Vīķi – augsnes ielabošanai un lopbarībai 0
Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības zinātniskā institūta pētniece
Vīķi ir tauriņziežu dzimtas augi ar visām tauriņziežiem piemītošajām priekšrocībām: apjomīgu sakņu sistēmu; spēju saistīt atmosfēras slāpekli; lielu proteīna un dažādu vērtīgu minerālvielu daudzumu sausnā u. c. Vīķus tradicionāli izmanto lopbarībai, tomēr, ņemot vērā minētās priekšrocības, tie ir arī vērtīgi zaļmēslojuma augi un ir iekļaujami starpkultūru maisījumos augsnes īpašību uzlabošanai.
Izšķir vasaras jeb sējas (Vicia sativa L.) un ziemas (Vicia villosa L.) vīķus, ko mēdz saukt arī par smilts, pūkainajiem vai melnajiem vīķiem. Vasaras vīķi mūsu klimatiskajos apstākļos neziemo; ziemas vīķi ir viengadīgi ziemotspējīgi augi. Plašāk tiek kultivēti vasaras vīķi.
Vasaras vīķi
Izmantošana un barības vērtība
Vīķus lielākoties izmanto lopbarībai – zaļās masas un sēklu ieguvei. Tradicionāli vīķu zaļmasu izmanto zaļbarības, skābbarības, siena gatavošanai, no tās var iegūt arī proteīniem bagātus zāles miltus. Sēklas var tikt izmantotas kā piedeva augstvērtīgas spēkbarības gatavošanai.
Vasaras vīķu zaļā masa ir bagāta ar olbaltumvielām, tajā ir daudz sagremojamā proteīna (vairāk nekā zirņos), kalcijs, fosfors, karotīns un citas dzīvniekiem nepieciešamās barības vielas. Vīķus samērā ilgi var izmantot zaļbarībai, jo tie nocietē lēnāk, kokšķiedras daudzums nepieaug tik strauji kā citiem zaļbarības augiem. Ziedpumpuru veidošanās fāzē vīķu zaļmasā ir apmēram 24% kopproteīna, ziedēšanas fāzē ap 19%, bet pākšu veidošanās fāzē – ap 16%. Zaļbarības vērtība ir atkarīga no maisījuma komponentiem, novākšanas laika un citiem faktoriem.
Vasaras vīķu sēklās ir vairāk proteīna nekā zirņos: 1 kg sēklu satur ap 250 g sagremojamā proteīna. Sēklas ir nedaudz rūgtenas, jo tās satur glikozīdus – vicīnu un viciamīnu. Šā iemesla dēļ proteīniem bagātās vīķu sēklas tiek jauktas kopā ar citiem komponentiem, nepārsniedzot 20–25% no kopējā spēkbarības apjoma. Vīķu zaļajā masā līdz ziedēšanas sākumam glikozīdi nav konstatēti. Laba lopbarība ir arī tīri, nebojāti vīķu salmi un pelavas.
Morfoloģiskais raksturojums
Vasaras vīķi ir vidēja auguma (50–140 cm gari) viengadīgi tauriņziežu dzimtas augi, kas veido spēcīgu sakņu sistēmu ar garu mietsakni. Stublājs tievs, kāpelējošs, bagātīgi lapots, vienkāršs vai zarains, klāts sīkiem matiņiem. Pēc ziedēšanas stipri veldrējas.
Lapas – pāra, plūksnaini saliktas, sastāv no 6–8 pāriem nelielu lapiņu, kuru forma mēdz būt no šauri lancetiskas līdz olveidīgai. Lapiņas gals parasti dzeloņsmails, lapas galā žuburaina vītne, kas ļauj vīķiem pieķerties līdzās augošajiem augiem. Ziedi sēdoši vai ļoti īsā kātā pa vienam vai diviem lapas žāklēs. Ziedu krāsa – sarkani violeta, retāk – balta vai rozā.
Atšķirībā no ziemas vīķiem vasaras vīķi ir pašapputes augs. Auglis ir 4–6 cm gara pāksts, klāta ar matiņiem, nogatavojoties kļūst gaišbrūna. Pākstī 4–12 sēklas, 1000 sēklu masa 35–75 g.
Vasaras vīķu veģetācijas periods sēklu ieguvei atkarīgs gan no šķirnes, gan augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, tāpēc mēdz svārstīties ļoti plašā amplitūdā – no 90 līdz pat 140 dienām.
