Vija bija kā lampiņa, uz kuru visi tiecās. Saruna ar Dairu Āboliņu par filmas tapšanu 4
21. augustā leģendārajai un skatītāju mīlētajai aktrisei Vijai Artmanei būtu apritējuši 90 gadi. Godinot viņas piemiņu, tapusi dokumentālā filma “Aktrise un laiks. Vija Artmane” – dziļš, emocionāls pētījums par Vijas Artmanes milzu ieguldījumu Latvijas teātra un kino dzīvē un reizē – mēģinājums atklāt viņu kā sievieti un cilvēku, paraugoties citām acīm…
32 stundas 8 mm filmu arhīva, ko filmas veidotājiem uzticējusi Vijas Artmanes ģimene. 35 stundas interviju materiāla ar 15 cilvēkiem, kuri savulaik bijuši viņai tuvāki. Bildes. Sarunas. Atmiņas. Aktrises fantoma klātbūtnes sajūta. Daira Āboliņa – sarunā par to, kā tapa šis kinostāsts.
Cik garš bija ceļš no idejas līdz jubilejas filmai?
Apmēram gadu. Pagājušajā rudenī tika izsludināts dokumentālo televīzijas filmu konkurss, un mēs ar režisori Agitu Cāni-Ķīli, ar kuru jau daudzus gadus kopā strādājam gan pie arheoloģijām un personību raidījumiem, to pieteicām. Mums patīk kino vēsture, patīk saprast lietas pēc tam, kad pagājis laiks. Vijas Artmanes radošais mūžs aizsākās Smiļģa laikā, četrdesmito gadu beigās, un turpinājās līdz 2008. gadam – tie ir dažādi laikmeti, visās nozīmēs… Par viņu ir vairākas grāmatas, viena no tām – pašas rakstītie “Ziemcieši” – mums bija ļoti nozīmīga: tā viņa redzēja savu dzīvi. Mēs tagad analizējam, samērojam un pat dažkārt domājam citādi, nekā viņa interpretējusi vai atcerējusies savu laiku un cilvēkus… Sajūta bija – par to var un vajag runāt bez iekšējiem aizspriedumiem. Es tai, savu vecāku, paaudzei negribu neko pārmest, idealizēt vai attaisnot, jo labi saprotu viņu tālaika situāciju. Filma ir sava veida izlīgums ar šo paaudzi. Es, cilvēks, kam ir 50+ gadi, apzinos, ka dzīve ir ārkārtīgi sarežģīts audums, tur notiek viss kas. Ļoti daudz ko nosaka laikmets, kurā tu dzīvo. Bet ne visu. Likās, mums varētu pietikt drosmes, un tā mēs sākām pamazām rakt. Izvirzījām sev uzdevumu – vizualizēt un atgādināt, ka Vija Artmane bija ne tikai liela Aktrise un liela personība, bet arī cilvēks, sieviete, māte un vecmāmiņa. Viss tā sakrita – dzimšanas diena, Rīgas svētki, filmas pirmizrāde. Mums nebūs ar varu jāiemīlina cilvēki Artmanē, nē, mēs gribam atdot Artmani cilvēkiem atpakaļ!
Tas informācijas apjoms, ko jūs abas ar Agitu esat caurskatījušas un caurrakušas, varētu līdzināties pamatīgai izmeklēšanai.
