Vija Celmiņa: jēga mākslā jāmeklē pašam 1
Līdz 22. jūnijam mākslas muzejā “Rīgas birža” aplūkojama latviešu izcelsmes ASV mākslinieces Vijas Celmiņas izstāde “Dubultā realitāte”.
Kad piektdien, 11. aprīlī, piecos vakarā mākslas muzeja “Rīgas Birža” ātriju pārpildīja cilvēki, gaidot Vijas Celmiņas izstādes “Dubultā realitāte” atklāšanu, māksliniece izteicās, ka nav gaidījusi tik lielu uzmanību.
Kad nepilnas divas dienas vēlāk ļaudis stāvēja vairāk nekā pusstundu garā rindā pēc biļetēm uz “Sarunām muzejā” un Viju Celmiņu ar aplausiem sagaidīja aptuveni pusotra simta interesentu, viņa gaidītāju loka vidū iegāja, aizsegusi seju ar elkoni, mulsi sakot, ka domājusi – uz sarunu atnāks vien daži studenti.
Izvairīgā slavenība
Arī pirms ekspresintervijas ar “Kultūrzīmēm” māksliniece atkārtoja to pašu – ka nav radusi pie šādas uzmanības, kad ik dienu pat vairākos plašsaziņas līdzekļos parādās materiāli par viņu, jo parasti, kad izstādes notiek citur – un Vijai Celmiņai 50 darba gados bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes visā pasaulē –, par tām ziņojot gandrīz tikai specializētie kultūras izdevumi.
Tomēr nevajag domāt, ka citur pasaulē Vija Celmiņa publiku neinteresē. Viņai gan izdevies pārliecinoši radīt noslēgtas un izvairīgas personības tēlu – māksliniece nemīl žurnālistus un darba dzīves lielāko daļu strādājusi vienatnē, kamēr daudziem amerikāņu māksliniekiem bijuši palīgi, mācekļi. Patlaban kopā ar mākslinieci strādā divi jauni cilvēki – sieviete un vīrietis. Par šo sadarbību Vija Celmiņa, novērtējot palīdzību, ko no abiem saņem, tomēr izsakās ironiski: “Jūtos gluži kā Ziemassvētku vecītis ar rūķiem.”
Atgriešanās dzimtenē
Latvijai ar šo izstādi, par kuru varam pateikties Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas godam un to pavadošajiem finanšu līdzekļiem, ir pamats lepoties. Māksliniece rūpīgi izvērtē, kur rādīt savus darbus. Jādomā, piekrišana rīkot izstādi Rīgā saistīta arī ar apziņu, ka šī ir sava veida atgriešanās dzimtenē. Galu galā izstāde pašai Vijai Celmiņai prasīja gana daudz pūļu vairāku gadu garumā – gan palīdzēt pārliecināt to mākslas muzeju un galeriju vadītājus, kuros glabājas viņas māksla, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir uzticams sadarbības partneris, gan nepieciešamību vairākkārt braukt uz Rīgu, lai vispirms izvērtētu izstādes vietu un pēc tam palīdzētu to iekārtot precīzā saskaņā ar saviem ieskatiem par eksponātu pareizo izkārtojumu un apgaismojumu. Preses konferencē pret jūtu izpausmēm atturīgā māksliniece vairākkārt atzina, ka šī izstāde viņai ir īpaša un ka viņa priecājas būt Rīgā.
Protams, amerikāņu māksliniece Vija Celmiņa ir arī mūsējā. Rīgā 1938. gadā dzimusi un pirmos sešus gadus te pavadījusi, viņa arī teju 70 gadus vēlāk runā latviski, kaut arī ik pa brīdim, meklējot apzīmējumu specifiskiem mākslas terminiem, pāriet uz pārliecinoši amerikānisku angļu valodu. Viņas lauku māju Amerikā, kurā māksliniece labprāt nodarbojas ar dārzniecību, draugi sauc par “little Latvia” *.
Tomēr, šķiet, ASV latviete Vija Celmiņa vismaz līdz šim attiecībās ar dzimteni sevi lielā mērā šķīrusi no amerikāņu mākslinieces Vijas Celmins. Jā, pēdējos 20 gados viņa regulāri apmeklējusi Latvijā palikušos radiniekus, kurus lielāko dzīves daļu pazinusi tikai pēc fotogrāfijām, un Jura Podnieka studijas filmā “Teritorija Vija Celmiņš” atzīst, ka reiz, iespējams, labprāt dzīvotu Latvijas laukos, jo tā ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kas nav pārvērtusies par Ameriku. Tomēr viņa ir dabiski ieaugusi amerikāņu mākslā, dzīvi jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem pamatā vada Ņujorkā, Manhetenā, un jūtas tur labi, kamēr par Latviju māksliniece bija pieņēmusi, ka šeit viņas mākslu, iespējams, pat nezina.
