Vija Beinerte: Trīs jautājumi pirms vēlēšanām 69
Izrādās, ka reizēm pavisam vienkāršs jautājums var kļūt par piedauzības akmeni. Tā 6. septembrī Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” Jūlija Stepaņenko, viena no aktīvākajām un drosmīgākajām 13. Saeimas deputātēm, tagad 14. Saeimas deputāta amata kandidāte, nespēja atbildēt uz trīs reizes uzdotu jautājumu: Ir vai nav Krievija agresors karā pret Ukrainu?
Nākamajā dienā viņas partijas biedrs, Rietumvācijā dzimušais latvietis K. kgs., feisbukā uzrakstīja (acīmredzot tiem, kas nebija mierā ar minēto izvairīšanos no atbildes): “Kur jūs bijāt, kad Rietumu (ASV un NATO dalībvalstu) karaspēki 2001. gadā iebruka Afganistānā un 2003. gadā Irākā? Šie uzbrukuma kari tika balstīti uz saltiem meliem, tika pārkāptas visas starptautiskās tiesības, rezultātā miljoniem cilvēku zaudēja dzīvību, tika sakropļoti, zaudēja mājvietas.”
Pats par sevi tas droši vien ir pareizs jautājums. Bet uzdot to tālabad, lai ar vienu agresiju attaisnotu citu agresiju, manuprāt būtu nelietīgi. Es varētu saprast, ka K. kgs grib būt nevainojami objektīvs. Labi. Bet tad man ir pretjautājums: Vai jūs, godātais, šo pašu “argumentu” izvirzītu arī tad, ja Krievija būtu iebrukusi nevis Ukrainā, bet Latvijā? – Un tikai nevajaga teikt, ka nav brīv tā spriest: kā būtu, ja būtu? Krievijas iebrukums Baltijas valstīs ir nevis mani murgi, bet gan regulārs temats Krievijas politiķu un propagandistu publiskajās vīzijās un draudos. Nu jā, K. kgs krieviski droši vien nesaprot, bet atreferējumiem, protams, var arī neticēt. Taču vai tiešām vecāki K. kgam nekad nebūtu stāstījuši par to, kāpēc viņš ir piedzimis Vācijā, nevis Latvijā?
Apcerēt K. kga uzdoto jautājumu no vēstures un filozofijas vai – vēl labāk – no sirdsapziņas viedokļa var un bez šaubām vajag. Bet uzdot to politiskā kontekstā pirmsvēlēšanu cīņas apstākļos – tā ir pavisam cita lieta. Ja mūsu mazā Latvija būtu vientuļa sala, mēs varētu cēlā objektivitātē vērot un tiesāt visus pasaules notikumus no malas. Bet mūsu situācija diemžēl ir citāda. Kad mēs stāvam starp diviem spēkiem, no kuriem militārā ziņā viens mūs sargā, bet otrs jau sen būtu aprijis, ja tas pirmais mūs nesargātu, tad mest abus pār vienu kārti un kritiskā brīdī celt apsūdzības pret savu aizstāvi – tā man šķiet labākajā gadījumā lecīga negudrība, un man ļoti negribētos lai tā tiktu pārstāvēta Saeimā.
Dienu vēlāk arī pati deputāte Stepaņenko savā feisbukā profilā publicēja komentāru: “Ir ļoti ērti paust to pareizo, vajadzīgo viedokli un atbildēt kā teicamniekam. Arī visi snobiskie Latvijas iedzīvotāju mocītāji un nīdēji ir paspējuši paust pareizo viedokli. Ir pareizi nosodīt, vēlēt nāvi agresoram un justies labi, zākājot “nepareizos”, kuri klusē. Es mierīgi uztveru visas negācijas, kuras nāk līdzi ar šo soli. Es zinu, kāpēc es to daru. Es redzu, cik lielās bailēs dzīvo cilvēki. Viņi ir sākuši sarunāties čukstus pat savās virtuvēs. Es jūtu, ka šāda “pratināšana”: “Pasaki, kurš ir agresors!” draud kļūt par ierastu praksi cilvēku šķirošanā. (..) Likt man tagad atbildēt uz “testa jautājumiem” nozīmē to, ka arī citiem agri vai vēlu nāksies stāties priekšā tādai pratināšanas “spēlei”. Ja mēs to pieņemsim kā normu, šāda jautājumu uzdošana var kļūt pieņemama ikdienas dzīvē – darbā, mācību iestādēs, ceļojumos.”
Atļaušos iebilst. Nē, cienījamā Stepaņenko kundze, tas, ka jums uzdod “testa jautājumus”, nebūt nenozīmē to, ka tāpat “pratinās” arī citus. Jūs – atšķirībā no tiem citiem – esat politiķe un šobrīd piedalāties priekšvēlēšanu cīņā. Tieši tāpēc jau jūs esat ieradusies uz priekšvēlēšanu interviju, lai jūs “pratinātu”. (Atteikties no priekšvēlēšanu diskusijām – tā jau ir greznība, ko var atļauties tikai tāda kalibra līderi kā Vladimirs Putins vai Krišjānis Kariņš.) Jautājumu par agresoru jums taču uzdeva jūsu iespējamie vēlētāji, pie kuriem varbūt piederētu arī es pati, ja vien jūs spētu uz šo jautājumu atbildēt tā, kā pēc manām – vēlētājas – domām ir “pareizi”. Nu, vismaz manuprāt tas darbojas tieši tā.