Jā. Tā arī bija izmeklēšana, lai vispirms kaut vai savā galvā uzbūvētu šā cilvēka dzīvi, viņa radošo biogrāfi ju, ko cieši apvij personības dzīpari. Viss mijiedarbojas – nevar noplēst jaunu lomu no slimiem bērniem, ģimenes un vecas mātes. Nevar atdalīt ikdienas dzīvi no Cēlās Misijas. Cilvēkus nevar uztvert kā atšķeltus fragmentus no viņu dzīves; īpaši radošo dzīvē viss ir cieši kopā. Viņu darbs nebeidzas nekad, un kad tas sākas – pie pusdienu galda, mizojot kartupeļus, ravējot dārzu vai braucot tramvajā, limuzīnā, lidmašīnā? Var teikt – filma ir mēģinājums saredzēt un saklausīt tos atklātības mirkļus, ko īsti nozīmēja dzīvot Vijas Artmanes dzīvi. Kaspara dotajā 8 mm filmu arhīvā ir unikāli Artūra Dimitera un Vijas pašas uzņemti kadri (mājas dzīve, ceļojumi, ģimenes svētki), kas parāda viņas skaistāko laiku, 30–40 gadu vecumu, kad bērni vēl mazi, aktrise slavas augstumos, sievišķīgi uzplaukusi, daudz ceļo un dzīvo pilnasinīgu, nevienam neatklātu sievietes dzīvi… Kādu viņa to redzēja, ko viņa uzskatīja par svarīgu.
Vai šajā izmeklēšanā atklājāt citu Viju Artmani vai labāk iepazināt jau zināmo?
Nevarētu teikt, ka mēs būtu atklājuši fatālus noslēpumus. Jā, daudzi cilvēki runāja par viņas mūža mīlestībām, saucot vārdos un uzvārdos. To, ko nebija iespējams pārbaudīt ar vairākiem apliecinājumiem, mēs tomēr nepieņēmām par absolūtu patiesību, cilvēkiem ir raksturīgi hiperbolizēt un izdomāt, savukārt aktieriem – būt šausmīgi emocionāliem un iemīlēties savos partneros, viņiem ir tāds darbs. Ja viņi nemaz neiemīlas savos partneros, viņi ir slikti aktieri. Taču viena lieta ir mīlēt divas stundas uz skatuves un sevī atrast mīlamo daļu šajā cilvēkā, otra – kad šis cilvēks ieņem lielāku vietu tavā dzīvē nekā loma. Un uz ilgāku laiku kļūst vairāk par… Vijai Artmanei bija vairāki ļoti, ļoti nozīmīgi šādi dzīves draugi, vīrieši.
Gan preses intervijās, gan Jura Podnieka un Rolanda Kalniņa filmā “Saruna ar karalieni”, gan savā grāmatā Vija Artmane vairākkārt minējusi – viņai nav bijusi laimīga personīgā dzīve… Vai kaut kas būtu varējis veidoties citādi?
Jā, to viņa ir teikusi, tāpēc mums bija vairākas ļoti grūtas lietas… (Pauze.) Jā, filma ir skarba, bet arī cilvēciski pietiekami liriska un smeldzīga. Viņa bija Smiļģa būtne, cēlā, gaišā. Diemžēl liktenis lēma, ka viņa no šīs trauslās un brīnišķīgās sievietes pārvērtās daudz piedzīvojušā, cietušā un fiziski samocītā, taču garīgi nesalauztā cilvēkā. Par atklāsmēm… Bija aizraujoši izsekot, kā no liriskas, ēteriskas Smiļģa aktrises viņa kļūst par padomjlaika prīmas plakātu, Latvijas seju varas ešelonos Maskavā un Latvijā, sava laika karogu… Bet, detalizēti izsekojot aktierspēles maiņai cauri laikam, es viņu ieraudzīju kā spēcīgu, pilnasinīgu cilvēku un ļoti traģisku personību. Te jāuzsver – tā (padomju) laika oficiāli dokumentētajos materiālos – izrāžu fragmentos, intervijās, kongresu ierakstos, dzejoļos – nebija pieņemts šāda statusa māksliniekus rādīt “dzīvā procesā”.
