Vilciens uz Slavsku. Par Rietumukrainu un izdzīvošanas optimismu. 0
Kad parādās tiešais reiss uz Ļvovu, ceļam esmu gatava uzreiz. Uz Rietumu Ukrainu mani vilina gan atmiņas par bērnības pirmo ceļojumu uz “ārzemēm”, kādi kalnu dēļ tolaik likās Karpati, gan mūsdienu interese par dzīvi politiskajās un vērtību krustcelēs.
Ukraina šobrīd strikti cīnās par piederību Eiropai, bet dzīvi kā bildīti pie sienas nenomainīsi. Ļvova ir tik vēsturiska un bagātīga, ka tai Eiropas šarmu neatņemt, bet citviet padomju laiks atstājis vairāk nospiedumu. Par to pārliecinos ceļā Ļvova-Užgoroda-Veļika Dobraņ- Mukačeva-Slavska-Ļvova.
Rietumu Ukrainas pilsēta Mukačeva dibināta jau 896. gadā. Ilgāko laiku pavadījusi Transilvānijas sastāvā, pēdējā simtgadē tā bijusi gan Ungārijas, gan svaigi dibinātās Čehoslovākijas daļa, bet Padomju Savienībā iekļauta uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Kļuvusi bagāta, pateicoties savulaik lielajam ebreju skaitam, padomju laikā tā ar īpašu gaisa spēku bāzi un radaru staciju kaldināja PSRS spēkus aukstajā karā.
Šobrīd tā ir nacionālistiski noskaņotās Ukrainas daļa, kuras sadzīvi un budžetu atvieglo Ungārijas tuvums. Pierobežas privātmājas ir lepnas un turīgas, bet pilsētā viss juku jukām – vecpilsētas senie nami, deviņdesmito gadu pseidopilis, nabadzīgo būdiņas un padomju mikrorajoni, kurus netipiskus vērš tobrīd ziedošie magnoliju un sakuru dārzi.
Laimīgā istaba
Pirmā pavasara apdullums reibina pat padomju daudzstāvu blokmājā, no kuras loga redzamas tikai līdzīgu namu rindas – kā nevērīgi salikti domino kauliņi nami slejas, slejas, slejas… To izkārtojumā aizmirsta loģika un mazais cilvēciņš, kam jāmeklē īpašas ejas. Norādīto adresi neatrod pat taksometra vadītājs, bet, lai iekļūtu ēkā, neejot puskvartālu apkārt, šī nama iedzīvotāji slīd cauri veikalam – kā tirdzniecības zālei, tā dienesta telpām. Pārdevējas reaģē pēc garastāvokļa – triec jokus vai neganti uzbrēc, bet mājas iemītnieki mīļā miera labad nopērk pat to, ko īsti nevajag.
Pa logu skatoties, nami ir tik vienādi, ka it kā pieprasa vienādu dzīves kārtību visiem to iemītniekiem. Te vienlīdz plīvo skarba nolemtība un atpestījoša samierināšanās, padošanās apstākļu priekšā un spēcīga vitalitāte. Kur dzīve nolikusi – dzīvo un esi laimīgs! Tomēr tālumā vīd plata upe un ziedošos kokos ieaugušas privātmājas, pie apvāršņa rēgojas kalnu silueti, bet debesis ir tik koši zilas, ka žilbina acis. To, ka padomju laika mašīnā kaut kas ir sabojājies, liecina milzīgais zelta kupols, kas vīd deviņstāvu namu augstumā. Milzīgā pareizticīgo katedrāle iebūvēta augstceltnēm pa vidu, lai noliktu tās pie vietas. Nekādi Ļeņini vairs, tagad būs krusti!
Pilsēta savulaik radusies Latorikas upes krastos, kas kā trekna un slīdīga čūska joprojām gleznaini caurvij pilsētu. “Laimīgās istabas” sludinājums starptautiskajā naktsmāju portālā vēstīja ne tikai neticami zemu cenu – deviņi eiro, bet arī “vien 15 minūšu gājienu līdz vēsturiskajam centram”.
Beigās nokļūstu tik bezpersoniski kolorītā mikrorajonā, ka ir prieks un dusmas vienlaikus. Ir uznācis pirmais pavasara karstums, sakuras zied un sauc skriet uz pilsētu, iegrimt to smaržā, reibt un atklāt vietas noslēpumus, bet man gluži vai jāritina Ariadnes pavediens, lai atcerētos mājupceļu… Taču “Laimīgajā istabā” žēloties neklājas, arī par suni un zīdaini sludinājumā bija brīdināts.
