“Viktors Arājs no latviešu vidus ir tā persona, kas ieņem visredzamāko vietu – kā masu slepkava.” Pēc žurnālista Kārļa Štamera pierakstiem top grāmata par Arāja tiesas prāvu 18
Gunta Apse, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” drīz nāks klajā grāmata “Viktora Arāja tiesas prāva”. Šis unikālais izdevums par procesu pret Viktoru Arāju Hamburgas zemes tiesā (Landgericht Hamburg), kas sākās 1977. gada 7. jūlijā un pēc 199 tiesas dienām noslēdzās 1979. gada 21. decembrī, piespriežot viņam mūža ieslodzījumu, var tapt, pateicoties rūpīgajiem žurnālista Kārļa Štamera (1921–1994) pierakstiem.
Viņš žurnālista gaitas bija sācis vēl pirmskara Latvijā, kara laikā smagi ievainots, zaudējot labo kāju, un pēc kara turpinājis žurnālista darbu Vācijā. Tā kā Štamers dzīvoja Lībekā – 60 kilometrus no Hamburgas, tad viņš nolēma piedalīties Arāja tiesas sēdēs un pierakstīt gan tajās dzirdēto, gan savas pārdomas par notiekošo. Kad 1994. gadā Kārlis Štamers devās aizsaulē, avīze “Brīvā Latvija” rakstīja, ka K. Štamers “šo procesu dokumentēja ar vēlēšanos to publicēt atsevišķā sējumā. To viņš vairs nepaspēja”.
Tagad pēc daudziem gadiem šis ļoti vērtīgais dokuments ar vēsturnieka Ulda Neiburga skaidrojošajiem komentāriem būs pieejams plašam lasītāju lokam.
Topošās grāmatas “Viktora Arāja tiesas prāva” priekšvārdā vēsturnieks Kārlis Kangeris raksta: “Atskatoties uz Otro pasaules karu un notikumiem Latvijā vācu okupācijas laikā, vēstures atmiņā Viktors Bernhards Arājs (13.01.1910.– 21.01.1988.) no latviešu vidus ir tā persona, kas ieņem visredzamāko vietu – kā masu slepkava. Vācu laikā viņš vadīja t. s. Arāja komandu, kas bija atbildīga par ebreju pogromiem jeb grautiņiem Rīgā, ebreju iznīcināšanu Latvijas provincē, piedalīšanos ebreju masu slaktiņā Rumbulā, čigānu (romu) un psihiatrisko slimnīcu pacientu iznīcināšanā un citās represīvās akcijās gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās.”
Nelielam ieskatam piedāvājam fragmentus no grāmatas.
* * *
1. diena
Š. g.1 7. jūlijā šeit sākās Zemes zvērināto process2 pret bijušo SS-šturmbanfīreru3 un policijas majoru Baldonē dzimušo Viktoru Bernhardu Arāju. Tiesas sēdes sākums bija paredzēts plkst. 10. Kad 15 minūtes vēlāk tiesa vēl nebija ieradusies, klātesošo latviešu un vācu žurnālistu vārdā DPA (Deutsche Presse Agentur) red. von Springs lūdza kādam tiesnesim paskaidrojumus par procesa nokavēšanos. Atbilde bija, ka Arājs kategoriski atsakās apģērbties (cietuma cellē4 viņam mugurā ir tikai pidžama) un fiziskiem spēkiem vēršas pret katru mēģinājumu viņu apģērbt.
Tikai plkst. 10.40 bija tik tālu, ka divi sanitāri varēja Arāju ienest tiesas zālē un nosēdināt braucamos ratiņos.
* * *
Kāpēc Viktoru Bernhardu Arāju šodien tiesā – to mēs trimdā ļoti labi zinām. Apsūdzības raksts, pēc vācu preses informācijas, pārmetot 35 000 žīdu5 nošaušanu Rīgā un Liepājā, no tiem 96 žīdi no Lībekas, 946 žīdi no Hamburgas, klāt nāk arī latviešu nošaušana – garā vājie u. c. Es6 tuvāk par to ziņošu, kad būs nolasīts apsūdzības raksts.