Vija Celmiņa apgalvo, ka ļoti miglaini atceras dzīves pirmos gadus, kas pavadīti Latvijā, – patiesībā tikai dažas epizodes –, un samērā maz arī par nometnes dzīvi Vācijā. Viena no spilgtākajām atmiņām ir par aukstumu, jo “mums tur nebija nekādu drēbju”. Māksliniece pieļauj, ka periods, kad viņas mākslā atkārtoti parādījās kara elementi un lidmašīnas, ir saistīts ar piedzīvoto karu, uzreiz gan norādot, ka tās “nav īstas, bet gan apstrādātas atmiņas”.
Ceļojums pretī ambīcijām
Par mākslinieci Vija Celmiņa izveidojās Kalifornijā, kur viņa ieguvusi arī – kā pati spriež, gluži lieko – mākslas maģistres grādu un pasniegusi mākslu vairākās mācību iestādēs. Pašironiski atceras, ka pirmā izstāde Kalifornijā bijusi gauži maz apmeklēta un viņa par nelielu naudu pārdevusi tikai dažas gleznas. Kāds kontrasts ar tagadni, kad pircēji pēc Vijas Celmiņas darbiem stāv rindā un gatavi maksāt par tiem no vairākiem simtiem tūkstošu līdz pat pāris miljoniem dolāru… Preses konferencē pirms izstādes atklāšanas māksliniece pastāstīja, ka vairāki viņas darbu īpašnieki pašreizējo politisko notikumu iespaidā satraukušies par to, vai ir droši sūtīt savu īpašumu uz Latviju, jo “labprāt vēlas to pārdot tālāk un nopelnīt”.
Vija Celmiņa atzīst, ka pati ir samērā pieticīga, kaut gan viņai vienmēr šķitis svarīgi tas, ka ar savu mākslu spēj sevi nodrošināt. Finansiālā neatkarība nāca kopā ar mākslas pasaules atzinību, kas samērā netipiski izpaudās jau pēc pirmajiem 15 gadiem mākslā kā pirmā retrospekcija – tādējādi atklājot, ka ASV mākslas pasaule viņas paveikto novērtējusi. Sekoja visdažādākās stipendijas un balvas, tostarp tik prestižas kā Gugenheima stipendija. Tomēr par īstās atzīšanas laiku Vija Celmiņa uzskata laiku pēc 42 gadu vecuma sasniegšanas, kad viņa jau dzīvoja Ņujorkā.
Savu pārcelšanos no Kalifornijas uz Ņujorku māksliniece pamato ar ambīcijām un vēlmi pēc dzīvākas mākslinieciskās vides. “Kalifornijā man šķita, ka nepietiek auditorijas. Es gribēju uz Ņujorku, kur ir vairāk gleznotāju, lielāka konkurence, es arī domāju, ka saņemšu tur vairāk kritikas. Tās laikam ir ambīcijas? Es arī domāju, ka Ņujorkā būs dzīvāka mākslas vide, mēs vairāk diskutēsim par mākslu. Taču, kad pārcēlos uz Ņujorku, mākslinieki vairs nerunāja par mākslu. Viņi bija precējušies un runāja par bērniem vai šķīrušies un runāja par šķiršanos, vai arī nodarbināti ar savu studiju iegādi, lai viņus no tām nevarētu izlikt, un runāja par nekustamo īpašumu,” stāstīja māksliniece. “Vēl – man gribējās dzīvot īstākā pilsētā, lielā pilsētā, ziemelīgā, un man tā pilsēta patīk.”
Jēga jāmeklē pašam
Kaut gan globāli, šķiet, pirmais, kas nāk prātā, dzirdot vārdus “Vija Celmiņa”, ir viņas monohromās kosmosa, okeāna vai tuksneša ainavas, mākslinieces dzīvē bijuši vairāki ļoti atšķirīgi periodi. Jaunībā, sajūsminoties par tobrīd aktuālo konceptuālismu, viņa veidojusi objektus – hipertrofētus savas apkārtnes priekšmetus. Daži no tiem – milzu zīmulis un dzēšgumija – aplūkojami arī izstādē. Citā periodā Vijas Celmiņas darbos dominējušas lidmašīnas, arī ugunsliesmas, taču māksliniecei vienmēr ir bijusi iekšēja prasība radīt sev vispiemērotāko tēlu.
Meklējumi noveduši tieši pie tā, ar ko Vija Celmiņa pazīstama vislabāk – bezgalīgas, bet stingri ierobežotas divdimensiju telpas, kurā trūkst jebkādu telpisku atskaites punktu. Tomēr laiku pa laikam viņa atkal atgriezusies pie objektiem, gan citā līmenī. Patlaban tie ir “atrastie objekti” – akmeņi, nelielas tāfelītes –, kuriem māksliniece smalkā un rūpīgā darbā izgatavo neatšķiramus līdziniekus. Iespējams, 21. gadsimtā tapušie objekti ir arī zināms protests pret to, cik vieglu mākslinieka dzīvi mūsdienās padarījušas tehnoloģijas, kas ļauj, piemēram, pēc zīmējuma izgatavot trīsdimensiju izdruku, pašam māksliniekam nepieliekot nekādas pūles.
