Viktoram Zemgalam ir ko klausītājiem teikt 0
“Latvijas Šlāgeraptaujā” pavasara posmā ar dziesmu “Brīnumputns” atgriezies dziedātājs Viktors Zemgals. Šis dziedātājam ir jubilejas gads – 40 gadi uz skatuves un 20 gadi no tiem kā romantiskajam šlāgermūzikas dziedātājam.
Neparasts pavērsiens Viktora dzīvē notika 1993. gadā, kad viņš kļuva par “laika veci” Latvijas televīzijas raidījumā “Panorāma”. “Publicitāte cēlās zibenīgi. Cilvēkus var neinteresēt ziņas, bet viņi vienmēr grib zināt, ko vilkt mugurā. Ja laika ziņas skatījās tikai 50% cilvēku, tas jau ir viens miljons. Vasarā sāka aicināt uz koncertiem. Te bija nebijis precedents – jāatrod repertuārs, jo četrus gadus pēc “Eolikas” izjukšanas neko nebiju radījis. Tā ar “Magnolijas ziedu” 1996. gadā sākās manas šlāgerdziedātaja gaitas. Pa šiem gadiem tapušas ne viena vien pazīstama dziesma – “Dāliju liesmās”, “Atmiņu vējš”, “Sapnis”, “Ragana”, “Vasaras vīns”, “Veltījums draugiem” un daudzas citas,” atceras Viktors.
Viktors ir vairākkārt piedalījies šlāgeraptaujā. Pēdējo reizi – kopā ar Kanādas latviešu dziedātāju Sandru Maiju Ķuzi. Tad pāris gadu bija pārtraukums. “Jāpiedalās tad, kad jūti, ka tev ir ko teikt. “Brīnumputns” ir Rasmas Petmanes dziesma. Dziesma viegli iedziedājās. Ritmiska vienkārša melodija. Esmu atradis vēl vairākas dziesmas, kas, man jāatzīst, pašam patīk labāk. Laiks rādīs, kad tās tiks nodotas klausītāju vērtējumam,” nosaka Viktors un turpinot neslēpj, ka pats galvenais ir laba fonogramma. “Ja dziesma pēc tam desmitiem reižu tiek dziedāta, tad fonogrammai ir jābūt perfektai. Būs arī kādi, kas pārmetīs: “Jā, viņš jau dzied uz fonogrammas!” Tā nav tikai fonogramma, tas ir milzīgs studijas darbs ar labiem mūziķiem, ar bagātīgu bekvokālu, jo koncertos es pārsvarā uzstājos viens. Studijā strādāju ar profesionāļiem. Tikai labus vārdus varu teikt par Gintu Stankeviču, kurš veidojis manas fonogrammas, tāpat par Borisu Rezņiku un tagad pēdējos gados manas fonogrammas veido dēls Silvestrs Zemgals, kas jau septiņus, astoņus gadus strādā Borisa Rezņika studijā.”
Viktoram ir arī sava grupa, kurā viņš izpilda to mūziku, kas pašam tuva, un viņš ir pārliecināts, ka tāda mūzika ir vajadzīga arī klausītājiem. “Grupa ir mans hobijs. Nesalīdzināmi vairāk uzstāšanos man ir vienam pašam. Pagājušais bija brangs gads. Protams, tas sakrita arī ar “Eolikas” jubilejas gadu, bet četras reizes vairāk man bija uzstāšanās vienam pašam. Grupā spēlēju vairāk to, kas man pašam patīk. Tas ir 60. – 70. gadu blūzs, rokenrols un arī savi gabali. Dziedam latviski. Saprotu, ja uz afišām uzrakstītu tikai grupas nosaukumu bez mana vārda, klausītāju būtu ļoti maz. Nu jau esmu tajā vecumā, kad man nevienam nekas nav jāpierāda. Mēdz teikt, ka mācoties jādara tas, ko tev liek. Pēc tam dari to, ko esi iemācījies. Vēlāk to, ko vēlas dzirdēt klausītājs. Un tikai pēc krietna laika pienāk brīdis, kad vari izvēlēties dziedāt to, ko pats vēlies. Šķiet, esmu līdz tam nonācis! Varbūt tie, kas manā izpildījumā gaida tikai un vienīgi “Magnolijas ziedu” un “Vasaras vīnu”, izdzirdot šo citādo mūziku, būs vīlušies. Taču gribu parādīt, ka neesmu tikai saldsērīgs šlāgerdziedātājs, bet mūziķis, kurā mājo nostalģija pēc vecā labā un mūžīgi dzīvā rokenrola…” neslēpj Viktors.
Viktors atklāj, ka ik pa laikam ir jāatgriežas aptaujā. “Saprotu, ka šlāgeraptaujā vajadzētu ik pa laikam parādīties. Tā ir atpazīstamība. Man nekas nav jāpierāda, lai cīnās jaunie. Man tas ir tāds patīkams amizieris un iespēja lieku reizi parādīties televīzijas ekrānā. Ir demokrātija, nepatīk – izslēdz, neskaties. Ir iespēja darīt to, kas patīk. Nav grūti iegūt popularitāti uz īsu laiku, grūtāk ir to noturēt. Savulaik Raimonds Pauls par šlāgeri ir teicis: “Šlāgeris patiesībā ir laika pārbaudi izturējusi popmūzika.” Mūzika, kas iekarojusi cilvēku simpātijas,” skaidro Viktors.
Arī šogad Viktoram netrūkst koncertu. Viņš turpina koncertēt ar “Eoliku”, kas 22. aprīlī spēlēs “Laternu stundā”, tad vēl pilsētas svētkos Kuldīgā un Talsos. Runājot par savas grupas un solokoncertiem, Viktors teic: “Vienkārši jāraksta man “Draugos” vai “Facebook”. Es nekad nevienam neatsaku. Ar mani var vienoties. Šķiet, nekad neesmu nevienu piekrāpis. Nevienam nevajadzētu būt aizvainotam. Esmu mūziķis un apzinos, ka nevaru atļauties slimot.”
Viktoram turpināsies radošais darbs studijā, lai koncertos viņš varētu pārsteigt savus cienītājus. “Latvija ir tik liela, cik ir. Mūsu ir daudz, tāpēc visu laiku ir jāstrādā. Ir jābūt oriģinālām melodijām, labam skanējumam. Vajag piedāvāt klausītajiem kvalitatīvu mūziku. Mūziķim savā ziņā ir jāaudzina klausītājs. Es laikam esmu tādā brieduma stadijā, ka varu dziedat to, kas man patīk. Es jūtu, ka tas, ko es daru, patīk arī citiem. Uz tikšanos koncertos!”