“Saruna ar karalieni” jau bija citāda. Bet ģimenes arhīvs parādīja Artmani un Dimiteru kā dzīvu, laulātu pāri, kā viņi izjuta savu harmoniju, neskatoties uz attiecību problēmām. Iespējams, tur slēpjas atbilde – kāpēc, par spīti visam, viņi uzskatīja par būtisku saglabāt laulāto attiecības līdz galam. Protams, mēs nevaram restaurēt visu patiesību, taču – lai kā būtu, Artmanei Dimiters bija vajadzīgs. Iespējams, viņš bija mazāka figūra laikmeta paletē, bet viņš viņai uzlika zināmus robežstabus, neatļaujot būt vēl brīvākai, kā viņa bija. Iemācīja nest statusu, labs režisors būdams, ar vērtīgiem padomiem palīdzēja strādāt kā māksliniecei. Dimiters apprecēja Artmani, kad viņai bija 19–20 gadu, un pieredzēja, kā viņa no liriskas, mīksti, smalkā balstiņā runājošas trūcīgas lauku lellītes, maigās, trauslās Džuljetas iziet cauri visiem sarežģītajiem mākslinieciskās izaugsmes posmiem, vairākkārt mainot spēles stilu un savu tēlu, kā viņai atveras pasaule, kā viņa kļūst par primadonnu un sabiedrisko darbinieci.
Mēs negribējām idealizēt – ja bija grūti, tad bija, ja kaut ko vajadzēja darīt karjeras vārdā, tā arī jāsaka. Pārmetumi par filmēšanos Krievijā… Ja Artmane tolaik nebūtu nospēlējusi filmās “Neviens negribēja mirt” un “Dzimtas asinis”, viņa nebūtu ieguvusi mērogu, varbūt nebūtu kļuvusi par deputāti un ar savu skaistumu, stalto stāju, lielo dzintaru pie krūtīm un latviešu dzeju, dažkārt krievu valodā, nebūtu pārstāvējusi Latviju. Būsim godīgi: aristokrātiskā, Denēvai līdzīgā Artmane tālaika Krievijai iemiesoja ilgas pēc smalkās, cēlās, zaudētās Eiropas… Viņu pielūdza, viņas izskatu atdarināja… Protams, vienmēr paliek jautājums par cenu – ar to nedomājot naudu, bet neizbēgamos morālos kompromisus…
… un arī vēlāko gadu neviennozīmīgos notikumus?
Jā. Nav ko slēpt – Artmanes fantoms nenoliedzami vēl šobrīd Dailes teātrī (un vispār) ir tik dzīvs, ka pat tie viņas paaudzes cilvēki, kuri vēl komunicējami…
četri, kuri savulaik bija ļoti tuvu stāvoši Artmanei, kategoriski atteicās piedalīties filmā un izteikt viedokli, pat minēt viņas vārdu. Es biju šokēta – kāpēc tā?
Viņa nomira 2008. gadā, pagājuši 11 gadi, pēdējos desmit mūža gadus nevar novēlēt nevienam cilvēkam, taču viņa ar visām slimībām un vainām, ar visiem sociālajiem kritieniem (mājoklis, lomas, sabiedriskā izolētība agrākā partijas sekretāres statusa dēļ) bija izcila aktrise. Pēdējās izrādes “Pīķa dāma” un “Traktāts par mīlestību” – kā viņa, par spīti garīgajām un fiziskajām problēmām, strādā ar savu slimo, sāpošo ķermeni! Kā ar smalku instrumentu, pilnībā pakļaujot auditoriju! Alvis Hermanis teica zīmīgus vārdus: “Man liktenis lēmis strādāt ar vairākām primadonnām dažādās valstīs: šāda mēroga aktrises kā Artmane vienmēr lemtas traģiskai vientulībai un pašizolācijai, jo teātra mākslas likumi līdzinās džungļu likumiem – situācijā, kad esi Nr. 1, tu nevari cerēt, ka Nr. 2 vai Nr. 3 varētu kaut kādā veidā tevi mīlēt.”
Vija Artmane savā grāmatā “Ziemcieši” min, ka vienmēr esot jutusies vientuļa.
