa runas draudīgo domu: “47 Krievijas dienvidu armijas kara kreiseri ir kaujas gatavībā.” Pēc nieka trim mēnešiem sapratu admirāļa vārdu patieso jēgu.
Kopš toreizējā kinoforuma Jaltā ir pagājuši seši gadi. Šajā laikā ir noticis daudz. Piemēram, Krievija ir okupējusi Krimu, bet Austrumukrainā joprojām rit karš. Diezin vai kāds ukraiņu kino pārstāvis būtu gatavs piedalīties Jaltas “starptautiskajā” kinoforumā. Droši vien Krievijas nelikumīgās un agresīvās rīcības dēļ ir pārtrūkuši gandrīz visi kultūras kontakti starp abām valstīm. “Atbrauciet uz Jaltu, šogad mēs atkal savācamies. Lietas kustas, kaut lēni. Putins bremzē, un izolācijā dzīvot ir grūti,” vilināja negaidīts aicinājums “Facebook” vēstulītē no kāda sena Maskavas drauga. “Saprotu, sankcijas, Eiropa, bet varbūt varu saaģitēt atbraukt uz Krimu? Apmaksāsim gan ceļu no Maskavas, gan viesnīcu un ēdināšanu… Tā būs tikai kultūras apmaiņa.”
“Ak, kā gribētos aizbraukt uz Krimu! Tas būtu brīnišķīgs ceļojums,” vilinoši čukstēja manas skaistās atmiņas. Bet prāts saka ko pavisam citu: kā pēc tam skatīties acīs ukraiņu draugiem? Kā pēc tam varēšu attaisnot Latvijas vārda izbazūnēšanu Krievijas propagandas medijos? Manu neapšaubāmi burvīgo atvaļinājumu nevar samērot ar Krimas pamatiedzīvotāju no pussalas padzīto Krimas tatāru ciešanām.
“Facebook” čatā atbildu: “Pārāk daudz dzīvību ir zudušas šajā karā. Kamēr Krimu ir okupējusi Krievija, kultūras sakari nav iespējami.” “Krima nepiederēs Krievijai,” vilinātājs saspringst. “Karš ir tikai bizness. Mēs negribējām karot, taču nu, kad attiecības ar pasauli ir sabeigtas, jo ilgāk būs karš, jo labāk.”
Vilinātājputna saldā balss pamazām izzuda tīmekļa plašumos… Bet ap mani sakļaujas daudzas balsis par atbildību, par to, ko kopā ir iespējams paveikt. Nešaubos, ka ikkatra cilvēka lēmums tomēr kaut ko nozīmē…