Es redzēju Arāju vācu tiesas zālē. Gari izauguši, nekopti mati, gara bārda, bet labā roka kustas nepārtraukti.
Nākamā tiesas sēde paredzēta 15. jūlijā. Nav šaubu, ka tajā aizstāvji atkal mēģinās pierādīt, ka Arājs nav spējīgs sekot tiesas gaitai. To jau pieteica aizstāvis Dr. Šteinakers7.
* * *
16. diena
Ievadot Viktora Arāja procesa 16. dienu 21. novembrī tiesas priekšsēdis Dr. Vāgners8 garāk pamatoja iepriekšējās tiesas sēdes lēmumu neizbeigt prāvu. Nav pierādīts, ka Arājs nevar sekot tiesas gaitai. Gandrīz visi speciālisti, ar dažiem izņēmumiem, apliecināja pretējo.
* * *
Tad tiesas priekšsēdis Dr. Vāgners vārdu deva prokuroram Klemam9 apsūdzības raksta nolasīšanai.
Spiestuves palīgstrādnieks Viktors Bernhards Arājs apsūdzēts par apzinātām, pārdomātām, aiz zemiskiem iemesliem izdarītām, pa daļai nežēlīgām slepkavībām, kuras viņš pastrādājis viens pats vai kopā ar citiem Rīgā, tās apkārtnē un Liepājā laikā no 1941. gada jūlija sākuma līdz 1942. gada februārim.
Kā Arāja speciālās vienības komandieris viņš 13 gadījumos apsūdzēts arī par apzinātām mežonīgām slepkavībām.
1941. gada jūlija sākumā SS un SD vadītājs Štālekers10 un Lange11 Rīgā uzdevuši organizēt latviešu palīgpolicijas vienības, kuru uzdevums bijis nošaut žīdus, garīgi vājos, krievu un latviešu tautības politiski apcietinātos.
Jūlija pēdējā pusē jau nošauti 150 latviešu žīdi mežā austrumos no Rīgas, bet trīs gadījumos 60, 120 un 120 apcietinātie, galvenokārt žīdi, un 50 politiski apcietinātie latvieši un krievi Biķernieku mežā.
Septembrī nošauti 70 garīgi vājie latvieši no slimnīcas Atgāzenē – visi pie šosejas starp Rīgu un Jelgavu.
Novembrī Biķernieku mežā nošauti vispirms 10 cilvēki (no tiem trīs žīdi), tad 30 politiski apcietinātie (arī žīdi), bet decembrī 20 cilvēki (galvenokārt žīdi).
Šīs eksekūcijas parasti vadījis kāds vācu virsnieks, bet Arājs piedalījies to plānošanā un sagatavošanā.
* * *
1942. gada janvārī Arāja latviešu speciālā vienība Biķernieku mežā nošāvusi 3000 Rīgas geto darba nespējīgos, vecos un slimos žīdus, bet 5. februārī vēl 2000 žīdu.
1941. gada 30. novembrī un 9. decembrī12, uz SS ģenerāļa Jekelna13 pavēli, Rumbulas tuvumā starp Rīgu un Daugavpili nošauti vismaz 24 000 latviešu žīdu (vīrieši, sievietes, bērni) no Rīgas geto. Organizēšanā un sarunās piedalījies arī Arājs, kurš personīgi vadījis akciju un tās norisi pārraudzījis.
8. decembrī Rīgas geto Arājs šāvis mežonīgi uz žīdiem un vismaz divus nonāvējis, bet dienu vēlāk, meklējot vēl paslēpušos, Arājs pagrabā nošāvis vienu žīdieti.
Vēl Arājam pārmet, ka, uz SS un SD vadītāja Langes pavēli, Liepājā divās dienās licis nošaut vismaz 100 žīdu vīriešus. Tas noticis Liepājas cietumā un mežā ārpus Liepājas.
* * *
38. diena
Viktora Arāja procesa 38. dienu 13. februārī ievadīja tiesas priekšsēža Dr. Vāgnera jautājums – kā notika nošaušanas?
