Vija Klučniece: Par “milzīgajām nereģistrēto dzīvnieku” ordām un čipēšanas vēsturi 1
Autore – Vija Klučniece, Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente
Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos parādās vienpusēja informācija par mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas problēmām ar uzbrukumiem gan valdībai un ierēdņiem par to, cik neefektīga un nederīga ir šī sistēma, kas izveidota mūsu valstī, kā arī par milzīgajām nereģistrēto dzīvnieku ordām.
Latvijas kinoloģiskās federācijas pārstāvji ir piedalījušies visā noteikumu tapšanas procesā un tāpēc uzskatām, ka pienācis laiks izteikt savu viedokli, jo, mūsuprāt, ar vienpusējiem, tendencioziem rakstiem sabiedrība tiek apzināti maldināta.
Ministru kabineta noteikumi par suņu un citu dzīvnieku apzīmēšanu un reģistrāciju tapa ilgā un mokošā procesā, kas tika uzsākts 2005.gadā un noslēdzās ar noteikumu pieņemšanu 2011.gadā, paredzot piecu gadu pārejas periodu suņu obligātajai apzīmēšanai un reģistrācijai līdz 2017.gada 1.janvārim.
Vai apzīmēšanas un reģistrēšanas sistēma patiesi nedarbojas?
2017.gada 1.janvārī, pirms bija noteikta obligātā suņu reģistrācija, Lauksaimniecības datu centrā (LDC) mājas (istabas) dzīvnieku valsts reģistrā bija reģistrēti 66 218 suņi. Pamatā tie, kuri piedalījās izstādēs, jo šiem suņiem bija jāreģistrējas līdz 2012.gada 1.jūlijam.
Pēc gada, 2018.gada 1.janvārī jau 107 577 suņi, 18.aprīlī 2019.gadā – 130 262 suņi, pie tam laikā no 2019.gada 1.janvāra līdz 18.aprīlim piereģistrēti 6295 suņi. Nepilnos četros mēnešos!
Par minēto skaitļu autentiskumu katrs lasītājs pats var pārliecināties, ieejot LDC mājas lapā sadaļā “Statistika”. Tātad viss notiek un reģistrs sekmīgi darbojas.
Vai reģistrēšana ir neiedomājami dārgs prieks?
Mūsu valstī tāpat kā visās citās Eiropas Savienības valstīs veterināro ārstu pakalpojumi ir privāti, un tas nozīmē, ka valsts neregulē arī suņu apzīmēšanas cenas. Nebijām slinki un aptaujājām kā privātpersonas klīnikas, apkopojām informāciju no mūsu klubu biedriem – suņu īpašniekiem gan pilsētās, gan lauku apvidos – un konstatējām, ka veterinārie ārsti šo pakalpojumu sniedz par maksu, kas svārstās no 8 euro līdz 50 eiro.
Gribas atgādināt, ka suns nav pirmās nepieciešamības lieta. Cilvēks pieņem lēmumu paņemt sev suni, tāpēc viņam jārēķinās, ka būs attiecīgas izmaksas par suņa turēšanu. Apzīmēšana un reģistrācija notiek vienu reizi suņa mūžā.
Lai saprastu, kāda ir pašizmaksa, noskaidrojām, ka mikročipa cena svārstās no 3,12 līdz 3,27 eiro (2011.gadā šī cena bija daudz augstāka), Eiropas Savienības lolojumdzīvnieku pases maksimālā cena ir 1,11 eiro, vakcinācijas apliecības cena ir 0,98 centi.
Tātad minētais pakalpojums tiek piedāvāts par dažādām cenām un suņa īpašnieks var sameklēt sev izdevīgāko. Ja dzīvnieka īpašnieks pats reģistrē dzīvnieku Lauksaimniecības datu centrā, tad tas izmaksā 3,50 eiro. Protams, ja to viņa vietā darīs veterinārārsts, tad viņš ņems maksu par šo pakalpojumu, kas svārstās no 2 – 4 eiro.
Vai Latvijā ir neiedomājami liels nereģistrēto suņu skaits?
Var jau rēķināt suņu skaitu pēc pieņēmuma, ka uz 10 cilvēkiem ir viens suns, taču tas būs tikai pieņēmums, kurš stipri atšķiras no realitātes. Piemēram, tādā Eiropas valstī kā Francija ir 3 suņi uz vienu iedzīvotāju, bet kaimiņvalstī Somijā – 2 suņi uz vienu iedzīvotāju. Latvijā iedzīvotāju skaits ir samazinājies, īpaši laukos, tāpēc runāt par vairāk nekā 200 000 nav nekāda pamata.
To, ka samazinājies suņu skaits, redzam arī galvaspilsētā – ja agrāk pilsētā, īpaši nomalēs, skraidīja klaiņojoši suņi, tad tagad var sastapt tikai atsevišķus eksemplārus – bezatbildīga saimnieka palaistus brīvsolī.
Tas, ka patversmēs nonāk liels skaits neapzīmētu un nereģistrētu suņu, ir likumsakarīgi, jo tie ir neapzinīgo īpašnieku suņi, kuri gan atļāvuši dzīvniekam klaiņot, gan arī nepilda noteikumus par suņu reģistrāciju.