Tāpēc, ka jau 19 gadu vecumā tika izredzēta, izcelta no ansambļa, pasludināta par jauno prīmu, līdz ar to viņai vairs nevarēja būt parastas, draudzīgas attiecības ne ar savas, ne vēlāko paaudžu aktrisēm, kuras zināja, ka lomu sarakstā lietu kārtība būs tāda. Protams, vēl ir noslēpums ar Pēteri Pētersonu, kurš ienāca teātrī, lauza veco kārtību un atbīdīja Artmani un Liepiņu no prīmas un premjera statusa, mēģinot radīt citus, sociālistiskā reālisma laikmetam atbilstošākus varoņus; no kvalitātes viedokļa tas nebija gudri, to filmā uzsver arī Silvija Radzobe, jo abiem aktieriem tobrīd bija ap 35 un viņi bija pašā jaudā…
Tā laika notikumiem ir dubulta odere… galveno režisoru maiņa… jaunības atraidījums…
Arī Pētersons bija tikai vīrietis un tikai režisors… Jā, viņi bija romantiski jaunības draugi, taču Vija Artmane, atraidījusi Pētersona bildinājumu, izgāja par sievu pie Dimitera. Iespējams, tas palika gruzdot. Varbūt tāpēc viņš izvēlējās aktrisi, kura viņu dievināja vairāk. Varbūt tāpēc viņš gribēja audzināt savus aktierus, un noteikti būtu izaudzinājis, ja ne kārtējās pārmaiņas. Arī pats Pētersons nebija nevainojams savā darbībā – teātris bija patukšs: būdams labs režisors, viņš nebija labs menedžeris… Un atkal radās iespēja mainīt upes tecējumu…
Tagad, no lielākas laika distances raugoties, pārsteidz, cik ļoti Vijas Artmanes lomās nolasāmas viņas pašas dzīves nianses.
Artmane vienmēr mācējusi profesionāli un cilvēciski izmantot situāciju tā, lai caur saviem tēliem pateiktu to, ko varbūt nav bijis pieklājīgi paust skaļi un publiski; viņa to brīnišķīgi traģiski, traģikomiski vai dramatiski iekodējusi savos personāžos – īpaši Anglijas Elizabetē un Džūlijā.
Kā Artmanes tuvinieki uzņēma ideju par filmu?
Ļoti pozitīvi un labvēlīgi. Mēs šo ideju jau bijām krietni izlolojušas un viņiem pateicām tikai pirms kāda pusgada. Piezvanījām Kristiānai, aizbraucām – vienkārši, lai saprastu, vai viņi gribētu, cik tas ir sadzijis, vai būs spēka aiztikt mammas lietas, fotogrāfijas – tas viss Murjāņu mājiņā joprojām ir. Viņi bija aizkustināti. Jo līdz tam brīdim… no mūsu kultūrvides nebija saņēmuši nevienu intereses kripatiņu par Artmanes 90 gadu jubilejas pieminēšanu. Toties Krievijas TV kanāli gan – pieci vai seši – bija gatavi tūlīt un tagad. Vienā brīdī man zvana Streičs – vai mēs varam saņemties? Un es atbildu – mēs jau darām. Tās nebūs svinības, mēs nesvinēsim jubileju, bet visi kopā skatīsim likteni un mēģināsim saprast sievieti, mēģināsim atdot Artmani paši sev un citām paaudzēm – kā nopietnu kino un teātra vēstures personību. Šī dziļā Aizspogulija, Aizpriekškara pasaule, ir pavērusies, un nu gan mūsējie, gan Eiropā un Amerikā, grib zināt, kā cilvēki te varēja tolaik dzīvot un izdzīvot un – visam par spīti – pat būt laimīgi?
