Vikingiem paticis Ventas krastos 14
Pārbaudes izrakumos Kurzemē šoruden atklāts vēl viens ar seno skandināvu klātbūtni Latvijas teritorijā saistīts objekts. Tas noticis tikai gadu pēc tam, kad senskandināvu vai vikingu apbedījumus atklāja netālu no Veckuldīgas pilskalna. Acīmredzot ziemeļnieki toreiz pie mums viesojušies biežāk, nekā esam pieraduši uzskatīt, spriež vēsturnieki.
Pirmo signālu par to, ka mežā starp Kuldīgu un Skrundu darbojušies mantrači, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI) devis vietējais mežzinis. “Nāca arī ziņas no Ventspils, ka “pie Kuldīgas norok skandināvus”,” stāsta VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne. Precīza vieta pagaidām netiek nosaukta. Pieredze liecina, ka mantrači mēdz būt ļoti naski. Norādītajā vietā veiktie pārbaudes izrakumi apliecinājuši, ka runa ir par 8. – 9. gadsimta skandināvu ugunskapiem. Tas ir vikingu laikmets Eiropā – tas pats laiks, kad ziemeļnieki mājojuši arī pie Veckuldīgas, kur skandināvu senkapus atklāja pagājušajā gadā. Kopš 2015. gada aprīļa Lapsu senkapi Kuldīgas novada Padures pagastā ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, ko aizsargā likums.
Ugunskapus jau postījuši mantrači
Jaunatklātajā kapulaukā mantrači jau bija paspējuši izpostīt kādus astoņus līdz desmit apbedījumus. “Ugunskapi jau nav lieli. Praktiski tas ir viens lāpstas dūriens – un kaps ir prom,” teic Sandra Zirne. Senajiem skandināviem, tāpat kuršiem, bija paradums savus mirušos vispirms sadedzināt bēru sārtā, kurā ugunij atdeva ne tikai pašu nelaiķi, bet arī visu, kas viņam aizkapa dzīvē varētu noderēt – ieročus, rotas, sadzīves priekšmetus, kas gan parasti pirms tam tiek sabojāti, lai “mirtu” līdz ar saimnieku. Pēc tam sārta paliekas – kauli, oglītes, priekšmeti – tika apbedīti bedrītē kapulaukā. Arheologi pagaidām nevar pateikt, cik liela varētu būt jaunatklātā kolonija, bet apbedījumu ir kāds pussimts. Kur atradusies apmetne, nav zināms. Starp atradumiem ir aproces ar skandināviem raksturīgo ornamentu, lāčgalvu saktas un pie tām stiprināmās masīvās važiņas, krelles.
Jāpārvērtē Ventas ūdensceļa nozīme
Līdz šim kā galvenā un teju vienīgā senskandināvu apmetne Latvijas teritorijā tikusi minēta Grobiņa. Tur ziemeļu ļaudis mituši, sākot no 7. gs. vidus līdz 9. gs. vidum, tātad arī vikingu laikmetā, un kolonijā vienlaikus dzīvojuši 300 – 500 cilvēku, līdz tos izspieda kurši. Taču atsevišķi ar vikingu laikmetu saistīti savrupatradumi Ventas augštecē un vidustecē gadās ik pa laikam. “Acīmredzot jāpārvērtē Ventas ūdensceļa nozīme. Tātad viņi ir uzturējušies ne tikai gar piekrasti un Grobiņā, kā tradicionāli uzskata, bet devušies daudz dziļāk iekšzemē. Jo šī vieta ir kādus pārdesmit kilometrus no Ventas. Vai nu viņi ir nākuši kājām, vai arī mazās upītes, Ventas pietekas, bijušas kaut cik ceļojamas,” par jaunatklājumu secina VKPAI speciāliste, arheoloģe Egita Lūsēna. “Skaidrs, skandināvu Baltijā ir bijis ievērojami vairāk un viņi bijuši sastopami biežāk, nekā domājām. Lai gan neatrastās skandināvu dzīvesvietas joprojām ir aktuāls jautājums. Kapi ir, depozīti (Igaunijā) ir, taču nekur nav mājvietu,” komentē Latvijas senvēstures pētnieks, LU vēstures un filozofijas mācībspēks Andris Šnē. Vēstures doktors piebilst, ka droši vien vikingu ceļi veduši ne tikai pa Daugavu un gar Kurzemes krastiem, bet tie ieklīduši arī Zemgalē. Tikai pagaidām tas nav pierādīts.