Arājs paskaidroja, ka dezertieri, komunistu varasvīri u. c. bijuši iepriekš sodīti. Pie nošaušanas Arājs esot bijis klāt tikai vienu reizi, viņu līdzi paņēmis Dr. Lange. Klāt bijuši arī kapteinis Laukers, vēl divi latviešu virsnieki un vēlākais Rīgas geto komandants vācietis Krauze.14
Arājs redzējis izraktu bedri, nošaujamie bijuši nostādīti tās malā, kāds vācietis pamājis ar roku, un latviešu leitnants pavēlējis šaut. Šāvēji bijuši Arāja vīri.
Kas nošaujamos izraudzījies, viņš nezinot, tāpat nezinot, kas viņus sodījis. Nošaujamie atvesti no cietuma Rīgā un bijuši krievi, latvieši un žīdi. Šajā reizē nošauti 10 cilvēki. Neesot prasīts, lai iepriekš izģērbjas.
Tiesas priekšsēdis Dr. Vāgners konstatēja, ka Rīgas tuvumā latviešu vienības šāvušas apcietinātos 1941. gada jūlija un augusta mēnesī, un jautāja, vai Arājs tur bijis klāt, vai arī kaut ko par to dzirdējis.
Uz jautājumu Arājs atbildēja izvairīgi, viņš zinot, ka latviešiem neesot bijušas nekādas tiesības kaut ko iebilst.
Visvairāk esot šauts uz laukiem, Rīgā mazāk.
Dr. Vāgners atgādināja agrākos izteicienus, nolasot citātus no izmeklēšanas protokola. Arājs teicis, ka apcietinātie nošauti 10, 15 vai arī 20 reizes. 1941. gada jūlijā tomēr, augstākais, 1000 personu.
1975. gada 5. aprīlī Arājs stāstījis prokuroram Klemam, ka samērā bieži devis vīrus nošaušanām, reizēm 30, reizēm 60 un pat 90 vīrus. Šauti arī latvieši.
Arāja atbilde bija – viņš to neatceroties, bet, ja prokurors Klems tā licis protokolēt, tad jau viņš būšot tā teicis.
Arājs noliedza prokuroram Klemam teikto – viņš neesot zinājis, ka vienība šaus žīdus.
Atkārtoja jau atreferēto par nodaļas vadītāja atbildību. Oficiāli Arājam neviens neesot teicis, ka vienība bijusi šaut cilvēkus, bet, kur un kad to dzirdējis neoficiāli, neatcerējās.
* * *
50. diena
Procesa 50. dienā, 20. martā, tiesa pratināja 63 gadus veco žīdieti Tamāru Feseri15, kas nepiekrita, ka viņas liecību uzņem skaņu lentē.
Fesere dzimusi Liepājā, studējusi tautsaimniecību Francijā. 1938. gadā apprecējusies un pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, kur vecākiem piederējusi zeķu fabrika “Diana”.
Dr. Vāgners ieteica stāstīt tikai patiesību un jautāja, kas noticis Rīgā 1941. gadā.
13.–14. jūnijā deportēti Feseres vecāki, tūlīt pēc tam miris vīrs – žīds. Tikko pārņēmusi fabrikas vadību, kad pēc nedaudzām dienām Rīgā ienākuši vācieši. Pēc tam pati saslimusi un nav neko redzējusi, kas noticis Rīgas ielās jūlijā. Feserei piederējis sešistabu dzīvoklis, no kura trīs istabas apķīlājusi vācu armija. Vācieši bijuši ļoti laipni, nav no tiem cietusi.
Kad Rīgā ierīkots geto, pārvietota uz turieni, dzīvojuši 20 cilvēki piecu istabu dzīvoklī Līksnas ielā 1.
30. novembrī sākusies t. s. Jekelna akcija un žīdi šauti līdz 8. decembra pusdienas laikam. Domā, ka šajā laikā satikusi Arāju. Fesere palikusi dzīva un geto nodzīvojusi apmēram pusotra gada, pēc tam slēpusies Rīgā. Tallinā Feserei bijuši draugi, kāds pazīstams latviešu advokāts pagādājis viltotus dokumentus, un tā tikusi uz Tallinu. Ienākot krieviem, sodīta ar vienu gadu cietumā un pieciem gadiem Sibīrijā, kur smagi strādājusi mežā. Apsūdzība balstīta uz apstākli, ka vācieši Feseri Rīgā nav nošāvuši.
