Vija Beinerte: Ojārs Vācietis un vēstules zelta, sapņu un miglas krāsā 0
Novembris – krītošu zvaigžņu un vieglas gaitas mēnesis. Lapu soļi parkos, spārnu soļi debesīs, lietus soļi uz bruģa.
*
Esmu vasaras bērns, taču kopš mazām dienām mans mīļākais gadalaiks ir rudens. Nevis ziema, kad visu klāj sniegs, tīrs un nevainīgs kā maza bērna sapņi, kad sēklas guļ dziļi zemē un gaida lielo atmodas laiku. Un arī ne pavasaris, kad ledus kūst, ūdeņi palo, pumpuri briest un raisās, kad putni, zivis un zvēri iekāro, vilina, lenc, meklē nārsta vietas, vij ligzdas. Un pat ne vasara, kad briest augļi, tiek apmācīti mazuļi, darīts lielais un nopietnais dzīves darbs. Mans mīļākais gadalaiks ir rudens, kad augļi ienākušies, cāļi saskaitīti, labība savesta klētīs un apcirkņos, kad visu apņem dziļš un piepildīts miers.
*
Novembris raksta man vēstules zelta, sapņu un miglas krāsā un izkaisa parkos un mežos. Grib, lai eju tās lasīt.
*
Arī pirmo, nevis vēja pie loga rūts piesprausto, bet aploksnē ielikto vēstuli es saņēmu novembrī. Tobrīd man bija četrpadsmit gadu un no Pārdaugavas, no Lielās Altonavas ielas nama, kur tagad Ojāra Vācieša muzejs, uz kluso centru tā bija ceļojusi divas nedēļas. Rakstītājs bija dzejnieks, kas lielākoties parakstījās īsi – Oj.
Vēstules prasās atbildamas. Bet atbildēt gribējās tā, lai vārdi ir brīvi kā vējš pār Māras ezeru un precīzi kā Ojāra pulkstenis. Un lai nav neviena lieka. Līdz kādā brīdī es atklāju, ka vieglāk un arī jēdzīgāk atbildes ir nevis sacerēt, bet pierakstīt. Un ne jau atbildes vien. Kopš tā laika man galvgalī arvien ir papīra lapa un zīmulis. Viss, ko esmu uzrakstījusi saistītā valodā, ir tapis brīžos starp nomodu un sapni – vai nu vēlu vakarā, vai agri no rīta. Uzreiz un bez labojumiem.
Ar esejām ir cits stāsts. Eseja top, kad termiņš spiež. Arī šī. Un te nu svarīgas ir divas lietas – pašdisciplīna un attieksme. Pašdisciplīna – tu vienkārši sēdies un raksti. Un gūsti prieku no procesa. Bet attieksme nav mainījusies kopš manas pirmās sarakstes laikiem.
*
Reizēm, lai kaut ko saprastu, tas ir jāuzraksta. Jānosauc vārdā. Jāizliek ārpus sevis.
Reizēm, lai kaut ko saprastu, ir jāapklust. Jāienirst sevī. Un klusumā.
*
Sarunas laikā es ieklausos pauzēs. Reizēm svarīgākais tiek pateikts kusuma mirklī starp vārdiem, teikumiem, aprautām frāzēm.
*
Aizbāzt muti realitātei ir vieglāk nekā tikt vaļā no ilūzijām.
*
Vai mīlestība mūs pasargā no bēdām un ciešanām. Nē. Bet tā palīdz nesabrukt zem pārbaudījumu nastas.
*
Mans vecaistēvs teica: ja uz galda ir āboli, ņem vislabāko – un tā līdz pat pēdējam ābolam, vienmēr ņem pašu labāko. Un arī citiem dod labāko no visa, kas tev ir. Neko negaidot pretī.
*
Novembris ir arī grāmatu mēnesis. Trīs no manējām, tātad patlaban puse, ir nākušas klajā novembrī. Tā vienkārši ir noticis. Līdzīgi tam, kā notikušas ir arī pašas grāmatas. Par to nesen aizdomājos. Es taču nerakstu grāmatas! Nav bijis tā, ka es apsēstos pie datora un teiktu: tagad es rakstu grāmatu. Un pat ja reizēm es lietoju šo vārdu salikumu, tā drīzāk ir metafora. Visas grāmatas, kas man nākušas klajā, ir salikušās brīnumaini un negaidīti. Nejauši gadījušās. Pēkšņi notikušas. Piezvana izdevējs un saka: Vija, mums vajag tavu grāmatu! Pirmajā brīdī – prieks. Tad panikas lēkme. Un tad – jā, ir!
*
Nemāku teikt, kad īsti kura grāmata ir sākusies. Tas ir kā lietus vai mīlestība. Līt sāka pulksten 5:49. Bet kad tieši lāse, kas reiz bijusi kristāmtraukā, līķautā vai suņa bļodā, iekrita ezerā un ezera dvaša jau atkal savilkās mākonī, kurš pēkšņi vairs nejaudāja novaldīt smieklus un asaras? Vai mīlestība – reizēm mēs iemīlamies agrāk, nekā saprotam, ka tas ir noticis.
Īstenībā mēs nekad nevaram pateikt, kad tieši kaut kas sākas. Vai beidzas. Jo vienmēr kaut kas sākas vēl pirms tam. Un turpinās, kad jau ir beidzies.
Taču es labi atceros brīžus, kad pēkšņi skaidri zinu: jā, ir!
