Vikingus sirojumos dzina ilgas pēc sievietes 5
Skandināvijas vikingu tālo sirojumu, ekspedīciju un karagājienu fenomens, par kuru iemesliem vēsturnieki jau sen lauza galvas, ir izskaidrojams pavisam vienkārši – galvenais dzinulis “braukšanai vikingā” bija skarbo ziemeļvīru ilgas pēc savas dāmas, jo dzimtenē sieviešu visiem nepietika, žurnāla “Evolution and Human Behavior” jaunākajā numurā skaidro Kanādas Simona Freizera universitātes antropologs Marks Kolards un arheologs Bens Rafīlds.
Vēsturnieki vikingu laikmetu Eiropā datē ar aptuveni 750. līdz 1050. gadu, taču līdz šim nevienam nav izdevies pārliecinoši pierādīt, kāpēc tieši šajā laikā agrāk ne ar ko īpaši neievērojamie Ziemeļeiropas iedzīvotāji kļuva par mežonīgiem sirotājiem, kuru priekšā drebēja visa Eiropa un ne tikai. Līdz šim vikingu fenomens skaidrots ar dzīšanos pēc labākām lauksaimniecības zemēm, pārapdzīvotību, navigācijas līdzekļu progresu.
Simona Freizera universitātes Bārnabijā antropologs Kolards tomēr uzskata tādas versijas par nepārliecinošām, jo tās neizskaidro, kāpēc bija jālaupa, ja mērķus varēja sasniegt arī mierīgi tirgojoties. Pēc zinātnieka domām, lietas būtība varētu slēpties tajā, ka tā laika skandināvu sabiedrībā par īstu, varenu vīru skaitījās tikai tāds, kurš bija ne vien turīgs, bet kuram bija arī viena vai, labāk vairākas, sievas un mīļākās. Savukārt vadoņu vēlme pēc daudzsievības daudzus pēc sociālā stāvokļa zemākus sabiedrības locekļus atstāja vispār bešā. Tieši vientuļie, mīlas alkstošie skandināvu vīrieši veidoja lielāko daļu sirotāju pulkos. Protams, vikingu aktivitātei bija arī citi iemesli, tomēr iepriekš minētais varētu būt tas, kas aizsāka procesu.
Sieviešu trūkums kā vikingu sirojumu izskaidrojums nemaz nav jauna ideja, portālam “LiveScience.com” atzinis viens no pētījuma autoriem Kolards. Par to jau aptuveni pirms 1000 gadiem savā “Normāņu vēsturē” rakstījis hronists Dudo no Senkantēnas. Vikingu vadoņu daudzsievību un dzīvošanu konkubinātā pieminējuši daudzi tā laika hronisti. Kādā brīdī tāds iekārtojums skandināvu sabiedrībā varēja radīt tik izteiktu neprecēto vīriešu un sieviešu disproporciju, ka asā konkurence daudzus spieda doties meklēt “otro pusīti” citur. Kolards aizrāda, ka jau agrākie pētījumi pierāda – sabiedrībās, kurās valda poliginija jeb daudzsievība, vīrieši daudz biežāk iet bojā karadarbībā nekā monogāmās sabiedrībās.
