Dažiem Kurzemē laimējies 8
Uz izdevušos braucienu sirojumos uz Kurzemi varēja cerēt vienīgi mazākas ekspedīcijas, turklāt ar nosacījumu, ka vikingu pusē būs veiksme un viņi pratīs likt lietā viltu un attapību. Šādu braucienu ap 940. gadu veicis Egils Skallagrimsona dēls – bagāts zemes īpašnieks un viens no ievērojamākajiem islandiešu dziesminiekiem jeb skaldiem. Jau šis viņa talants vien liek kritiski izturēties pret viņa dēku stāstiem, kuros Egils, viņa radi un draugi vienmēr izrādās drosmīgākie, attapīgākie un veiksmīgākie.
Egila sāgā vēstīts, ka brāļi Torolfs un Egils salīguši karadraudzi, sagatavojuši lielu karakuģi un devušies uz Kurzemi, kur ar vietējiem vienojušies par pusi mēneša ilgu mieru, kā laikā tirgojušies, bet pēc tam sākuši laupīt vairākās vietās. Netālu no kādas platas upes grīvas vikingi sadalījušies 12 vīru lielā vienībās un devušies meklēt laupījumu. Egila vadītā vienība mežā uzgājusi plašus laukus un lielu sētu, kurā nav bijis neviena cilvēka. Viņi savākuši visas vērtīgākās mantas un devušies prom, taču mežmalā sastapuši daudzus bruņotus kuršus, kuri vikingus ar šķēpiem un bultām iedzinuši žogu stūrī, sagūstījuši un sasietus aizveduši uz sētu. Sētas saimnieks – varens un bagāts vīrs – gūstekņus gribējis uzreiz nogalināt, bet viņa dēls iebildis, ka jau ir tumšs, kas liegs iespēju izklaidēties ar gūstekņu spīdzināšanu, tādēļ jāpagaida līdz rītam. Tad vikingi ieslodzīti vienā no saimniecības ēkām, bet Egils piesiets pie staba.
Kurši devušies dzīrot, bet Egilam izdevies izkustināt un apgāzt stabu, atbrīvoties no saitēm un atbrīvot savus biedrus. Izlauzuši ēkas sienu, vikingi nokļuvuši blakus ēkā. Bedrē zem tās bija ieslodzīts dāņu vikings Aki ar diviem dēliem, kuri pie kuršiem bijuši vergi un ieslodzīti pēc bēgšanas mēģinājuma. Egils dāņus atbrīvojis, un visi kopīgiem spēkiem izlauzuši sienu, nonākuši rijā un no tās izkļuvuši ārā. Vikingi ielauzušies saimnieka dzīvojamajā mājā, kur nogalinājuši kalpus un nolaupījuši vērtīgas mantas gan dzīvojamajā otrajā stāvā, gan klētī pirmajā stāvā, un nepamanīti devušies uz mežu.
Tālāk seko stāsta neticamākā daļa – Egils pārmetis biedriem, ka viņi rīkojušies kā zagļi, nevis karavīri, tāpēc jāgriežas atpakaļ pavēstīt kuršiem, kas noticis. Biedri to negribēja darīt, tādēļ Egils griezies atpakaļ viens pats. Sētā kurši dīvainā kārtā nebija pamanījuši nedz kalpu nogalināšanu, nedz mājas aplaupīšanu, bet turpinājuši dzīrot. Egils nemanāmi iegājis galvenajā mājā, kur zem katliem deguši malkas baļķēni, paņēmis degošu baļķēnu un atkal nepamanīts aizdedzinājis jumtu citai ēkai, kurā dzīrojuši kurši. Viņi neko nav manījuši līdz brīdim, kad visa ēka bijusi liesmās, un gājuši bojā ugunī vai no Egila zobena, kurš stāvējis pie mājas ārdurvīm. Tad Egils laimīgi devies atpakaļ uz kuģi, kur sev kā laupījuma daļu paturējis kuršu sētā nozagto alus krūzi, kas bijusi pilna ar sudraba naudu.
Šā stāsta laimīgās beigas ieturētas īstenā vikingu garā – “Pēc tam viņi devās uz Dāniju, uzbruka tirdzniecības kuģiem un laupīja visur, kur vien spēja.” Protams, stāstus ar nelaimīgām beigām svešumā mirušie vikingi savējiem pastāstīt nespēja.
