Viktors Valainis: Jumta iebrukumi var atkārtoties, bet ar traģiskām sekām 4
Nesenā biedējošā situācija ar iebrukušo daudzdzīvokļu bloku mājas iebrukušo jumtu Mežciemā patiesībā nav pārsteigums, bet gan daudzu gadu desmitu valstiskās neizdarības rezultāts. Šobrīd jau notiek ar cīņa ar sekām. Paldies Dievam, šoreiz baisā situācija beidzās bez cilvēku upuriem. Tomēr tas vienlaikus ir atgādinājums par esošās sistēmas nepilnībām, nepieciešamību pēc uzlabojumiem un dzīvojamā fonda atjaunošanu.
Ja daudz straujāk nesāksim reformēt dzīvojamā kapitāla atjaunošanas un uzturēšanas sistēmu, šādas situācijas atkārtosies atkal un atkal, un baidos, ka jau ar daudz traģiskākām sekām.
To, ka vairuma padomju laikā būvēto ēku stāvoklis ir tuvu sabrukumam, vairs nav noslēpums. Par to ir runāts daudz, tomēr reāli risinājumi, lai arī daļēji jau ir ieviesti, tomēr nevirzās uz priekšu kā gribētos. Padomju laikā būvētajām daudzdzīvokļu ēkām noteiktais vidējais kalpošanas laiks jau ir sasniegts vai pat pārsniegts, un daudzu ēku tehniskais stāvoklis ir katastrofāls. Tomēr situāciju var strauji uzlabot.
Galvenā problēma ir valsts neizdarība šajā jautājumā, jo māju iedzīvotāji katru gadu apsaimniekotājiem maksā pietiekami lielas naudas summas, tostarp par ēkas sakārtošanu un tehniskā stāvokļa uzlabošanu. Tomēr šī nauda netiek tērēta paredzētiem mērķiem. Apsaimniekotāji ir spiesti mājas dzīvojamā fonda naudu novirzīt komunālo parādu segšanai, nevis ēkas amortizācijas izdevumiem un atjaunošanai. Ja valsts atbildīgās iestādes gadiem ilgi nebūtu vienaldzīgi noskatījušās uz komunālo parādu problēmu, tad šobrīd uzkrātās dzīvojamā fonda naudas tiktu tērētas ēku tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Un tās nav mazas summas. Nemaksātāju dēļ pārējie ēku iedzīvotāji netieši ir spiesti segt svešus komunālos parādus.
Strādājot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijā, esmu iepazinies ar vairākiem piemēriem, kad padomju laika ēku apsaimniekotāji vairāku gadu laikā dzīvojamā fonda atjaunošanai “uz papīra” ir uzkrājuši vairākus desmitus tūkstošu latu, tomēr praktiski visa šī nauda tika novirzīta komunālo parādu segšanai. Realitātē šo naudu no parādniekiem atgūt neizdosies. Šādi gadījumi ir praktiski ikkatrā dzīvojamajā ēkā.
Lai risinātu komunālo parādu problēmu, Saeimā jau ir apstiprināti vai arī finiša taisnē virkne likumdošanas izmaiņu, kas lielā mērā varētu atvieglot situāciju ar komunālo parādu problēmām. Piemēram, no valsts puses tiek strādāts pie tā, lai tiek izveidots pārvaldnieks reģistrs un uzlabots pārvaldnieku darbs. Grozījumi Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā paredz lielāku rīcības brīvību dzīvokļu īpašniekiem, piemēram, izvēloties sev piemērotāko norēķināšanās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem veidu, tajā skaitā norēķināšanos ar pakalpojumu sniedzēju tieši. Tāpat vēl stingrāk tiek kontrolēti pārvaldnieki. Jāsaprot, ka pārvaldnieki apsaimnieko miljoniem latu īpašumus, tāpēc viņiem ir jābūt zināšanām, lai šo darbu veiktu iespējami kvalitatīvi.
Tomēr, manuprāt, pats būtiskākais esošajā situācijā ir vēl aktīvāka dzīvojamā fonda atjaunošana caur dažādām programmām. Valstij būtu jāpieņem stratēģiski lēmumi, kas veicinātu pilnu ēku renovāciju un rekonstrukciju, jo esošajā situācijā iedzīvotāji pat tad, kad izlemj, piemēram, veikt ēkas siltināšanu, izvēlas “minimālo programmu”, kas bieži paredz vien daļēji nosiltināt ēku, vispār nepievēršot uzmanību ēkas kopējā tehniskā stāvokļa uzlabošanai. Speciālisti norāda, ka pareizi un pilnībā veicot ēkas rekonstrukciju/siltināšanu, dzīvojamā kapitāla termiņu iespējams pagarināt par daudziem gadu desmitiem.
Bez programmas ēku siltināšanai ir vēl vismaz 30 veidu, kā veiksmīgi varētu attīstīt ēku atjaunošanu Latvijā. Realizējot šīs ieceres, ēku atjaunošanas darbi būs neskaitāmas reizes aktīvāki, nekā tie ir šobrīd.
Autors Viktors Valainis (V) ir Saeimas deputāts, parlamenta Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijas sekretārs.
