Vija Beinerte: Zvaigznei vispirms jāuzaust sirdī 7
Laikam taču katrs mēs esam kaut vai pa ausu galam dzirdējuši par trim austrumu gudrajiem – Kasparu, Melhioru un Baltazaru –, kas, sekojot kādai īpašai zvaigznei, mēroja ceļu no Persijas uz Jūdu zemi, lai sveiktu, teiktu un pielūgtu jaundzimušo Ķēniņu, par ko viņiem bija sens praviešojums.
Dienu, kurā zvaigzne viņus bija atvedusi uz Bētlemi, dēvē par Zvaigznes, reizēm arī par atspīdēšanas vai parādīšanās dienu.
Kristīgā baznīca ik gadu to svin 6. janvārī. Kas tā bija par atspīdēšanu un ar ko šodien mums varētu būt nozīmīgs vairāk nekā divus tūkstošus gadu vecs notikums?
Kad pie ganiem piestāja eņģelis, lai pasludinātu viņiem prieka vēsti, spoža gaisma tos apspīdēja, un gani ļoti izbijās. Izbijās, jo debesu būtnes mirdzums, izgaismodams viņu pašu sirds tumsību, tos apžilbināja.
Bet Zvaigznes gaisma ir klusa, laipna un saudzīga. Tā neapžilbina un ir līdzīga sirdsapziņai, kas, būdama Dieva balss cilvēkā, atskan vien tik, cik cilvēks pats ir gatavs un grib to dzirdēt.
Kas ir šī Zvaigzne, ko ieraugot trīs austrumu gudrie nekavējoties devās ceļā? Svētajos rakstos ir teikts, ka gudrie par to priecājušies ar varen lielu prieku un turklāt arī nesuši jaundzimušajam Bērnam, ko dēvējuši arī par visu ķēniņu Ķēniņu, dāvanas – zutņus ar vissmalkāko vīraku, vistīrāko zeltu un visdārgākajām mirrēm.
Pirms nolikt šīs veltes pie Bērna kājām, trīs gudrie nometās ceļos un pielūdza viņu. Bērnā gudrie pielūdza Dievu, kas bija apvilcis miesu, kļuvis cilvēks un nācis pasaules zemībā par atpestīšanu nožēlniekiem, par mierinājumu noskumušajiem un par augšāmcelšanos tiem, kas nāvē. Un tikai pēc tam viņi nolika savas dāvanas, jo viņi jau zināja, ka dārgākais vīraks ir debesu Tēva griba, tīrākais zelts – Viņa žēlastība un visdārgākās mirres – mīlestība.
Tajā tālajā ziemas naktī šie trīs satika savu Dievu un Pestītāju, mīlestību un mūžīgo dzīvību. Taču notikt tas varēja vienīgi tādēļ, ka vēl pirms viņi debesīs ieraudzīja atspīdam Zvaigzni, viņi bija ļāvuši ticības zvaigznei izgaismot savas sirdis; vēl pirms viņi pielūdza Bērnu Bētlemē silītē gulošu, viņi bija ļāvuši Kristus mīlestībai piedzimt viņu sirds pazemībā.
Kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī šodien cilvēks nevar ieraudzīt un piedzīvot Ziemsvētku brīnuma, iekams pats to iepriekš nav atklājis savā sirdī. Kā pirms divtūkstoš gadiem, tā arī šodien klusa zvaigzne ikvienu no mums aicina doties ceļā.