Krasti nesatiekas
Tā nu eju, eju, eju… Kilometrs pēc kilometra, jo attālumi ir lieli. Vispirms jānonāk līdz upei. Tad jāizvēlas kāds no tiltiem, kas arī ir labu gabalu atstatus viens no otra. Tad jānokļūst vecpilsētā, kas izrādās skaista, bet pārmocīta ar visādām haotiskām tirdzniecības vietām, pilnīgi neregulāru plānojumu un pārbāzta ar kaitinošām reklāmām. Pēc dienu iepriekš skatītā Užgorodas senatnīguma te jūtos nedaudz vīlusies. Arī mašīnu un cilvēku man ir par daudz, šķiet, esmu kļuvusi kašķīga.
Jūtot savu īgnumu par to, ka labas bildes nesanāks, vienā brīdī atslābstu un nolemju ļauties pavasara novakarei bez baznīcām, muzejiem un pilīm. Izeju pie upes un pa svaigi iekārtoto promenādi eju, eju, eju… Skaistas meitenes plivina garos matus un taisa smukbildītes trīsuļojošu ziedlapiņu mirgā. Klusi, sevī vērsti nenosakāma vecuma vīrieši makšķerē, klunkšķina aliņus un cerīgi mētā savas badapātagas. Dažāda izmēra suņi palēkdamies skraida zālītē un bauda pavasara priekus.
Uzcītīgie ļaudis vingro un skrien, laiskie dirn uz soliņiem, jautrie cep šašlikus un tusē bāros, norūpējušies risina skaļas un apņēmīgas telefona sarunas, sapņainie smaržo ik ziediņu, romantiskie maigojas, cilvēku cilts turpinātāji ar lielāku vai mazāku entuziasmu gana savas atvases…
Promenādes pusē viss ir skaisti, ziedoši un civilizēti, bet tur, kur vijas vien taciņas, ir iedzert mīlētāju un bezpajumtnieku valstība, kas arī iznākuši saulītē un purina miskastē atrastās drēbes. Aiz upes līkumiem vīd kalni, bet ceļā uz tiem redzams sens, skaists klosteris. No attāluma izskatās, ka iepretim tam ir tiltiņš, tāpēc turpinu ceļu tajā pusē, kur esmu. Iztālis redzu, ka pa beidzamo tiltu joņo zirga pajūgs ar metāllūžņiem un diviem izspūrušiem jaunekļiem uz bukas. Tie ir zemākās kastas čigāni – viņi pārtiek no tā, kas citiem paliek pāri. Ir arī citi, turīgi un bagāti, bet tie ir kā divi upes krasti, kas nesatiekas.
Turpinu ceļu, kaut promenāde beidzas un tīrība arīdzan. Kā sākas taciņa, tā arī pudeļu un citu atkritumu varza. Griežu pie upes, kur tiltiņa vietā pret klosteri spocīgi slejas sarūsējušu dzelžu veidojums – jābūt virves dejotāja iemaņām, lai pa to tiktu pāri. Pavecais kungs, kas makšķerē tieši iepretim dievnamam, tā arī nevar pateikt – tas ir vīriešu vai sieviešu klosteris, jo zivis viņam svarīgākas. Pamāju ar galvu un uzsāku atpakaļceļu – saulrieta gaismās, kas padara skaistas pat nomācošās betona blokmājas un apgāztās atkritumu tvertnes, bet ziedošajām kupenām uzpūš zeltītu matu laku…
Dzīvoklis ar “Laimīgo istabu” ir sieviešu valstība. Namamāte ierodas kā īsta padomju sieviete – ar smagiem iepirkumu maisiem un platu smaidu, kas cenšas pārspēt nogurumu un sviedru lāsītes. Vera trīs gadus ir atraitne, emocionāli apraudas ik pa brītiņam, kad sarunas skar materiālo vai sadzīves pusi. Vīrs bijis ar zelta rokām, tāpēc arī dzīvoklī viss vēl turas. Viņa ir gana jauna, taču uzņēmusies pilnas slodzes vecmāmiņas amatu – vecākā meita jau septiņus gadus braukā pa pasauli, strādājot uz kruīza kuģiem. Mazmeitiņa Sandra ir pa pusei “induss”, Vera krata sirdi, “kas tad viņiem uz tiem kuģiem vergo – Ukraina un Indija”… Meita pusgadu vien mājās padzīvojusi, tagad atkal prom: “Labi, ka abi kopā, labi, ka mīla, citādi pavisam skarbi.”