Īstenībā jums pašai jau sen vajadzēja uz šo jautājumu atbildēt, iekams vēl kāds bija jums to paguvis uzdot. Jo jūs taču esat pārstāvējusi Saeimā “Saskaņu” tai laikā, kad spēkā bija tās sadarbības līgums ar Putina partiju “Vienotā Krievija”, un abas reizes esat ievēlēta Saeimā no “Saskaņas” saraksta jau pēc Krimas aneksijas. Tomēr pat vēl pēc tam, kad jums to nepārprotami pajautā, jūs paliekat skaidru atbildi parādā un sakāties negribam, ka cilvēki tiek “šķiroti” ar tādiem “testa jautājumiem”.
Jā, arī es negribu, ka cilvēki tiek šķiroti – tā, kā tas pērn Latvijā notika sakarā ar vakcināciju. Bet tagad, ziniet, Eiropā notiek karš! Un karš cilvēkus diemžēl šķiro ļoti vienkārši – savējos un ienaidniekos. Jūs, būdama politiķe, piederat pie tās cilvēku kategorijas, kam no šās šķirošanas izvairīties neizdosies – vienkārši tāpēc, ka valstij, uz kuras parlamentu jūs kandidējat, nav ne politiskas iespējas, ne morālu tiesību saglabāt neitralitāti.
Bet pagaidām no jūsu izlocīšanās mēģinājumiem var secināt tikai to, ka jūs negribat pazaudēt to vēlētāju balsis, kas Krieviju neuzskata par agresoru Ukrainas karā, un ievēlēšanas gadījumā jūsu partija Saeimā pārstāvēs viņu uzskatus un intereses. Diemžēl izskatās tā, ka jūsu partija grib ienākt Latvijas politikā līdzīgi tiem zaļajiem pieklājīgajiem cilvēciņiem 2014. gadā Krimā, kam uz formas tērpa nebija ne uzrakstu, ne karogu, ne citu piederības zīmju, kaut gan paši viņi ļoti labi zināja, kurā pusē stāv…
Un vēl viena zīmīga detaļa. Kāda žurnāliste, Stepaņeko kundzes partijas atbalstītāja, atgriezusies no Maskavas, dalās pieredzē: par vienu eiro maiņas punktos dod 63 līdz 67 rubļus, un pārtika, pirkta par šiem rubļiem, esot pavisam lēta. Nenoturējos un pajautāju: “Par eiro dod 67 rubļus. Bet cik dod par piketu ar plakātu “Karam nē!”?
Lieki teikt, ka žurnāliste uz manu jautājumu neatbildēja. Taču atbildēja Maskavas tiesa, piespriežot septiņus gadus reāla cietumsoda pilsētas domes deputātam Aleksejam Gorinovam par vārdiem: “Karam nē!”
Kara pirmajā dienā es uzrakstīju: “Šis noziegums nav tikai viena sociopāta slima prāta rotaļa. Tā ir arī skaidra liecība par to, kas notiek ar pasauli, ja tās līderiem vērtību vietā ir intereses. Jo pirms tam bija karš Čečenijā, Beslana un Dubrovka, bija Minhenes runa un karš ar Gruziju, bija Krimas aneksija un Donbasa okupācija, bija Ņemcova slepkavība un Navaļnija slepkavības mēģinājums. Brīvās pasaules līderi to visu nosodīja – vārdos. Tomēr “Ziemeļu straume” bija svarīgāka.”
Man nav ilūziju ne par putinismu, ne par kreiso liberālismu, kas abi ir agresīvi destruktīvas ideoloģijas, garīgi un fiziski neauglīgas. Man nav ilūziju par Pasaules Ekonomikas forumu, kura dibinātājs Švābs neslēpj savu ciešo sadarbību ar Putinu un Merkeli, Makronu un Trudo. Man nav ilūziju arī par Apvienoto Nāciju Organizāciju, kur Krievijai joprojām pieder veto tiesības. Un tieši tāpēc ir tik svarīgi skaidri formulēt savu pozīciju. Jo kad nepatiesība cīnās pret patiesību, nav neitrālu novērotāju, nav pamiera zonas, nav zelta vidusceļa. Ikviens, kas apgalvo, ka patiesība katram ir sava, tā dzimstot strīdos un esot kaut kur pa vidu, apzināti vai neapzināti ir nostājies nepatiesības pusē. Un patiesība ir tā, ka ukraiņi patlaban cīnās ne tikai par savu, bet arī par mūsu brīvību.
Tādēļ pirms nākamajām vēlēšanām, vērtējot programmas un vētījot kandidātus, man svarīgas ir skaidri un nepārprotami formulētas atbildes uz trim jautājumiem: Kas ir ģimene? Vai vakcinācija ar preparātu, no kura iespējamas smagas un neatgriezeniskas blaknes, drīkst būt obligāta? Kam pieder 1930. gadā ierīkotais Uzvaras laukums: tiem, kas godina brīvības cīnītājus, vai tiem, kas atbalsta Latvijas okupāciju un karu Ukrainā?
