Viktjuks sevi pašu pirmo reizi atklās Latvijā 0
Rīt kinoteātrī “Spendid Palace” Latvijas skatītājiem pirmo reizi būs iespēja tikties ar izcilo krievu teātra un kino režisoru Romānu Viktjuku viņa radošajā vakarā “Viktjuks bez maskas”, kas veltīts režisora 75 gadu jubilejai. R. Viktjuku dēvē par visekstravagantāko mūsdienu režisoru, epatāžas karali un teatrālu eksperimentu meistaru. Viņš ir Krievijas un Ukrainas tautas mākslinieks, GITIS profesors.
Viktjuka radošais vakars būs reta izdevība rīdziniekiem tikties ar režisoru klātienē, nevis pastarpināti ar viņa varoņiem uz skatuves. Latvijas teatrāļi ļoti iecienījuši Viktjuka radošo darbību, par ko liecina pārpildītās zāles viņa viesizrādēs Rīgā. Savu “monoizrādi” Viktjuks veidos skatītāju acu priekšā. Stāstīs par dzīvi un teātri, rādīs unikālus videohronikas kadrus, komentēs tos, būs vieta atmiņām, radošiem plāniem, pārsteigumiem un skatītāju jautājumiem.
Ar režisoru Maskavā sazinājos dažas dienas pirms viņa ierašanās Rīgā.
– Kāpēc par šī vakara pirmizrādes vietu izvēlējāties tieši Rīgu?
– Ar Rīgu mani saista daudzu gadu pazīšanās. Visas sarežģītākās izrādes, kuras man šķitis, ka Maskavā un citur nepieņems, mēs esam veduši tieši uz Rīgu. Un ne reizi neesam kļūdījušies, domājot, ka kultūrā dziļi sakņotā un gudrā Rīgas publika ir labākā jauna uzveduma vērtētāja. Turklāt esmu ļvovietis. Un Ļvovas vēsturiskais liktenis ļoti līdzīgs Rīgas pārdzīvotajam. Esmu dzimis brīvās Polijas pilsētā Ļvovā, kura pēc Otrā pasaules kara vienā momentā pēkšņi nokļuva Padomju Ukrainas rokās. Tāpēc Rīgu izjūtu kā savas otrās mājas. Vienmēr braucu uz šo pilsētu tad, kad man ir labi.
– Aktieri varētu salīdzināt ar kareivi, bet režisoru ar karali un pavēlnieku. Nu kā tas nākas, ka savos cienījamos gados jums atkal pašam jākāpj uz skatuves?
– Ilgi atrodoties kādas varas pakļautībā, radošam garam ir tikai viens ceļš – uzvilkt masku. Kā aizsargbruņas. Varas un radoša gara, radošas personības attiecības arī būs mans stāsts. Padomju varas laikā no manis iestudētajiem vairāk nekā 150 uzvedumiem nevienā neesmu slavinājis pār mums valdošo sistēmu. Turklāt esmu iestudējis visos galvenajos Krievijas teātros – Maskavas Dailes teātrī, “Mossovetā”, visos, kam pat ir valdības uzlikts pienākums apkalpot sistēmu, un kā tikai man kā galvenajam režisoram nenācās izgrozīties!
Kad, piemēram, par godu padomju varasvīru jubilejām vajadzēja iestudēt tikai vadoņus slavinošas idejas, man, Ļvovas huligānam, nācās izdomāt visādus stiķus un niķus, lai no varas sitieniem pēc tam izvairītos. Dažu labu zilumu un punu esmu dabūjis, taču sirds vienmēr ir palikusi brīva un nepieejama. Tas nemaz nav tik vienkārši.
Man ļoti tuvs ir kāds pamācošs stāsts. Austrijas karalis Fridrihs II bija izglītots, apdāvināts, muzikāls cilvēks, pats spēlēja klavesīnu. Kādā jaukā dienā garām viņa pilij brauca Bahs, karalis saviem kalpotājiem tūlīt lika komponistu aicināt pie sevis. Karalis Baham teica: esmu sacerējis fūgu, te ir klavesīns, kuru man tikko atveda, sēdies un nospēlē manu skaņdarbu… Bahs apsēdās pie klavesīna, mirkli iestājās pauze, un tad viņš teica – es to nevaru nospēlēt. Viņš došoties mājās, sacerēšot fūgu un atbraukšot pie karaļa. Arī Baham fūga nesanāca. Tad skaņradis uzkomponēja muzikālu veltījumu karalim un atvainodamies atsūtīja to monarham. Karalis visu saprata un augstu novērtēja. Lūk, kad vara pacelsies līdz radošas personības, radošās vides kultūras līmenim, notiks brīnums. Un ne tikai mākslā. Diemžēl mūsu dzīves laikā viss vienmēr izvēršas otrādi. Vahtangova teātrī esmu iestudējis uzvedumu par Šostakoviču un Prokofjevu. Šiem dižajiem komponistiem izrādē piedziedāja Suļiko, kura diriģēja un kliedza, ka Prokofjevs un Šostakovičs nepareizi spēlē. Un divi lielie dižgari mēģināja sacerēt antimuzikālu, kļūdainu, muzikāli izglītotam cilvēkam griezīgu meldiņu. Un viens zināms tās varas diktators bija laimīgs…
Radošai personībai allaž ir šī grūtība: skrienot cauri lietus straumei, vari izlīt līdz ādai, bet neļauj izšķīst dvēselei. Tas arī būs mans stāsts par mani un sistēmu, kura mani, pionieri, komjaunieti – paldies Dievam, ne kompartijas biedru – pūlējās audzināt. Tāda ir mana radošā vakara iecere, tā būs mana grēksūdze.