Manu jūsmu par eksotisku valstu apmeklēšanu Vera nocērt saknē: “Viņi taču tikai savu melno darbu redz, pat krastā netiek!” Jā, bezdarba un zemā atalgojuma sāpe Ukrainā izlien cauri visiem zelta kupoliem un sakuru ziediem.
“Iedzīvotājiem visbagātākā valsts Eiropā ar vismazāko algu no visām – 5000 grivnu vidējā alga, no kurām 3000 jāatdod par gāzi,” Vera sūkstās Sandriņas barošanas ritmā, “viss nozagts un izvazāts, neticam nevienam.” Vera savulaik beigusi prestižu mācību iestādi – tirdzniecības tehnikumu, bet “tagad katrs muļķis tirgojas”. Abām meitām ir augstākā izglītība, bet ko tālāk? Vecākā atvedusi mājās indusu, jaunākā gaida bērnu no meksikāņa. Tas kādu laiku padzīvojis pat Mukačevā, taču nav izturējis. Gaiteni rotā vien milzu sombrero, bet “Laimīgās istabas” plauktos neiederīgi gozējas dzeja un filozofija spāņu valodā. Jaunākā meita Nastja kā ēna slīd no istabas uz istabu, liegi smaida un velti atvainojas par savu krievu valodu – kaut reti lietota, tā ir laba un bagātīga.
Tuvāk kalniem
Pavasaris man ir “norāvis jumtu” – jau ar otro teikumu “Laimīgajā istabā” prasu ceļu uz kalniem. Ierodoties speciāli esmu aizbraukusi uz autoostu, lai pārfotografētu un pārprasītu autobusu sarakstu, jo par internetā publicētajiem grafikiem autoostas personāls vēlāk smejas pilnā balsī… Taču laika limits ir saspringts, pilsētas negribu, bet ciematos var iesprūst ar visu čemodānu. Pēc gādīgās ģimenes ieteikuma ceļā dodos ar vilcienu – izkāpšu Slavskā uz veselu dienu, bet tas ir Karpatu kūrortu pašā viducī.
“Vēl tagad tur darbojas slēpošanas trase, var ar pacēlāju uzbraukt un apbrīnot ainavu,” Nastja lēnprātīgi stāsta un pārjautā, vai tiešām esmu gatava braukt ar parasto piepilsētas vilcienu. Protams, kāpēc gan ne? Vēl viņa dalās pieredzē par slavenu klosteri pie Kijevas, kur redzējusi, kā no prātā apdalītiem ļaudīm izdzen nelabos garus. Nastja ar vidusskolas klasi aizbraukusi ekskursijā, neviens nav brīdinājis, bet nokļuvuši tieši “besu” izdzīšanas vidū. Jūtīgā meitene to nespēj aizmirst joprojām, tāpēc, kristīta būdama, manis apjūsmotajā klosterī pie upes tā arī nav bijusi. Ticot “pa savam”.
Nastjas agri izsauktais taksometrs ierodas laikā, kasiere, protams, atbild tikai un vienīgi ukraiņu mēlē, taču pareizo peronu atrast nav grūti – katrs otrais met ar roku. Tā nu ieņemu vietu noskretušā vagonā ar indīgi ziliem dermatīna sēdekļiem, kas ātri pildās ar ļaudīm. Pa vagonu kaitinoši ripinās divas izdzertas alus pudeles, kuras neviens nepaceļ, tikai pasper tālāk. Citādi oma ir lieliska un ceļš uz kalniem var sākties.
Vilcienā jāpavada trīs stundas, sliežu ritms paņem savā varā… Vagonā virmo rītam raksturīgās cerības, lidinās skaļas balsis, tiek glāstīti daudzi telefoni, zib rūtainas tirgus somas, spītīgi slejas kulītēm apsieti koku stādi, tiek lasītas trīs avīzes un viena grāmata. Pretī sēdošā blondīne tik veikli un prasmīgi uzkrāsojas, vien mazītiņā spogulītī lūkodamās, ka sajūtos kā niecība, un, aiz kofera iebarikādējusies, izvelku bloku rakstīšanai – katrai savas prioritātes, man vismaz blociņš krāšņs kā viņas acu ēnas!