* * *
Fesere redzējusi Rīgas geto virsnieku Arāju. Pirms tam daudz par viņu dzirdējusi, neviens gan neesot par Arāju teicis kaut ko sliktu. Nekad nav bijusi kopā ar viņu. 3. vai 4. dienā pēc nošaušanas sākuma (2. vai 3. decembrī?) visiem geto iedzīvotājiem pateikts, ka nedrīkst atstāt dzīvokli. Fesere tomēr gājusi apciemot kādu draudzeni un tās vecākus. Uz ielas stāvējis kāds virsnieks,16 kas viņu apturējis ar jautājumu, uz kurieni viņa iet.
Virsnieks latviski teicis: “Vai jūs zināt, ka jūs nošaus, neejiet turp.” Fesere lūgusi, vai virsnieks nevarētu viņu pavadīt, kas arī noticis. Stāstījusi par savu ģimeni, bet Arājs teicis, ka esot studējis tieslietas (!). Abi pieklājīgi aprunājušies, un Arājs palicis ārā gaidīt, lai pavadītu atpakaļ. Sarunas pie draudzenes vecākiem pārtrūkušas, kad istabā kāds pēkšņi teicis: “Durvīs stāv Arājs!” Sarunā īsi pirms tam istabā kāds žīds stāstījis, ka Arājs nogalinot ar šāvienu pakausī vai ausī. Arājs teicis, ka laiks iet un viņš pavadīšot, atkal patīkami aprunājušies, kad pēkšņi Arājs licis viņai iet pa priekšu. Fesere lūgusi, lai viņu nenošaujot, uz ko Arājs atbildējis: “Es nešaušu.”
Tā Arājs Feseri pavadījis atpakaļ, bet neviens neesot ticējis, kad viņa vēlāk stāstījusi par notikušo.
Otra satikšanās ar Arāju notikusi nedaudz vēlāk. Šaušanas turpinājušās, vērtslietas bijis jānodod Ludzas ielā, kur kādas ēkas apakšējā stāvā atradusies žīdu padome, kurā ietilpuši arī draudzes pārstāvji. Bijis apsolīts žīdus vairs nešaut, bet naktī nācis Arājs ar saviem vīriem – apmēram 20–22 gadus veciem. Visiem bijusi jāpieņem pamatstāja. Arājam rokā bijis spieķis. Ar to Arājs rādījis, kuru aizvest nošaušanai un kurš drīkst palikt dzīvoklī. Fesere domā, ka Arājs viņu atcerējies, jo teicis: “Tu paliec šeit!” Ārā izvestie vēlāk nošauti.
Fesere sacīja: “Pēc tam Arāju vairs neesmu satikusi, nevaru vairāk izteikties.” Fesere uzsvēra, ka ne Arājs pats, ne viņa vīri nav teikuši, ka tas ir Arājs.
Dr. Vāgners parādīja Feserei vairākus fotouzņēmumus, kur Fesere nepazina Arāju un nevarēja pateikt, vai tas vīrs, ar kuru runājusi, tiešām bijis Arājs. Fesere arī neatcerējās, kādā formas tērpā virsnieks bijis, vai runājis latviski.
Fesere stāstīja, ka žīdi šauti Biķernieku mežā. Sākumā teikts, lai sagatavojas uz pārvietošanu, bet vēlāk nošauti.
No visa geto dzīvi palikuši apmēram 150 vīrieši un sešas sievietes, viena no tām esot viņa. Par degošām sinagogām 1941. gada jūlija sākumā nav neko dzirdējusi.
Dr. Vāgners jautāja Feserei, vai viņai nav kaut kas bijis kopā ar SS.
Fesere atbildēja, ka pie geto vārtiem stāvējusi sardze. Visi, kas vesti darbos pilsētā, pārmeklēti, bet viņa ne. Viņai Rīgas prefektūrā bijis jātīra istabas.