Šis, visticamāk, ir visapjomīgākais projekts manā dzīvē un pietuvošanās tāda mēroga laikmeta zīmolam, kāda bija Vija Artmane. Tas bija sāpīgi. Ļoti. Mums, veidotājiem. Jo tas traģisms, Ēzopa valoda, ar ko mēs kādreiz tā lepojāmies, – tas, kas starp rindām, noklusēts, nepateikts; ko nedrīksti nevienam teikt; kas jānes un jāpacieš – runas, baumas, greizi skatieni, pāpratumi, noliegums. Tik skaudri, ka daudzkārt apstājāmies – vai mēs to varam? Gribējām pietuvoties caur laikmetu – tikai klausīties, ko saka pati Artmane, mazliet konfrontējot ar laiku un notikumiem, un mēģināt saprast, kā viņa varēja būt tik stipra. Zini, kas sakustina un kurā brīdī gribas raudāt? Kad cilvēki saka – jā, skaistā Vija, tik traģiska mūža nogale, tā nevajadzēja notikt, neskatoties ne uz ko, viņa to nebija pelnījusi. (Klusums.) Mēs ļoti gribējām būt godīgi, bet absolūtās patiesības nav. Es nezinu, vai visu esam izdarījuši pareizi, nezinu, ko Artmane par to teiktu… Iesim pie viņas uz kapiem pēc svētības. Šobrīd bijusi noskatīšanās ar kolēģiem, esmu redzējusi, kā viņi raud un smejas, bet joprojām nezinu, vai esam uzvarējuši… Filmas pirmizrādē būs klāt 40 Artmanes–Dimiteru dzimtas pārstāvji – bērni, mazbērni ar laulātajiem, mazmazbērni, radi. Jo, runājot par Viju Artmani viņas dzīves laika nogrieznī, nevaram nerunāt par viņas ģimeni un mīļajiem. Tas būs visīstākais pārbaudījums. Un mazdēlam Jēkabam 21. augustā arī ir dzimšanas diena…
Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs
Ja Tukuma puses Sēmes pagasta “Dekšņu” saimniekdēls Fricis Arnolds Artmanis (1910–1929) nebūtu ieskatījies Kaives muižas skaistajā polietē Annā Regīnā Zaborskā (1903–1975) un viņu apprecējis, izsaucot vecāku nepatiku, ja nebūtu pārstrādājies un nomiris, atstājot sieviņu gaidību ceturtajā mēnesī, varbūt viss būtu citādi. Taču pirms 90 gadiem, 1929. gada 21. augustā, pasaulē nāca meitenīte – Vija Alīda Artmane, kurai Laimes māte šūpulī ielika gan talantu, gan sūru mūžu.
Annai un Vijai sākās gājēju ceļi no vienām mājām uz citām – par vēdera un gultas tiesu; turīgie baltvācu radi negribēja ne liekas mutes, ne mantiniekus. Cik rūgti bija “Dekšņās”, tik silti “Milās” pie pavecā Kalniņpāra – pajumte, darbs, skola un pirmie mājas teātra mēģinājumi ar citiem bērniem. Tālāk ceļš veda uz Rīgu – neapkurināmu pažobeli Marijas ielā, kur Vija mācījās, tupot uz celīšiem pie veca čemodāna. Artmane ar siltumu atminas mācības Jura Neikena pamatskolā un klases audzinātāja Kristapa Ģintera sirsnīgo līdzdalību savā liktenī. Nākamā pietura – leģendārā “jaunības” istabiņa Laipu ielā Vecrīgā, netālu no Krievu drāmas, ar inteliģento Hāna kungu kaimiņos.
Uzaugusi bez tēva, dzīvojot ar māmuļu, Vija vairās no vīriešiem, vienlaikus tomēr meklējot aizstāvību un padomu.