Starp ūsām un lakatiņiem
Vagonā ir sēdētāji un staigātāji. No pēdējiem pirmā parādās veca tantiņa ar izļurkātu kartona kasti, ko kopā satur vien vairākiem mezgliem sasieta bikšu gumija. Viņai apsiets koši zils sintētisks priekšauts ar melnām pumpām un volāniņu, kas žēli tirinās soļu ritmā. Viņa piedāvā nopirkt “semočkas” un cepumu iepakojumus, kas jau pa gabalu izskatās krietni nostāvējušies, tomēr dažs labs aiz žēluma nopērk un iebāž kabatā vai grauž, drupačas purinot. Nosvīdis cauri vagoniem spraucas jauns konduktors, kurš apsola man norādīt pareizo staciju. Tas tāpēc, ka elektriskais tablo ir nolemti iesprūdis, bet skaļrunī sacīto nespēju saprast. Visu ceļu laiks ir 5.42, toties koši sarkanā krāsā. Rīta agrumā ieslēgtās lampas tā arī neviens neizdzēš – paliekam apgaismoti.
Pavasaris uzmundrinājis visus. Ceļā devušies mazi onkulīši ar mūžvecām brezenta mugursomām un gaidu pilnām acīm. Vīri ar sirmām, augšup saskrullētām ūsām, ko zem nāsīm dzeltenas iekrāsojuši cigarešu dūmi, sarunājas piepaceltās, enerģijas pilnās balsīs un skatienu pa logu pamet ar gruntīga saimnieka aci. Tur trako pirmais zaļums, tālēs triecas straujas upītes, debesīm salutē maigām lapiņām izplaukuši kociņi, bet izkliedētajos ciematos mājiņas slejas līdzīgas cita citai kā pēc komandas izdīgušas baltas sēnes. Noteikti pa vidu nozibsnī kādas baznīcas kupols, lielākoties nesen būvēts, kokiem noaugušas nogāzes noviļņo kā milzu aizkari, aiz kuriem tālāk, pie apvāršņa, vilinoši slejas sniegotas kalnu virsotnes…
Dziļāk dabā mainās arī vilcienā piedāvātais sortiments. Kundze neilona lakatiņā tirgo sīpolus un žāvētus ābolus, viņai ir skaistas, labsirdīgas acis. Blondīne palīdz man izmainīt lielāku naudas vienību, un es tieku pie kulītes ar spirdzinošiem, žāvētiem āboliem un iekļaujos kopējā ēšanas ritmā, kas kā vilnis pārņem vagonu. Visskaļākā mielasta centrā ir kundzīte ar ilgviļņiem rudos, žēlīgi plānos matos, kas sakasīti augstā copē. Viņai pierē ir piecas rievas kā buldogam un līdzi maisiņš ar sviestmaizēm. Blakus sēdētājām arī līdzi ir ēdamais un ausīs viena fasona zelta auskari. Visas enerģiski ēd un skaļi sarunājas, kaut iekāpjot nebija pazīstamas. Tā ir gandrīz ar visiem – apsēžas iepretim, viens otru nezinot, bet pēc brīža jau sarunājas. Ukraiņu mēlē šo to var saprast, uztveru sarunas par stādiem, gavēni un depilāciju, esmu gan vagonā, gan ārpus tā…
Zilos kombinezonos tērpti dzelzceļnieki indīgi oranžās vestēs uzbēruma malā vicina mazu dzeltenu kociņu – tas izskatās svinīgi un žēlojami. Viņu mati sparīgi plivinās garām braucošā vilciena ritmā, bet paši no augšas izskatās mazi mazītiņi. Daudzi kalni aiz loga noskalpēti, un koku stumbri guļ kā milzim izbiruši sērkociņi. Tuvējos ceļos pa pajūgam, čigāni droši vien…
Piekalnēs mazas kapsētiņas, daudz vecu koku ar spocīgām vēja slotām zaros, milzīgas egles, taisni un šķībi žodziņi ap mājām, izdedzinātas kūlas rētas pakalnos un dzeltenie pūpoli pāri. Blakus upītei, pie autoceļa, kā ūdenskritums rēgojas izmesto atkritumu strēles. Pārziemojušās siena kaudzes vien tradicionālajā formā – kā apjomīgs krāvums ap augstu, zemē iedurtu mietu.
Tuneļi, tilti, līkumi… Pa kādam bruņotam kareivim to sardzē, jo Ukrainā taču ir karš. Vai tiešām? Pie zilas sarga būdiņas ķiverē un ar automātu soļo kareivis pie tilta, bet pasažieri viņam pat neuzmet skatu.
