Vija Kilbloka atklāj, ka jauni cilvēki nemāk uztaisīt autentisku padomju ēdienu: “Padomju laikam deficītie zaļie zirnīši bija kaisīti pārāk izšķērdīgi…” 46
Aktrise, runas pedagoģe un Latvijas Kultūras akadēmijas docente Zane Daudziņa 8. augustā atklāja savu piekto grāmatu “Bērnudienas Komunālijā”, kurā izlasāmas viņas bērnības atmiņas par dzīvi komunālajā dzīvoklī.
Grāmatu izdevis apgāds “Zvaigznes ABC”, kas savā mājaslapā informējis, ka grāmata jau ir praktiski izpārdota un šobrīd tiek gaidīta piedruka.
Tikmēr “Zvaigzne ABC” īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka savā “Facebook” profilā dalījusies ar spilgtu novērojumu no grāmatas atklāšanas svētkiem.
Atbilstoši grāmatas saturam, atklāšanas svētkos bija iespēja nobaudīt Padomju laikam tik ļoti raksturīgās garšas. Bija gan kompots, gan desmaizes, gan olas ar zaļajiem zirnīšiem, ķilavmaizes, sēņu salātu maizes un pat pašas grāmatas autores ceptie žagariņi.
Taču, kā savās pārdomās dalās Kilbloka – lai arī jaunieši ļoti centušies, autentisko padomju ēdienu nianses līdz galam iznest nav sanācis. Viņa paudusi viedokli, ka gados “jaunie vienkārši nemāk uztaisīt autentisku padomju ēdienu”.
Lūk, viņas pārdomas!
“Atklāšanas svētkos kā īpaša laikazīme tika pieteikts žāvēto augļu kompots, kuru gan toreiz neviens kārtīgs latvietis mājās nevārīja, bet to dabūja kā desertu visa mūža garumā sabiedriskajā ēdināšanā – bērnudārzā un skolā, armijā, visās ēdnīcās.
Tad nu, lūk, Zvaigznes kafejnīcas dāsnie jaunieši bija savārījuši kompotu pēc Zane Daudziņa dotās pavārgrāmatas receptes, un paši tik lepni! Nē, tas nebija padomju kompoķiks, es tādu saldumu un augļu daudzumu vienā glāzē nekad neesmu piedzīvojusi.
Mīļie jaunieši, jebkurā ēdnīcā no jebkuras receptes vismaz puse produktu tika nozagti un aiznesti mājās virtuves darbinieku ģimenes barot! Tādā kompotā bija jāpeld tikai dažām bāli piemirkušām rozīnēm un vienai pajukušai melnajai plūmei – saldumam līdz ar to bija tikai jāiezīmējas nevis uzkrītoši jādominē.
Desmaizes gan bija autentiskas, bet padomju laikam deficītie zaļie zirnīši bija kaisīti pārāk izšķērdīgi – pa kādiem 3-5 zirnīšiem uz vienas olas būtu bijis pietiekami.
Sēņu salāti uz maizītēm atbilda standartam, bet ar ķilavmaižu sīpoliem bija veiktas kaut kādas nevajadzīgas izvirtības.
Pašas Zanes ceptie žagariņi, kuriem grāmatā ir veltīta vesela nodaļa, izskatījās pareizi visiem laikiem (es vienīgi ceru, ka tie bija vārīti pareizajā – saulespuķu eļļā).”
Zane Daudziņa pauda: “Tas bija satriecošs galds! Kā pa kāzām! Vienīgi gardo ķilavu maizīti paguvu nosmeķēt, bija varen garda. Pat sviests bija zem ķilavas pilnībā uzsmērēts nevis, kā mums darbmācības stundās mācīja, apziests šaurā kārtiņā gar šķēles ārmalu. Varen grezni!
Par kompotu mums pirms pasākuma ar Vili bija strīds par plūmēm – viņš uzstāja, ka glāzē jāpeld vismaz vienai plūmei. Neko tādu es neatceros. 49. vidusskolā un lejas ēdnīcā, zem vecāku dzīvokļa, kompotā peldēja vien dažs labs pārītis bālu, uzpūtušos rozīņu.
Ar vārdu sakot, vakar ēdināšanas departaments bija virtuozi no komunisma laika, kurus toreiz mēs nepaguvām piedzīvot. Bravo Zvaigzne ABC kafejnīcas talantīgajiem pavāriem!”