Meitenes sirds grib, lai visiem grūtdieņiem klājas labi, viņa sapņo kļūt par juristi, advokāti, tiesnesi, taču mazā burtnīciņā krāj slavenu aktieru fotogrāfijas… Un tad, mācoties 6. pilsētas ģimnāzijā un 3. vidusskolā, kā mirdzošs stars – 1946. gads, kad Vija tiek uzņemta Dailes otrajā studijā pie Eduarda Smiļģa. 1949. gadā viņa sāk strādāt teātrī. Ceļš – plats un skaists, grumbuļains un ērkšķains. Smiļģis, Ertnere, Ferda, Tetere, Pētersons, Liniņš, Auškāps, Hermanis… Dimiters, Pāvuls, Pūcītis, Zandbergs, Liepiņš… režisori un skatuves partneri atstāj neizdzēšamas pēdas viņas dzīvē – profesionāli un cilvēciski, liekot priecāties, uzlidot līdz mākoņiem, nolaisties elles dziļumos un saprast, ka ir tikai divi, uz ko patiešām var paļauties, – uz māti un pati uz sevi.
Viss savijas virpulī – pirmās skaistās lomas un jūtas, Pētera Pētersona bildinājums un atraidījums, laulības ar Artūru Dimiteru (1953), krīze jaunajā ģimenē, rūpes par māju, divām pavecām mātēm un maziem bērniem (Kaspars – 1.05.57., Kristiāna – 11.05.65.), darbs kā plāksteris sūrstošai sirdij, kino lomas, kas atnes milzu panākumus un atpazīstamību, uzticība Dailes radītājam Smiļģim un pārdzīvojumi par dižgara nobīdīšanu pie malas, režisoru un Dailes teātra mākslas principu maiņu. Filmēšanās kā glābiņš. Brīvprātīgi obligātā iesaistīšanās sabiedriskajos darbos un politikā (“mēģināšu kaut ko darīt cilvēku labā”), apbalvojumi un goda nosaukumi, braucieni pa pasauli. Turpat arī nelabvēļu ironizēšana par Kremļa lakstīgalu un Latvju sauli. Jaunās vēsmas valstī un teātrī, klusā nežēlastība, piemērotu, skaistu lomu trūkums. Vīra nāve (1.11.1986.). Problēmas ar atņemto Bruņinieku ielas dzīvokli un vietā piešķirto izdegušo mitekli. Pārcelšanās uz Murjāņu namiņu. Veselības traucējumi. Joprojām milzu griba strādāt – Vijas Artmanes fantastiskās darbaspējas, koncentrēšanos un dzelzs gribu uzsver visi partneri un režisori.
Nospēlējusi pēdējo lomu – Zentu Mauriņu – izrādē “Sirdij ir spārni”, viņa pieņem lēmumu aiziet no Dailes, tas notiek 1998. gada 23. februārī. Artmane gan nepamet teātri pavisam, bet atgriežas Lāčplēša ielā – vecajā Dailītē, JRT pie Alvja Hermaņa, kur nospēlē Grāfieni “Pīķa dāmā” un Stendālu “Traktātā par mīlestību”. Taču 2000. gadā teātrim tiek teiktas ardievas, jo Liktenis smagi iesit pa veselību, ir jāapstājas. Lai padomātu. Pabūtu ar savējiem, kuriem mammas un vecmāmiņas… arvien trūcis. Dēls Kaspars ar vedeklu Līgu un mazdēliem Jēkabu un Stefanu Ezru, meita Kristiāna, mazmeita Berta – visiem mākslinieku gēni. Iespējams, šis ir laiks, kad atgūt zaudēto mammu un Omīti, kura vedusi uz skolu un ceļojumos, cepusi omleti, rīkojusi viesības, bet kuru arvien nozadzis darbs un sabiedriskie pienākumi… Iespējams, šis laiks bija dots, lai mīlētu un izlīdzinātos.
Pēdējos gadus aktrise ar meitu Kristiānu un mazmeitu Bertu dzīvoja vasarnīcā Murjāņos, rosoties pa dārzu (tur joprojām zied viņas rozes), gremdējoties atmiņās un rakstot memuārus. Veselības saasinājumu dēļ ģimenei pēdējie gadi bija ļoti smagi – pēdējos mēnešos Omīte (tā Viju Artmani sauca tuvinieki) bija aizvesta pie dēla uz Skujeni, un vedekla Līga viņu kopa. 2008. gada rudenī pienāca krīze… Pēdējo dzīves laiku Vija Artmane pavadīja Strenču psihiatriskajā slimnīcā, tur arī 2008. gada 11. oktobrī aizgāja mūžībā. Izvadīšana notika no pareizticīgo katedrāles, atvadīties atnāca ap 10 000 cilvēku. Artmane apbedīta Pokrova kapos.
