Vijole un ērģeles Rīgas Domā. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iemesls doties uz Hektora Berlioza “Fausta pazudināšanu” Liepājā – diriģenta Imanta Rešņa veikums. Pretarguments – lai atkal klausītos iepriekšminēto Berlioza lieldarbu vai, teiksim, “Fantastisko simfoniju”, jābūt sasodīti lielai motivācijai; kā būtu ar “Trojiešiem” vai “Beatriči un Benediktu”?
Iemesls doties uz Andra Dzenīša opusa “Answers” atskaņojumu Ventspilī – ne tikai pats komponists, bet arī Guntars Freibergs un viņa domubiedri. Pretarguments – vai tad Ventspils koncertzāli ar visām stabuļu ērģelēm nupat neizīrēja šlāgermūziķiem? Iemesls atkal doties uz festivālu “Arēna” – vesela pirmatskaņojumu sērija. Pretarguments – ja kāds no šiem jaundarbiem patiešām ir ģeniāls, gan jau nodziedās vai nospēlēs vēlreiz kopā ar klasisko repertuāru.
Tā nu izvēle krita uz Rīgas Domu, kur 2022. gada 28. oktobrī notika ikgadējo latviešu mūzikas dienu “Latvijas rudens” noslēguma programma. Ar zināmām bažām, jo par amatierisku ērģeļmūzikas koncertu vēl sliktāka ir tikai amatieriska teātra izrāde. Un tomēr arī ar cerībām, jo no ērģelnieces Ilonas Birģeles līdz šim ir dzirdētas tikai profesionāli veidotas interpretācijas, un tāds pats iespaids palicis par vijolnieci Paulu Šūmani. Un jāteic, ka koncerts patiešām sniedza cerēto gandarījumu – līdz ar pārdomām par repertuāru, komponistu stilistiskajām metamorfozēm un viņu iecerēto māksliniecisko dramaturģiju.
Ilona Birģele un Paula Šūmane kopā uzstājas regulāri, aicinot publiku uz programmām daudzās Latvijas koncertzālēs un baznīcās. Acīmredzot arī tādēļ viņu duets Rīgas Domā pirmām kārtām pārliecināja ar noslīpētu ansambliskumu, ko ērģelniekiem, kā zināms, panākt ir vēl daudz grūtāk nekā pianistiem vai klavesīnistiem.
Šoreiz tas izdevās gan Andreja Selicka opusa “Križini” lasījumā, gan Aivara Kalēja “Elevation” interpretācijā, gan arī Agnetas Krilovas darba “Iedomājies… ir saullēkts…” pirmatskaņojumā – lielais ērģeļu masīvs nekur neaizēnoja vijoles skanējumu, un mūzikas gaita ritēja plastiskā temporitmā, katram instrumentam pielāgojoties arī otra noskaņām un niansēm.
Vismaz līdz koncerta noslēgumam ar Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”, kur tādu agoģiku tomēr neatļautos neviens diriģents vai orķestra grupas koncertmeistars. Tiesa, abu atskaņotāju emocionalitāte atkal ļāva uztvert latviešu klasiķa opusu kā šedevru, bet Dārziņam taču ir arī vēl citi. Varbūt šādos koncertos daudzās interpretācijās nodeldētā “Melanholiskā valša” vietā labāk iederētos kādas Dārziņa solodziesmas transkripcija vijolei un ērģelēm?
Turpretī sākumā – Romualda Jermaka opuss “Gaismiņa ausa”. Kā pirmais piemērs, kur varēja novērtēt Ilonas Birģeles priekšnesuma kvalitātes, jo šķietami nepretenciozās apdares pieteikumam drīz vien seko daudzveidīgi faktūras salikumi, kuru atainojumam nepieciešama nemaldīga precizitāte. Tieši tāpat kā Aivara Kalēja darbā “Perpetuum mobile”, arī šī opusa lasījums izvērtās visnotaļ veiksmīgs.
Otra vērtība – ērģeļspēlē dzirdamās tembru variācijas, kas bija vēl jo būtiskākas tādēļ, ka programmā iekļautie darbi savstarpēji spoguļojas cits citā, un Ligitas Sneibes opuss “Gaisma” sasaucas ar līdzīgu izjūtu, tēlu un harmoniju spektru pārējo latviešu komponistu partitūrās.
Un tomēr Ilona Birģele katram skaņdarbam atrada atšķirīgu kolorītu, un tas savukārt nodrošināja papildu kontrastus ērģeļu un vijoles duetā – Aivara Kalēja mūzikā Paulas Šūmanes sniegums bija piesātināts un romantisks, Selicka darbā “Križini” vijole ieskanējās trauslos un apgarotos rakursos, bet Agnetas Krilovas jaundarba interpretācija saistīja ar emocionālu koncentrētību un dažādību.
Turpat arī kompozicionālas jaunatklāsmes. Pirmām kārtām – Agnetas Krilovas “Iedomājies… ir saullēkts…”, kur autori iedvesmojusi Džona Lenona slavenā dziesma “Imagine”. Šis vēstījums, protams, tagad ir patiešām aktuāls, turklāt šeit līdzās muzikālajām noskaņām uzrunā arī izvērstā dramaturģiskā arhitektonika.
Saistošākie tomēr bija brīži, kur Agneta Krilova atraisījās no Lenona citātiem un ļāva mūzikai iet patstāvīgāku gaitu – līdz ar to jāsecina, ka otrs šīs partitūras lasījums neapšaubāmi būtu vēlams, bet vēl labprātāk sagaidītu jaunu atskaņojumu Krilovas Otrajai kamersimfonijai “Uz jauno pasauli”.
Par jaunatklāsmi kļuva arī Andreja Selicka “Križini” – smalka un jūtīga skaņuraksta paraugs, kura reliģiskais konteksts nebūt neizslēdza asociācijas ar Albāna Berga vijoļkoncerta tēliem un kurš gluži labi varēja turpināties vēl kādu brīdi.
Un pavisam noteikti tas sakāms par Ligitas Sneibes brīnišķīgo miniatūru “Gaisma” – tiklīdz biju iejuties skaņdarba pasaulē un gaidīju tālāko turpinājumu harmonisko struktūru attīstībai, opusa hronometrāžai jau pienāca beigas. Protams, tāda nu ir autora izvēle, un iespējami labākais risinājums būtu atskaņot kādu apjomā plašāku Ligitas Sneibes partitūru.
Par Aivaru Kalēju jāraksta līdzīgos vārdos – tas, ka viņa opusus “Perpetuum mobile” un “Elevation” spēlē atkal no jauna, tikai parāda šīs mūzikas kvalitāti, tomēr nākotnē ceru sagaidīt otru atskaņojumu arī trompetei un kamerorķestrim komponētajai partitūrai “Victima innocente”.
Visbeidzot, noslēgumā jāpiebilst, ka abas atskaņotājmākslinieces prata atgādināt par latviešu mūzikas bagātību, vienlaikus atstājot iespaidu, ka šis tas tomēr palicis nepateikts.
Šķiet, ka 28. oktobra koncerta ilgums nepārslogotu klausītāju, ja tajā atrastos vieta arī kādam raksturā un stilā kontrastējošam opusam – vienmēr taču var sameklēt kādu Marģera Zariņa, Tālivalža Ķeniņa vai Paula Dambja oriģināldarbu vai transkripciju, vienmēr var uzrunāt Andri Dzenīti, Madaru Pētersoni, Platonu Buravicki. Aicinu sekot Ilonas Birģeles un Paulas Šūmanes koncertiem arī turpmāk.