Apnikums un cerība
“Ai, tauta vairs karu neidealizē. Tas ir kļuvis par bandītu un algotņu, ne idejas un brīvības karu. Cinisks ieroču bizness, ģenerāļi pa tiešo vienojas, bet tautai no tā nekā, tikai sāpes un apnikums,” ceļā uz staciju man ir rezumējis taksometra šoferis. Smaidīgs un apmierināts, jo sieva dzīvo un strādā Čehijā, viņš tikai pieraduma pēc vēl taksometru vadot.
Bet mēs turpinām braukt un tantiņu ar dabas veltēm vagonā sarodas vēl vairāk. Nu arsenālā ir svaigi plūkti lakši, kas spēcīgo meža ķiploku aromātu izplata pa visu vagonu, loki, dažādi salāti un pat piena produkti. Veiklākie pārdevēji tos tirgo pēc pasūtījuma – pasažieris izvēlas, ko vajag, un saņem nākamajā stacijā. Tikmēr vagonā apņēmīgi ienāk aptuveni piecus gadus vecs puisītis saskrāpētu seju un pusvērtajās durvīs nodzied patriotisku dziesmu par Ukrainu, savāc naudiņu nošmulētā rociņā un atpakaļ aiziet palēkdamies – pasažieri bijuši dāsni.
Ne tik labi klājas divām bižainām, gadus 10–11 vecām meitenēm, kas vagonu cenšas aizkustināt ar Tēvreizes dziedājumu. Viņu rozā tikko no galvas norautā kepka paliek pustukša, tāpēc viņas spraucas uz nākamo vagonu un dziedājumu uzsāk tik skaļi, ka dzirdam to atkal.
Tikmēr savstarpējās sarunās ir iegrimis teju viss vagons. Sirmmāmiņa ar lakšiem un sausiņiem, kam vagona durvīs saules stari iezīmē nimbu kā Dievmātei, pēc brīža jau sēž pie jauniem vīriešiem un aktīvi diskutē par politiku. Ir starpstadija starp vēlēšanām, Zelenskis uzvarējis pirmajā kārtā, un vecajai māmiņai viņš patīk. Jaunais vīrietis iekaist, ka klauns vienmēr būs tikai klauns, aizstāv Porošenko – kaut bandīts, taču saprotot lietas! Tantiņa attēlo, ar kādām ovācijām klaunu sagaidījis vesels stadions, bet vēlāk visi vienojas, ka korupcija ir neiznīdējama.
Pretēji gaidītajam vagonā iekāpušās mazgadīgās čigānietes ne dzied, ne dejo, ne diedelē, bet apsēžas ar visu bērnu baru, bet Tēvreizes dziedātājas jau grauž no tantiņām pirktās vafeles un čalo, kurā vilcienā lēkt nākamajā.
Sarkanais pulkstenis joprojām rāda 5.42, kad klāt ir Slavska – vieta, kur tāpat kā vagonā nedaudz ir iesprūdis laiks. Funikulieris uz augsto virsotni nedarbojas, noīrētajā istabā apkure atslēgta, kaut naktī ārā vēl ir mīnusi, tūristiem tiek izīrēts katrs kakts un paksis, bet agrā pavasarī viņu gandrīz nav. Sniegotās eksotikas vietā aprobežojos ar kāpienu tuvējā kalnā, kur meža vidū izdangātu ceļu krustpunktā atrodu vientuļu krustu.
Saimnieki paskaidro – “benderoviešiem, viņu te pilns mežs bija, pēdējais pilsētā padevās 1962., bet no kalniem iznāca vien 1964. gadā”. Saimniece atceras, kā viņai un viņas draugiem maziem neļāva kādā pļavā rotaļāties, vienmēr dzina prom. Tikai vēlāk vecāki atklājuši, ka tur apglabāti astoņpadsmit nacionāli noskaņoti jaunieši, ko drošības dienesti nošāvuši pašā jaunības plaukumā. Šobrīd Slavskas centrā ir dažādi pieminekļi un kapi – nacionālajiem partizāniem, represētajai garīdzniecībai, pēdējā karā kritušajiem, jo brīvības sāpes Rietumu Ukrainā netrūkst.
Visam līdzi just trūkst spēka, tāpēc nopērku pašdarināta vīna pudeli un, svaigā kalnu gaisa pievārēta, zem trijām segām noguļu četrpadsmit stundas. No rīta mostos ar sajūtu, ka man ir pielipis ukraiņu izdzīvošanas optimisms – dvēseles un miesas stāvoklis, kas zelta vērtē.