Vijas Artmanes vārdā nosaukta krāšņu gladiolu šķirne un… neliela Saules sistēmas planēta.
Domājot par izcilās Aktrises mūža pēdējo gadu notikumiem, atmiņā nāk 2004. gada rudens, kad Dailē notika Jāņa Streiča režisētais Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula 75 gadu jubilejas pasākums “Romeo un Džuljeta pēc 50 gadiem”. Tronis un neiztrūkstošā liriskā scēna kā izlīdzinājums pāri laikam. Kad skanēja vārdi “tu esi mans Romeo” un abi Lielie satvēra viens otra roku, zālē nebija nevienas sausas acs; visi saprata – tā var būt pēdējā tikšanās, šeit, visu acu priekšā, aiziet vesels laikmets.
Un vēl kāda līdz skudriņām saviļņojoša epizode no dokumentālās filmas par Jāni Streiču – viņš ieiet tukšajā, tumšajā Šmerļa kino paviljonā un sauc uz debesīm: “Eidī-ī!”, “Harī-ī!”, “Vijā-ā!”. Un tur cits pēc cita iedegas prožektori. Nē, iemirdzas zvaigznes…
Jānis Streičs, kinorežisors
Kura no Vijas Artmanes lomu fotogrāfijām, jūsuprāt, viņu vislabāk raksturo?
Man ļoti mīļa tā, kur viņa lakatiņā. Tā man uz galda. Anna no “Svešajām kaislībām”. Džūlija. Bet vismīļākā – no “Teātra”, kur Vija ar dēliņu; tā ir manis paša inscenēta un taisīta.
Runā, ka filma “Teātris” visvairāk atbildusi Vijas Artmanes būtībai…
Varbūt. Tajā brīdī viņas abas bija līdzvērtīgas. Bet Artmanes milzīgo popularitāti radīja trīs lomas – Kristīne “Purva bridējā”, Soņečka “Dzimtas asinīs” un Džūlija “Teātrī”. Šīs filmas iemīlēja visi iedzīvotāju slāņi bez izņēmuma – gan Latvijā, gan padomijā.
Kad laikabiedri kādu nesaprot, viņu dēvē par pretrunīgu personību…
Mani sanikno ažiotāža, kas daudzviet turpinās: “Karaliene savā valstī dzīvoja kā trimdā, trūkumā un nabadzībā, ierēdņi atriebās par to, ka viņa filmējās Krievijā!” Propaganda! Daudzi mūsu aktieri filmējās, daudziem bijuši sarežģīti likteņi. Bet Viju… saukt viņu par pretrunīgu personību? Nē, viņa bija vesela, veselīga, mērķtiecīga, pat monumentāli viengabalaina personība! Izcila personība, ko šodien daudzi nesaprot. Cilvēks, kurš pats sevi radījis, izveidojis, vadījis, izvilcis aiz čupra un nolicis uz kājām saulītē. Nevis talants, kas bez darba aizgājis pašplūsmā. Sieviete ar ļoti smagu dzīves nastu un dzelzs gribu. Vija bija kā lampiņa, uz kuru tiecās; viņa nekad nevienam nepiebrauca un neko neprasīja, viņu gan – meklēja, aicināja, visiem vajadzēja viņas talantu, šarmu, vārdu. Viņu izmantoja bez žēlastības.
Nevis viņa ir pretrunīga, nē, pretrunīgi ir vērtējumi par viņu!
Uzziņa
Vijas Artmanes radošās dzīves pieturpunkti
Lomas: nospēlējusi 85 lomas teātrī un 50 kino.