Audzēšanas prasības
Vasaras vīķi nav īpaši prasīgi siltuma un gaismas ziņā. Sēklas dīgst jau 2–3 oC temperatūrā, dīgsti pacieš salnas līdz mīnus 5–7 oC. Labu zaļās masas ražu var iegūt arī vēsākās vasarās, jo optimālā augšanas temperatūra vīķiem ir 15–20 oC.
Augstākas prasības vīķiem ir mitruma ziņā. Vasaras vīķi nepadodas vietās, kur trūkst mitruma, jo ilgstošā sausumā aizkavējas vīķu augšana un tos vairāk apdraud kaitēkļi. Mitrās vasarās veidojas krietni lielāka zaļās masas raža nekā sausās sezonās. Nav vēlams arī pārmērīgs mitrums, sevišķi veģetācijas otrajā pusē, audzējot sēklai. Pastiprināti nokrišņi aizkavē sēklu nobriešanu, samazinās to raža un kvalitāte.
Augsnes ziņā vīķi ir samērā pieticīgi, tos var izvietot platībās, kur nelabprāt aug zirņi. Tomēr priekšroku vīķi dod trūdvielām bagātām smilšmāla un mālsmilts augsnēm ar neitrālu vai vāji skābu reakciju. Zaļās masas ieguvei vīķus var sekmīgi audzēt arī nosusinātās kūdras augsnēs. Mazāk piemērotas ir sausas, skābas augsnes.
Vasaras vīķu audzēšanas tehnoloģija ir līdzīga zirņu audzēšanas tehnoloģijai. Parasti tos audzē maisījumā ar auzām vai citiem balstaugiem, jo jau augšanas sākumā tie pastiprināti veldrējas. Mistri ļauj iegūt lielāku kopražu, labāk izmanto augsnē esošās barības vielas, un to zaļmasa nodrošina sabalansētu lopbarību. Var veidot maisījumus, kas sastāv no trim un vairāk komponentiem, piemēram: vīķi, auzas un viengadīgā airene; vīķi, auzas, lauka pupas un saulespuķes u. c. Audzējot sēklu ieguvei, mistrā ar graudaugiem vīķi parasti ātrāk un vienmērīgāk nogatavojas un ir vieglāk novācami.
Izsējas norma
Izsējas normas ir atkarīgas no audzēšanas veida, augšanas apstākļiem un sējuma izmantošanas mērķa. Tīrsējā vīķus audzē ļoti reti, ieteicamā izsējas norma sēklu ieguvei ir ap 300 dīgstošu sēklu uz 1 m2, t. i., apmēram 160–200 kg/ha.
Maisījumos vīķu proporcija var stipri variēt. Ar kopproteīnu bagātāku ražu iegūst no mistriem ar lielāku vīķu īpatsvaru. Tādi arī mazāk jāmēslo ar slāpekli saturošiem mēslošanas līdzekļiem, bet sējums vairāk veldrējas. Veldre samazina ražas iznākumu un kvalitāti, sevišķi mitrākā sezonā. Maisījumam ar auzām, kur vīķu daudzums ir 20–40 kg/ha, parasti ir laba veldres izturība, bet pamazs vīķu sēklu iznākums.
Daudzu izmēģinājumu gaitā konstatēts, ka, audzējot zaļbarībai, labākos rezultātus iegūst, izsējot 200–220 kg/ha vīķauzu, kur apmēram trešdaļu (60–70 kg/ha) veido vasaras vīķu sēklas.
Audzējot sēklām, kopējā vīķauzu izsējas norma ir nedaudz zemāka: ap 170–180 kg/ha (60 kg/ha vīķu + 110–120 kg/ha auzu) jeb 100 gab./m2 vīķu un 220 gab./m2 auzu.
Mēslošana un sējas laiks
Pietiekama barības vielu nodrošinājuma apstākļos vīķi un to mistri strauji veido lielu, olbaltumvielām bagātu ražu. Ļoti efektīvs ir organiskais mēslojums, ko dod pirms vīķu sējas. Var izmantot arī minerālmēslus – kālijs un fosfors palielina kopražu un sekmē vīķu īpatsvara pieaugumu. Slāpekli nelieto vai lieto ierobežotā daudzumā, ņemot vērā augsnes apstākļus un vīķu īpatsvaru. Slāpekļa pārbagātība negatīvi ietekmē vīķu konkurētspēju un pastiprina veldri. Turklāt vīķi no slāpekli piesaistoša auga pārvēršas par tā patērētāju. Skābas augsnes pirms vīķu sējas jākaļķo.
