Vikingu dzīvošana pie Kuldīgas pierādīta 5
Arheoloģiskie izrakumi vasaras sākumā apstiprinājuši, ka skandināvu vikingi tālā senatnē pastāvīgi dzīvojuši pie Kuldīgas. Kaut pati apmetnes vieta vēl nav atrasta, par vikingu koloniju pie Ventas liecina ziemeļnieku apbedījumi.
“Manuprāt, skandināvu kapulauks pie Kuldīgas šogad arheoloģijā ir sensacionālākais notikums, jo tas maina ainu un beidzot ir taustāmi pierādījumi, ka vikingi Latvijā bijuši tālu cietzemē,” saka izrakumu vadītājs, arheologs un SIA “Archeo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lūsēns. Līdz šim vienīgā lielākā zināmā skandināvu kolonija Latvijas teritorijā bija Grobiņā pie Ālandes upes. Skandināvu ieceļotāji tur kuplā skaitā dzīvojuši ap 650. – 800. gadu, līdz viņus izspieduši kurši, ar kuriem kolonisti gan ilgāku laiku sadzīvoja līdzās. Atradumi Veckuldīgas pilskalna apkaimes Lapsu senkapos ir nedaudz jaunāki un attiecas uz klasisko vikingu laikmetu, ko vēsturnieki skaita no 9. gadsimta sākuma apmēram līdz 11. gadsimta vidum.
[wrapintext][/wrapintext]
Lapsu senkapi kopš aprīļa ir oficiāli ņemti uzskaitē kā valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Atsevišķas norādes uz skandināviskas izcelsmes apbedījumiem Kuldīgas apkaimē iegūtas vēl 30. gados, taču nekāda izpēte nesekoja. Pagājušā gada rudenī meža izcirtumā tika konstatēti divi ugunskapi. Vienā no tiem sadedzinātā mirušā pelni un kauli bija guldīti līdz ar skandināviem raksturīgajām bruņurupuču saktām ar stilizētiem altāru un lauvu attēliem. Saktas datējamas ar 9. gadsimta pirmo pusi, vēlākais, 10. gadsimtu, tātad klasisko vikingu laikmetu, kad ziemeļnieki sāka savu ekspansiju Eiropā. Ar dažām saktām gan bija par maz, lai izdarītu plašākus secinājumus, tādēļ vasaras sākumā Lapsu senkapos ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu īstenoja jau plašākus izrakumus, kas pierādījuši – Ventas krastos tiešām atrodas līdz šim nezināms vikingu kapulauks, kas liecina, ka ziemeļnieki Kuldīgas tuvumā dzīvojuši ilgāku laiku un tiem kaut kur apkaimē bijusi apmetne. Izrakumu vadītājs Mārtiņš Lūsēns stāsta, ka šoreiz izpētīts 90 m² laukums. Atklāti seši skandināvu paražām atbilstoši ugunskapi – divi sieviešu, četri vīriešu, turklāt viens no kapiem šķiet bijis dubultapbedījums. “Mirušie tika sadedzināti ārpus kapulauka. Mēs nezinām, kur. Šurp atnesa tikai pelnus, oglītes un sadedzinātās lietas. Taču ne visi priekšmeti bijuši ugunī – vairāki smalkāki bronzas izstrādājumi tika salauzti un tad iemesti bedrītē. Pretējā gadījumā tie būtu sakusuši,” skaidro arheologs. Pats kaps ir aptuveni 50 cm diametra un 20 cm dziļa bedrīte, kuras apakšā ir sadedzinātie kauli, sabojātās kapu piedevas, kas viss pārbērts ar ugunskura paliekām. Pārsteidzoši, ka ugunskapu bedrītes bijušas tik seklas. Apbedījuma augšdaļa kapulaukā reiz bijusi labi redzama. Mirušajiem līdzi dotie dzelzs šķēpi, naži visi ir atbilstoši ugunskapu tradīcijai salauzti. Apbedījumu apkaimē izkaisītas trauku lauskas, važiņu fragmenti, nolauzti saktu gabaliņi. Gandrīz katram kapam līdzās ir “rituālās bedres”, kas ir krietni lielākas, dziļākas par pašiem kapiem. Lielākā no konstatētajām bijusi ap 2 m diametrā un 1,3 m dziļa. Arī šajās bedrēs konstatēti pelni, sīkas oglītes, kaulu fragmenti un pa kādam priekšmetam, tomēr bedru loma nav skaidra. Atradumu vidū ir dažādas saktas, rotu fragmenti, šķēpu uzgaļi, naži, jostu rotājumu fragmenti un sprādzes, keramikas lauskas, krelles, važiņas. Skaistākās ir vikingu sieviešu nēsātās lāčgalvu bronzas saktas. Tās saglabājušās, pateicoties masivitātei. Salauzt tādas bijis fiziski grūti, tādēļ bērinieki nolauzuši vien adatas. Latvijā līdz šim atrastas tikai dažas lāčgalvu saktas. Ar tām saspraustas tērpu plecu daļas. Lāčgalvu saktas ir tipiska gotlandiešu pazīme. Gotlandē izrakumos to skaits sniedzas tūkstošos, kamēr kontinentālajā Zviedrijā tikai ap 100. Tas liek domāt, ka arī Kuldīgas apkaimē apbedītie, tāpat kā vairākums pie Grobiņas mitušo, bijuši gotlandieši. Apbedījumi datēti ar 9. gadsimta vidu vai otro pusi, kas nozīmē, ka vikingu dzīve Ventas krastos turpinājusies, kad apmetne Grobiņā pie Ālandes upes jau pamesta. Tomēr arheologs spriež, ka nez vai šurp pārcēlušies tie, kurus izspieda no Grobiņas. Drīzāk abas kolonijas pastāvēja neatkarīgi. Virzīšanās pa Ventu skandināviem bija atsevišķs ceļš un atsevišķi ziemeļnieku apbedījumi jau agrāk atrasti arī Zlēkās.
Pagaidām nevar pateikt, aptuveni cik daudz ļaužu Kuldīgas apmetnē mitis. “Var pateikt tikai to, ka visi priekšmeti sešos kapos uzrāda stipri lielu līdzību. Pakavsaktu formas visas ir vienādas. Vairākos kapos ir jostu sprādzes ar identisku ornamentu. Tāpēc ir sajūta, ka visi šie cilvēki dzīvojuši vienā laikā. Bet viņi nav bijuši kādi sirotāji, kurus pēc kaujas palikušie kremējuši. Tā patiešām bijusi viņu dzīvesvieta. Tikai jautājums, kur tā atradusies,” tā Lūsēns. Iespējams, apmetne meklējama uz upes pusi: “Bet vajadzēs lielu veiksmi, lai to atrastu.” Tāda veida apmetnes izskatījās kā stāvkoku sētas ieskautas guļbūves. Nav izslēgts, ka vikingi mituši pie tuvējā Veckuldīgas pilskalna, kas arheoloģiski ir maz pētīts. Kurši šajā pilskalnā sākuši dzīvot tikai 12. gadsimta otrajā pusē.
Visi unikālie arheologu atrastie priekšmeti nonāks Kuldīgas vēstures muzejā. Nākotnē izrakumi būtu turpināmi Ventas virzienā, lai noteiktu kapulauka robežas. Tās var izrādīties itin plašas.