Bet pārējais būs atkarīgs no publikas atvērtības un no tā, cik man būs priecīgi stāstīt par to, ko gandrīz baidos atklāt, jo neviens nezina, kas būs rīt. Ja drūmākais scenārijs atkārtotos vēlreiz, būsi spiests sameklēt tādu masku, kāda nav izdomāta pat Venēcijas karnevālā.
– Jūsu režisora karjera esot sākusies 13 gadu vecumā ar Raiņa lugas “Pūt, vējiņi!” iestudējumu, kurā pats esot spēlējis Uldi.
– Jā, es patiesi spēlēju šo latviešiem tik ļoti saistošo puisi! Kad mūs Ļvovā atbrīvoja no kapitālisma – ar tankiem atbrīvoja – Ļvovas dramatiskajā teātrī uz skatuves parādījās brīnišķīgi iestudēti Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Arī tādi mēdz būt vēstures pavērsieni. Reiz mani, Ļvovas puiku, aizsūtīja uz pionieru nometni pie Kijevas. Visa nometne, protams, saprata, ka esmu “ienaidnieku” bērns, neesmu valdošai padomju sistēmai piederīgs. Bet es zemapziņā aptvēru, ka man kaut kādi še jāgūst virsroka. Ierados pie nometnes direktores un teicu: lūk, te žurnālā “Pionieris” atradu lugu, un es to gribētu iestudēt. Sižets bija graujošs – vācieši spīdzina komjaunieti. Un galveno vācieti, protams, spēlēju es, kā jau “ienaidnieku” bērns. Un man bija tik zvērīga enerģija, es tik ļoti no komjauniešiem pūlējos izzināt patiesību par padomju zemi, ka nometnes direktore sajūsminājās par manu spēli, bet viņas meita tā iemīlējās manī, ka pēc pionieru atpūtas maija beigās direktore teica: mana meita raud pēc tevis, paliec vēl uz vienu maiņu. Un tad sapratu, man jāiestudē kāds dramatisks opuss par mīlu, un atcerējos Ļvovā redzētos “Pūt, vējiņi!”. Es biju Uldis, bet direktores meita spēlēja Baibu. Vēl tagad atceros, kā es un mani domubiedri dziedājām latviešu tautasdziesmu “Pūt, vējiņi!”. Taču kā jau Ļvovas “huligānam” man bija četras pielūdzējas, un ar katru norunāju tikšanos citā pionieru nometnes stūrī, domāju, viņas par to nezina. Vēlāk izrādījās – ne tikai zina, bet pat apspriež un niknojas. Pirms daudziem gadiem Kijevā spēlējām Bulgakova “Meistaru un Margaritu”, izrādes beigās uz skatuves uzkāpa četras pieaugušas sievietes, gadu gaitā uzņemtās pārtikas mazliet pabojātas, un nu šīs apaļās kundzītes metās man vai virsū, raudot un bučojot nost. Parasti izliekos, ka pazīstu cilvēkus, kaut arī viņus neatceros. Šoreiz atklāti noprasīju: meitenes, kas jūs esat? Tieši tā arī teicu – meitenes. Un dāmas attrauca: mēs esam tās četras, bet šī piektā – viņu pirmajā mirklī nebiju pamanījis – pionieru nometnes vadītājas meita… Tā pūt vējiņi aiztraucās kā silts, maigs glāsts. Un vēl šobrīd tas ir manā sirdī. Tā ir balta patiesība.
– Jūs esat iestudējis Krievijā, Amerikā, Itālijā un daudzās citās pasaules valstīs, vairākas reizes arī Tallinā un Viļņā, bet Rīgā veidojis tikai vienu uzvedumu – “Edīti Piafu” Čehova Krievu teātrī Rīgā. Vai latviešu teātri nav aicinājuši?
– Tieši tagad teātra, kurā spēlēja Vija Artmane (Dailes teātris) jaunais galvenais režisors (Dž. Dž. Džilindžers) pirms pāris mēnešiem man Rīgā publiski atzinās pielūgsmē, sacīdams, ka tā skatuve, uz kuras tik daudzas reizes izrādes sniedzis Romāna Viktjuka teātris, gaida mani kā viesrežisoru, lai es braucot šurp un iestudējot kādu izrādi ar Dailes teātra aktieriem. Kad tagad būšu Rīgā, apspriedīsim to.
– Jūs ļoti daudz lugu esat iestudējis par skaisto dzīvē, par mīlestību.
– Visas līdz pēdējai!
– Tad kādēļ tik skaista temata režisoram kritiķi veltījuši tādus epitetus kā “dekadentiskais manierists”, “odiozi kaprīzais skandālists”…
– Tam nav nekādas nozīmes, neņemu to nopietni. Galu galā tas viss pieder teātra pasaulei. Un ir arī tā – ja 33 gados Kristus vecumā tu pamodīsies un atklāsi, ka tev nav ienaidnieku, tad dzīvei nav bijusi jēga.
– Kas patlaban notiek jūsu vadītajā teātrī Maskavā?
– Katru gadu manai dzimšanas dienai par godu iestudēju izrādi kā dāvanu jubilejā. Jaunākais iestudējums ir Šillera “Viltus un mīla”. Man vairāk pie sirds tā mīlas tēma, apsolu, ka uz Rīgu atvedīšu arī šo izrādi.