Vasaras vīķi ir agri sējams kultūraugs. No agrajiem sējumiem iegūst lielāku un vērtīgāku zaļās masas ražu. Lai nodrošinātu mājlopus ar optimālā fāzē vāktu zaļbarību vasaras beigās, kad ganības vairs nav tik ražīgas, vīķus sēj vēlākos termiņos, veidojot zaļās masas konveijeru. Tā kā vīķauzu mistrus zaļbarībai var vākt apmēram divus mēnešus pēc sējas, tad pietiekami mitrās un auglīgās augsnēs labu vīķauzu zaļās masas ražu var iegūt, sējot līdz jūlija vidum.
Augšanas īpatnības un raža
Vīķus var izvietot pēc dažādiem priekšaugiem, tomēr nav ieteicama vīķu sēja pēc citiem tauriņziežu dzimtas augiem. Vīķi sadīgst 7–14 dienās. 5–10 dienas pēc sadīgšanas stublājs sāk zaroties, intensīvi veidojas auga veģetatīvās daļas. 45–70 dienas pēc sējas vasaras vīķi sāk ziedēt. Ziedēšanas laikā tie intensīvi turpina stiepties garumā un zaroties. 30–50 dienas pēc ziedēšanas nogatavojas pirmās pākstis. Ziedēšanas un nogatavošanās perioda ilgumu stipri ietekmē mitrums.
Vasaras vīķu zaļās masas ražu stipri ietekmē audzēšanas un klimatiskie apstākļi. Vidējā zaļmasas raža ir ap 25 t/ha; sēklu raža mēdz būt ļoti svārstīga, vidēji ievāc 1–1,5 t/ha.
Ziemas vīķi
Ziemas vīķi ataugšanu pavasarī atsāk tūlīt pēc sniega nokušanas, tāpēc no tiem var iegūt ļoti agru, olbaltumvielām bagātu zaļbarību. Ziedēšanas laikā olbaltumvielu daudzums ir pat lielāks nekā vasaras vīķiem.
Morfoloģiskais raksturojums
Ziemas vīķi ir viengadīgi ziemojoši augi ar dziļu mietsakni un samērā labi attīstītām sānsaknēm. Stublājs tievs, nenoturīgs, optimālos augšanas apstākļos var sasniegt 2 m garumu. Lapas plūksnaini saliktas, pūkainas, galā žuburaina vītne. Ziedi sakopoti daudzziedu ķekarā, kas atrodas lapu žāklē.
Svešapputes augs, ko apputeksnē galvenokārt bites un kamenes. Sēklas melnas vai tumši brūnas, pākstī 3–8 sēklas. 1000 sēklu masa – 20–40 gramu.
Audzēšanas prasības
Ziemas vīķi audzēšanas apstākļu ziņā ir pieticīgāki nekā vasaras vīķi, tie ir mazāk mitrumprasīgi. Ziemas vīķi dīgst jau 1–2 oC temperatūrā, bet ir jutīgi pret krasām temperatūras svārstībām pavasarī. Audzēšanai piemērotas vieglākas augsnes – mālsmilts un iekoptas smilts augsnes ar neitrālu vai vāji skābu reakciju. Augi slikti ziemo blīvās, smagās māla augsnēs, kā arī pārmitrās un skābās augsnēs.
Ziemas vīķus parasti audzē maisījumos ar citiem lopbarības augiem, piemēram, ziemāju labībām. Tie ir ziemcietīgāki nekā ziemas kvieši, bet mazāk ziemcietīgi par ziemas rudziem. Iegūto zaļmasu izmanto zaļbarībai un skābbarības gatavošanai. Sēklas rūgtās garšas dēļ dzīvnieki ēd nelabprāt, tāpēc parasti sēklas iegūst un izmanto tikai sējumu pavairošanai.
Sēja, izsējas norma
Sējot kopā ar ziemāju labībām, augsni gatavo, mēslo un kaļķo tāpat kā ziemājiem. Fosfora un kālija nodrošinājums sekmē labāku augu ziemošanu. Vīķu sēju veic ziemāju sējas agrīnajos termiņos, lai augi paspētu sadīgt, uzkrāt barības vielas un sagatavoties ziemošanai. Zaļmasas ieguvei ziemas vīķus var sēt arī pavasarī kopā ar auzām, saulgriezēm un citiem augiem.
Sējot kopā ar ziemāju labībām, izsēj aptuveni 50 kg/ha vīķu un 150–180 kg/ha ziemāju sēklu jeb ap 150 gab./m2 vīķu un 400 gab./m2 rudzu sēklu. Auglīgākās augsnēs sēj mazāk vīķu (20–30 kg/ha), lai izvairītos no pastiprinātas veldres. Sējot kopā ar auzām, izsēj apmēram 60–70 kg/ha (200 gab./m2) ziemas vīķu un ap 150 kg/ha auzu.