Vai atļaut suņu, kaķu un mājas sesku apzīmēšanu=čipēšanu veikt apmācītām personām?
Pirmie čipi Latvijā parādījās 1997.gadā, maksāja bargu naudu, vairāk par 7 latiem, un Latvijas kinoloģiskā federācija bija pirmā, kura izmantoja šos čipus, jo ārvalstnieki pieprasīja identificētus kucēnus.
Mikročipu importētājas firmas pārstāvji – veterinārārsti – apmācīja mūsu organizācijas biedrus veikt šo manipulāciju. Ātri vien sapratām, ka tas nav tik vienkārši, kā šķiet, un uzticējām apzīmēšanu veterinārārstiem.
Ir pilnīgi saprotams, ka ikvienam audzētājam būtu daudz izdevīgāk apzīmēšanu veikt pašam vai lūgt to organizācijas apmācītiem pārstāvjiem par fiksētu cenu. Tad kāpēc attiecāmies to darīt un stingri iebilstam pret apmācītām personām?
Manipulācija absolūti nav vienkārša. Ja ievadīt čipu zirgam nav sarežģīti, jo viņš ir liels dzīvnieks, tad kucēns, kaķēns, nemaz nerunājot par seska mazuli, ir mazs dzīvnieks, kustīgs, ar augstu sāpju slieksni. Mums nodarbojoties ar apzīmēšanu, bija gan sāpju šoka gadījumi, kad čipu ievadīja pārāk dziļi, gan čipa izkrišana, kad to ievadīja pārāk sekli.
Apmācītās personas nevar arī aizpildīt ne pases, nedz vakcinācijas apliecības, kas nozīmē, ka suņi gan būs apzīmēti, bet ne reģistrēti. Pati par sevi apzīmēšana bez reģistrācijas nekādu labumu nedos.
Kā panākt maksimāla suņu daudzuma iekļaušanu reģistrā?
Lai veicinātu suņu īpašnieku vēlmi apzīmēt un reģistrēt savus dzīvniekus, vienīgais veids ir veterinārārstu, pašvaldību, Pārtikas un veterinārā dienesta sadarbība. Veterinārārstiem, kuri veic suņu apzīmēšanu, vajadzētu skaidrot viņu klientiem, ka apzīmēšana vēl nenozīmē suņa reģistrāciju (daudzi suņu īpašnieki, kuru dzīvnieki ir apzīmēti, īpaši lauku apvidos, ir pārliecināti, ka suns ir arī reģistrēts).
Pašvaldībām, pirmām kārtām, vajadzētu būt ieinteresētām sakārtot šo jautājumu, tāpēc pašvaldības policijas reidi, kā tas notiek kaimiņvalstī Lietuvā, varētu veicināt suņu īpašnieku apzinīgumu. Savukārt, Pārtikas un veterinārajam dienestam tiek uzticētas audzētāju organizāciju, izstāžu un pasākumu ar dzīvnieku piedalīšanos kontrole.
Vai labās gribas vēstneši patiesi ir tik nesavtīgi?
Pamatā ar mājas (istabas) dzīvnieku reģistrēšanas kārtības noteikumu kritiku, šausmu stāstu par klaiņojošiem nereģistrētu suņu bariem un katastrofālu situāciju mūsu valstī, pieprasījumu atdot apzīmēšanas tiesības apmācītām personām nodarbojas divas organizācijas – biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” un “Dzīvnieku policija”.
Uzreiz jāteic, ka atšķirībā no citām dzīvnieku draugu organizācijām biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” – patversmes apsaimniekotāja “Līčos”- nesteidz reģistrēt tajā esošos suņus uz patversmes vārda, lai gan patversmēm suņu reģistrācija ir bez maksas.
Vairāk nekā puse suņu nav reģistrēti. Tā kā suņi tiek atsavināti, bet reģistrācijas noteikumi paredz, ka suņus jāreģistrē uz atsavinātāja vārda, tad šāda rīcība izraisa vismaz neizpratni, bet varbūt tas ir tāpēc, ka identificētu un reģistrētu dzīvnieku ir viegli izsekot, bet ko tu neidentificētam padarīsi?
Cienījamā juriste Inese Bāra no 2005.gada kopā ar LKF pārstāvjiem ir piedalījusies visās sanāksmēs par mājas (istabas) dzīvnieku reģistrāciju, tikai nevis kā “Dzīvnieku policijas“ pārstāve, bet kā SIA “AB grupa” pārstāve.
SIA “AB grupa”ir Aivara Borovkova juridiskā firma, pēc pēdējiem Uzņēmuma reģistra datiem – mikrofirma, kurā vairākus gadus algotu darbu strādā juriste I.Bāra.
Ieskatoties Uzņēmuma reģistra datos, interesanta informācija atklājas par biedrību “Dzīvnieku pansija Ulubele”, kur viena no valdes loceklēm ir Ilze Džonsone, Aivara Borovkova dzīvesbiedre.
Viņa ir arī valdes locekle biedrībā “Dzīvnieku policija” kopā ar valdes locekli Aivaru Borovkovu.
Abas biedrības ir reģistrētas vienā adresē.
Secinājumus lasītāji lai izdara paši.