Pēc pārtraukuma Dr. Vāgners rādīja Feserei Rīgas plānu. Fesere paskaidroja, kur atradās geto, prefektūra un Biķernieku mežs.
Arājs uzsvēra, ka viņam ar Rīgas geto nav bijis nekā kopēja.
Gercs jautāja, vai šaušanas Jekelna akcijā notikušas katru dienu.
Fesere pielaida iespēju, ka bijis vienas dienas pārtraukums.
Astotajā dienā (7. vai 8. decembrī) bijis biezs sniegs, kolonna, kurā bijusi Fesere kopā ar draudzeni, vesta uz nošaušanu, bet abām izdevies izbēgt un paslēpties kādā pagrabā, kur tomēr atrastas. Ceļā Fesere atcerējusies, ka viņai nav līdzi pase, un to teikusi kādam apsargātājam, kas latviski atbildējis: “Tu dumjā, tev vēl ir 10 minūtes ko dzīvot, un tu runā par pasi!”
Kolonna aizvesta uz kapsētu, kur nostādīta pie sienas. Pēkšņi kāds vācu apakšvirsnieks pateicis – akcija beigusies, jo ir jau pāri plkst. 12. Tā Fesere palikusi dzīva.
1 Domāts 1977. gads.
2 Hamburgas zemes tiesa (Landgericht Hamburg).
3 SS-Sturmbannführer (vācu val.) – SS šturmbanfīrers. Atbilst majora dienesta pakāpei Vācijas armijā.
4 Domāta cietuma kamera.
5 Prāvas pierakstā ebreji ir dēvēti par žīdiem, atbilstoši tam, kā viņus sauca Latvijā līdz padomju okupācijai 1940. gadā, nacistu okupācijas laikā un latviešu trimdā Rietumos pēc Otrā pasaules kara.
6 Kārlis Štamers (1921–1994), žurnālists, trimdas sabiedrisks darbinieks. 15. latviešu ieroču SS divīzijas artilērijas diviziona leģionārs. V. Arāja tiesas prāvas pieraksta autors. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja VFR.
7 Frics Šteinakers (Steinacker), V. Arāja advokāts.
8 Klauss Vāgners (Wagner), Valsts tiesas priekšsēdētājs, Viktora Arāja tiesas galvenais tiesnesis.
9 Lotārs Klems (Klemm), V. Arāja tiesas prokurors.
10 Francs Valters Štālekers (Stahlecker) (1900–1942), SS brigādefīrers un policijas ģenerālmajors, Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” (Einsatzgruppe A) vadītājs, Drošības policijas un SD komandieris Ostlandē un Ziemeļkrievijā. Miris 1942. gada 23. martā no sadursmē ar padomju partizāniem pie Saņiku sādžas Krievijā gūtajiem ievainojumiem.
11 Rūdolfs Lange (Lange) (1910–1945), SS štandartenfīrers, Drošības policijas un SD komandieris Latvijā. Kritis (izdarījis pašnāvību) padomju ielenkumā cīņu laikā 1945. gada 23. februārī Poznaņā.
12 Pareizi 8. decembris.
13 Frīdrihs Jekelns (Jeckeln) (1895–1946), SS obergrupenfīrers un policijas ģenerālis, Augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā. Ar PSRS Baltijas Kara apgabala Kara tribunāla spriedumu notiesāts uz nāvi un publiski pakārts 1946. gada 3. februārī Uzvaras parkā Rīgā.
14 Kurts Krauze (Krause) (1904–1944), SS oberšturmfīrers, Salaspils nometnes komandants. Kritis sadursmē ar ģenerāļa J. Kureļa grupas leitnanta R. Rubeņa bataljona karavīriem 1944. gada 8. decembrī pie Zlēkām.
15 Tamāra Fesere (dzimusi – Dvorkina) (1914–?), holokaustā izdzīvojusi, pēc kara apsūdzēta par sadarbību ar nacistiem, no 1945. līdz 1947. gadam atradās padomju ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Rīgā, 1967. gadā izceļoja uz Izraēlu, pēc tam uz VFR.
16 Domāts V. Arājs.