“Smalkums” un “rūpība”, starp citu, ir Vijas Celmiņas darbības atslēgvārdi. Viņas šķietami vienkāršie zīmējumi un gleznas top dažkārt pat mēnešiem ilgi, tiek nokasītas un sāktas atkal no gala, kamēr māksliniece atzīst, ka ideju izdevies īstenot tieši tā, kā tā iecerēta.
Nedaudz par savu darbu māksliniece atklāja tieši “Kultūrzīmēm”.
– Skatoties jūsu gleznas, liekas: ļoti svarīga ir faktūra, virsma.
V. Celmiņa: – Protams, faktūra ir svarīga, jo tas ir viens no veidiem, kā glezna runā ar skatītāju. Manā gadījumā faktūra ir ļoti izlīdzināta, jo es nevēlos, lai tā atklātu pārāk daudz par darba tapšanu. Ir darbi, kuriem iespējams redzēt katru vilcienu, bet es atstāju varbūt tikai mazliet raupjākas maliņas. Man ir svarīgi, lai darbs saglabātu divdimensionalitāti, lai tas nebūtu pārāk aktīvs. Virsma man vispār šķiet ļoti svarīga; sacīsim, man nepatīk pārāk gludās, spīdīgās fotogrāfiju virsmas. No šā viedokļa man nepatīk arī grafikas, jo muzejos tās nākas glabāt aiz stikla, lai nesabojātos – liekas, stikls darbam kaut ko atņem. Agrāk, atminos, muzejos bija īpašas atvilktnes, kurās glabājās grafikas lapas… Jā, bet tagad es arī pati esmu sākusi savus darbus ierāmēt.
– Sacījāt, ka jūsu mākslā nav lielu ideju, tomēr gan zvaigžņotās debesis, gan okeāna skati, gan tuksneša smiltis – tajos izpaužas bezgalības ideja.
– Taču tā ir ļoti ierobežota bezgalība. Tieši tas man mākslā šķiet svarīgi – šī pretruna starp attēlotā bezgalību un to ierobežojošo formu. Jā, tas man ir ļoti svarīgi – pretstats starp to, ka zīmējums rada ļoti plašas telpas ideju, taču patiesībā ir ļoti plakans, ierobežots, divdimensionāls. Tā ir savaldīta telpa.
– Vēl, ja drīkstu atļauties tik personisku piezīmi, jūsu darbi šķiet liecinām par perfekcionismu un jutekliskumu.
– Nē, perfekcionisms nebūs īstais apzīmējums, ko es sev piemērotu. Es sevi drīzāk uztveru kā dokumentētāju. Es to daru ļoti precīzi un pamatīgi, tomēr tā nav īsta, bet manis pārradīta īstenība. Perfekcionisms – tas liek domāt par mērķi, par vēlmi attēlot ideālo īstenību.
– Kādēļ jums nepatīk cilvēki kā mākslinieciski objekti?
– Cilvēkiem ir pārāk daudz pašiem savas realitātes. Ja es gleznotu cilvēkus, jūs neskatītos bildi, bet gan tikai censtos izprast tajā attēloto cilvēku psiholoģiju. Man patīk, ka māksla ir vairāk anonīma, ka tajā nevar iesaistīties, tikai skatīties zīmējumu. Man nepatīk cilvēki un dzīvas lietas, jā, patiesībā ir diezgan daudz lietu, kas man mākslā nepatīk. Varētu arī teikt – tāda māksla man šķiet pārāk tradicionāla.
Beidzot “Sarunas muzejā”, Vija Celmiņa sacīja: “Ja mākslā ir kāda jēga – un es domāju, ka tās ir stipri maz, – tad tā jāmeklē katram pašam.”
* mazā Latvija (angļu val.)
Radošā vizītkarte
VIJA CELMIŅA
Dzimusi 1938. gada 25. oktobrī Rīgā.
1945. gadā kopā ar vecākiem un māsu devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1948. gadā pārcēlās uz dzīvi Indianapolisā ASV.
Studēja mākslu Indiānas universitātes Herona Mākslas un dizaina skolā, 1965. gadā ieguva mākslas maģistra grādu.
Vijas Celmiņas personālizstādes un retrospektīvas sarīkotas daudzos muzejos un galerijās, tostarp Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā (1973, 1993), Mūsdienu mākslas muzejā Losandželosā (1994), Kartjē fondā Parīzē (1995), Modernās mākslas muzejā Frankfurtē (1996 – 1997), Metropolitēna muzejā Ņujorkā (2002).
Viņas darbi atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā daudzos mākslas muzejos un galerijās ASV un Eiropā.
2005. gadā viņa kopā ar dzejnieku Eliotu Veinbergeru publicēja grāmatu “The Stars” (“Zvaigznes”) ar naksnīgo debesu attēliem angļu, arābu, ķīniešu, hindi, japāņu un maoru valodā. Izstādes “Dubultā realitāte” katalogā tām pievienojusies arī latviešu valoda.
2008. gadā māksliniecei piešķīra vienu no augstākajām Eiropas mākslas balvām – Rosvitas Haftmanes balvu.