Raža un novākšana
Ražas ziņā ziemas vīķi parasti nedaudz atpaliek no vasaras vīķiem, bet būtisku atšķirību nav. Vieglākās un sausākās smilts augsnēs lielāku ražu var iegūt no maisījuma ar ziemas kviešiem, jo tie ir sausumizturīgāki. Maisījumā ar rudziem var iegūt ap 25 t/ha zaļmasas. Sēklu raža svārstās no 0,3 līdz 1 t/ha.
Ziemas vīķauzu mistru zaļmasai audzē līdzīgi kā vasaras vīķauzu mistru – zaļbarībai vāc vīķu ziedēšanas sākumā, apmēram 60–80 dienas pēc sējas. Mistru ar ziemas rudziem zaļbarībai vāc rudzu stiebrošanas fāzē vai plaukšanas fāzes sākumā, kas parasti ir maija II–III dekādē.
Vīķi kā starpkultūra
Vīķiem ir liela agrotehniska nozīme, jo tie palielina augsnē trūdvielu daudzumu un bagātina augsni ar slāpekli, tāpēc vīķus vēlams iekļaut arī starpkultūru maisījumos. Vīķi ir vērtīgs zaļmēslojuma augs, ko nosaka galvenokārt spēja veidot spēcīgu sakņu sistēmu un jau agrīnā stadijā izveidot gumiņus. Zaļmēslojums tiek izmantots kā augsnes uzlabotājs un barības vielu avots nākamajiem kultūraugiem. Vīķi, izmantojot simbiotiskās spējas, ir efektīvi atmosfēras slāpekļa piesaistītāji, kas ļauj ekonomēt uz slāpekļa mēslojuma rēķina.
Raženi vīķu un to maisījumu zelmeņi nomāc nezāles un uzlabo augsnes struktūru. Vīķauzu mistrs ir viens no labākajiem priekšaugiem daudziem kultūraugiem. Audzēti starpkultūru maisījumos zaļmēslojumam, tie palielina augsnes auglību un aizkavē barības vielu zudumus no augsnes. Maksimālo zaļmasas apjomu vīķi sasniedz pākšu veidošanās sākumā, t. i., apmēram 60. dienā pēc sējas. Zaļmēslojumā iestrādātas 30 t/ha zaļmasas, kas ir vīķu potenciālā raža, līdzinās 30 t/ha kvalitatīvu kūtsmēslu.
Pētījumos pierādījies, ka daudzos mērenā klimata reģionos viengadīgos tauriņziežus, tostarp vīķus, var sekmīgi audzēt kā starpkultūru kopā ar graudaugiem, krustziežiem u. c. augiem. Krustziežu dzimtas augi – rapši, baltās sinepes, eļļas rutks u. c. – ir vairāk atbilstošs komponents audzēšanai kopā ar vīķiem un zirņiem nekā, piemēram, mieži. Tādējādi tiek veidots lielāks kopējās zaļmasas apjoms, labāk nomāktas nezāles, efektīvāk saistīts slāpeklis u. c. augu barības vielas.
Pākšaugu–krustziežu starpkultūru maisījumos kultūraugu sakņu izvietojums augsnē papildina viens otru, samazinot konkurenci. Tam ir ļoti liela nozīme starpkultūru efektīvas darbības nodrošināšanā. Šādos maisījumos var tikt samazināti arī kaitēkļu postījumi. Trīskomponentu maisījumi, kas sastāv no dažādiem viengadīgiem pākšaugiem, graudaugiem un krustziežiem, piemēram, vīķiem, kviešiem un rapšiem, labi nomāc nezāles un vienlaikus nodrošina lielākas gan zaļbarības, gan graudu sausnas ražas.
LLU Zemkopības institūtā Skrīveros un Burtnieku novada ZS Adzelvieši, pateicoties LAP 2014.–2020. apakšpasākuma Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem LAD 240118/P13 projektam Dažādu nektāraugu, zaļmēslojuma un slāpekli piesaistošu augu audzēšana un izmantošana tiek veikti izmēģinājumi ar mērķi praktiski nodemonstrēt atšķirīgos termiņos sētu dažādu starpkultūru, tostarp vīķu un to maisījumu, efektivitāti barības vielu piesaistē un augsnes īpašību uzlabošanā.