Pirms gada 3. oktobrī, tā bija otrdiena, piezvana man Vija Kilbloka un saka: mums taču vajag to tavu grāmatu! Katra autora sapnis – uzzināt, ka tas, ko raksti, ir vajadzīgs ne tikai tev.
Nākamajā dienā sēžam ar Viju “Zvaigznes” kafejnīcā, pareizāk sakot, Vija sēž, bet es lidoju. Līdz brīdim, kad Vija pasaka: nu tad uz Ziemsvētkiem. Uz kuriem? – es uzmanīgi jautāju. Vija skatās uz mani kā uz citplanētieti. Cilvēkam, kas apveltīts ar viņas jaudu, ir tikai vieni Ziemsvētki – šie. Un tad es krītu. Panikā. Reāli.
Īstenībā man joprojām ir grūti noticēt, ka tik īsā laikā es spēju sakārot pasaules vējos izkaisītās lapiņas secīgā virtenē ar caurviju pavedienu. Pēc nedēļas, pareizāk sakot, ceturtdien, 12. oktobrī, pulksten 15:51 (nez kāpēc tajā brīdī paskatījos pulkstenī) es ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā: Vārdi un klusums. Un pievilku klāt zvaigznīti, tādu, kāda tagad redzama uz grāmatas vāka.
Un tad 11. novembrī, Ojāros, muzejā notika sarīkojums. Mēs atbraucām stundu pirms noteiktā laika, man bija sajukuši pulksteņi. Bija tāds miers un klusums, ka varēja dzirdēt, kā elpo zeme… Un pēkšņi ābelē, kas dzejnieka loga priekšā, iemetās bariņš sīļu. Kāda no darbiniecēm vēlāk teica, ka viņu esot bijis divdesmit. Man būtu pieticis arī ar vienu. Jo tajā brīdī es sapratu, ka gan sīļa spalva uz manas grāmatas vāka, gan arī tas, kas zem vāka, ir pieņemts. Tā viņi dara, tie mani krustvecāki. Sūta zīmes. Joprojām.
Bet šoziem piezvana man Evija Veide: vai neesi domājusi apkopot zem viena vāka savas intervijas? Neesmu domājusi, bet ideja mani aizrauj. Virsraksts varētu būt “Mans zelts. Kad klusums samainīts sudrabā”.
Ikviens liktenis ir noslēpums un arī brīnums. Pat dzīve, kas plūdusi kā rāma upe, klusos līčos glabā neizdibināmus dziļumus, kas vilina, satrauc un mudina ielūkoties. Kur nu vēl straujās un krāčainās, kas ķircina un izaicina, rauj līdz, pārsteidz ar trakiem pagriezieniem, vareniem ūdenskritumiem, mirdzošu šļakatu šaltīm!
Man ir bijusi iespēja, laime un prieks iepazīt ne vienu vien straumi, ieraudzīt krastā atstātas pēdas un nospiedumus, atšifrēt slepenas zīmes, atklāt laikmeta liecības, sajust likteņa elpu…
Priecīgi ienirstu tekstos, gatava sijāt un atsijāt, līdz pēkšņi atklāju, ka sarunas ir kā bērni – katra savā ziņā ir spilgtākā. Un vienīgā. Šoreiz panikas lēkmei neļaujos, saprotu, ka ir jāatrod vektors.
Kad izlase salikta un caurviju esejas uzrakstītas, izrādās, ka vienā grāmatā to izdot nav iespējams. Tā gan manuskripts, gan virsraksts tika sadalīts – “Mans zelts” nāk klajā novembrī, “Kad klusums samainīts sudrabā” – februārī. Un, jā! – abās grāmatās ir Ojārs.
*
Novembris ir arī Ojāra Vācieša mēnesis. Viņš atnāca novembrī, un novembrī viņš arī aizgāja. Ienira mūžībā. Pazuda rudenī kā ūdenī zivs.
Pirms dažām dienām šķirstīju viņa kopotos rakstus un pēkšņi atklāju sev pilnīgi nezināmu Vācieti. It kā vispār nebūtu viņu lasījusi.
Un vēl tāda dīvaina, absolūti mistiska sajūta, it kā viņa dzeja būtu rakstīta nevis kādreiz, bet tagad. Nupat. Šai dienai rakstīta.
Bez cenzūras drukāta vārda brīvības viņš nepiedzīvoja. Desmit kopoto rakstu sējumos dzīves laikā publicētā dzeja aizņem tikai trīs ar pusi. Pārējais – atvilktnei, malkas pagrabam, mūžībai. “Es sēžu pie sava dzejoļa gultas un baroju to ar soļanku no karotītes. Viņš ēd ar trim atlikušajām rindām. Pārējās divas ir norautas…” Tā 1968. gadā rakstīja Vācietis.
Runā, ka vairākas spilgtas latviešu dzejnieces mēģinājušas izzagt no bibliotēkām savas pirmās dzejoļu grāmatas, lai ne miņas nepaliktu no tā, kas jaunības naivumā sarakstīts. Ojārs tā nedarīja. Teica: man kauns par savām muļķībām, bet es tās netaisos slēpt. Viņš bija un palika patiess. It visā.
*
Un vēl novembris ir Latvijas mēnesis. Tātad – arī mans un tavs. Jo Latvija – tie esam mēs katrs.
*
*
Saistītie raksti
Vija Beinerte: Vārdi un klusums
Patiesība ir apslēpta mūsos. Saruna ar Viju Beinerti