Teātrī pirmie panākumi atnāca ar Džuljetas lomu Šekspīra “Romeo un Džuljeta” (Romeo – Eduards Pāvuls). Smiļģa laikā spēlējusi izcilos klasikas iestudējumos – Leldi Raiņa “Spēlēju, dancoju”, Laimdotu “Ugunī un naktī”, Āriju “Indulī un Ārijā”, Mirdzu Aspazijas “Vaidelotē”, Ofēliju Šekspīra “Hamletā”, Ilzi Blaumaņa “Pazudušajā dēlā”, Jakobīni “Minhauzena precībās”. Augstu novērtētas lomas krievu klasikas iestudējumos – Nastasja Fiļipovna Dostojevska “Idiotā”, Elena Bezuhova Tolstoja “Karā un mierā”, Arkadina Čehova “Kaijā”. No vēlāko gadu lomām – Maksīna Fouka Viljamsa “Leguānas naktī”, Elizabete “Elizabetē, Anglijas karalienē”, Nāve “Motociklā”, Trīne, Rakēna kundze, Zenta Mauriņa…
Kinoekrānu Vija Artmane iekaroja 1956. gadā ar Rutu Rolanda Kalniņa filmā “Pēc vētras” un Daci Pāvela Armanda “Kā gulbji balti padebeši iet”. Filmējusies ar lieliem panākumiem arī ārpus Latvijas. Izcilākās lomas: Elza “Svešiniece ciemā”, Velta Mežmale “Kārkli pelēkie zied”, Soņa “Dzimtas asinis”, Kristīne “Purva bridējs”, Ōna “Neviens negribēja mirt”, Liena “Mērnieku laiki”, Gita-Kņopiene “Dāvana vientuļai sievietei”, Džūlija Lamberte “Teātris”, Anna “Svešās kaislības”. Interesantas lomas bijušas Klostera priore filmā “Anna”, Nabagmājas komandante “Emīla nedarbos” un talantīgā noziedzniece Regīna Valtere detektīvseriālā “Kamenska”. 1980. gadā Rolands Kalniņš uzņēma divdaļīgu dokumentālo portretfilmu par Viju Artmani “Saruna ar karalieni”.
Apbalvojumi:
LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece; ordenis “Goda zīme” (1956), LPSR Tautas skatuves māksliniece (1965), PSRS Tautas skatuves māksliniece (1969), Ļeņina ordenis (1970), LPSR Valsts prēmija (1980), Lilitas Bērziņas balva (1987), Bertas Rūmnieces balva (1996), Tautu Draudzības ordenis (1999), “Spēlmaņu nakts” Teātra balva par mūža ieguldījumu (2003), “Lielais Kristaps” un III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis par mūža ieguldījumu kinomākslā (2007).
Atziņas
“Man bijuši dažādi dzīves posmi, bet es vienmēr esmu pacietusi visu – ka dara pāri, neatzīst, nepieņem, apskauž, aprunā, ka sagādā pretestību kolēģi, kuri paši nav no tā pasargāti.”
“Teātris vienmēr ir sava laika teātris. Un Smiļģis, tāpat kā viņa teātris, bija sava laika inscenētājs. Cik teātris var būt ietekmīgs, atkarīgs no tā, cik veidotāji un aktieri izjūt savu laiku un skatītāju interesi par sevi, savu nepieciešamību, misijas apziņu pret cilvēkiem.”
“Šodien mūsu ikdienas dzīvē ienākušas daudz un dažādas partijas, kas darbojas itin kā Latvijas valsts labā. Ko mēs patiesībā par to zinām? Tās ir tikai ārējas oficiālas ziņas. Man šodien vārds “partija” izsauc aukstuma sajūtu [..]. Neuzskatu sevi par pierunāšanas upuri, bet par nepietiekami informētu; nezināju par bīstamību, ko nozīmē kļūt par komunistiskās partijas biedri…”
* no Vijas Artmanes grāmatas “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”
