Vija Beinerte: Zvaigzne sirdī un debesīs 6
Zvaniņš skan, Ziemassvētki brauc, būs dāvanas, jācer, ka daudz. Neba nu pirmo gadu Adventa laiks kļuvis par atlaižu, bezprocentu kredītu un izpārdošanu svētkiem. Un katrs no reklāmdevējiem apgalvo, ka viņa bankā, viņa tirdzniecības centrā vai viņa pasākumā es atradīšu visu, kas man nepieciešams svētku noskaņai un arī svinēšanai. Aizņemies, iepērcies un izklaidējies, tu jau sen to esi pelnījusi, tu esi tā vērta!
Vai patiesi? Vai tiešām tikai tā vērta es esmu? Bet kur tad Bētlemes zvaigzne, klusa nakts un pestīta dvēsele, par ko reiz dziedāja eņģeļi?
Šovakar es gribu pabūt klusumā. Gribu sajust, ka ārpus cīņas par varu, naudu un ietekmes sfērām, ārpus politikas un šoviem ar un bez zvaigznēm, studijā vai Saeimas namā, ārpus grāvējiem, ziepju operām un reklāmas pauzēm ir dzīve. Īstā dzīve – tā, kuru dzīvojam, nevis iztēlojamies, vērojot svešo. Tā, kurā mēs katrs gribam mīlēt un būt mīlēti, gribam darīt kādu laimīgu, un arī paši sev, ai, cik ļoti gribam kaut nedaudz laimes un vēl arī, lai mūs saprot un novērtē.
Varbūt tas skan naivi, tomēr es vēlos aicināt arī tevi šovakar tā pavisam klusi uzrunāt kādu, kas tev īpaši dārgs. Pateikt, iečukstēt vai uzrakstīt tos labos vārdus, kas jau sen prasījušies pasakāmi, tikai ikdienas steigā tam nav atlicis laika. Ielūkoties acīs nevis ekrāna zvaigznēm, bet savam vistuvākajam un vienīgajam, tam, kas ar tevi priekos un bēdās, uzvarās un zaudējumos. Un tad sakļaut plaukstas un, lūpas nepaverot, piesaukt to, kura nākšanu pasaulē pirms divtūkstoš gadiem godināja Bētlemes zvaigzne. Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un noskumuši, es jūs gribu iepriecināt. Tā Viņš nenoguris aicina mani un arī tevi. Nemeklēsim Viņu zvaigžņu dzīlēs un arī mūros un ceremonijās ne, – Viņa mājoklis ir sirds, pilna mīlestības. Un, kas zina, varbūt mums izdodas sadzirdēt eņģeļu balsis, kas dzied par pestītu dvēseli un sludina mieru virs zemes visiem labas gribas cilvēkiem. Un varbūt mums izdodas satikt Viņu – savas sirds vissvētākajā vietā, dvēseles baznīcā. Mēs taču varam vismaz pamēģināt. Vismaz šovakar, vai ne?
Cilvēki aizmirst
– Māmiņ, es tevi mīlu! – Tobrīd manam jaunākajam bija divi gadi un desmit mēneši, viņš mācījās runāt teikumos, un, lai arī cik aizkustinoši viņa sacītais neskanētu, nudien nebiju droša, vai tik mazs bērns saprot, ko īsti ir pateicis.
– Es arī tevi mīlu. Ļoti, ļoti, – atbildēju. Un ar tikko jaušamu pieauguša cilvēka pārākumu piebildu: – Bet vai tu zini, kas tas ir – mīlestība?
– Zinu gan – Dievs!
Te nu es apjuku. Un nokaunējos.
Pēc nedēļām divām trim drošības labad pajautāju vēlreiz. Un atbilde atkal skanēja: – Dievs.
Atcerējos šo sarunu, pirms dažām dienām saņemot vēstuli no drauga. Kopā ar studiju biedriem psihologiem viņš bija veicis aptauju, lūdzot četrus līdz astoņus gadus vecus bērnus atbildēt uz jautājumu, kas ir mīlestība.
“Kad tu smaidi, arī ja esi noguris.” Teodors, 4 gadi.
“Ja tu dod kādam savus frī kartupelīšus, neko neprasot pretī.” Kristīne, 6 gadi.
“Mīlestība ir veca tantīte un vecs onkulītis, kas joprojām ir draugi, kaut arī pazīst viens otru ļoti labi.” Toms, 6 gadi.
“Ja tevi mīl, tavu vārdu izrunā citādi. Tu jūti, ka tavs vārds viņa mutē ir drošībā.” Vilis, 5 gadi.
“Ja tu kādu mīli, tev no acīm spurdz zvaigznītes.” Karīna, 7 gadi.
“Kad māmiņa pusdienās tētim uzliek vislabāko vistas gabalu.” Ilona, 5 gadi.
“Kad tavs kucēns laiza tev seju, pat ja visu dienu esi pametis viņu vienu.” Marija Anna, 4 gadi.
“Kad māmiņa redz tēti tualetē un nedomā, ka tas ir neglīti.” Marks, 6 gadi.
“Ja gribi uzzināt par mīlestību, sāc ar draugu, kuru tu ienīsti.” Nikija, 6 gadi.
“Ja tu Ziemsvētkos mitējies izsaiņot dāvanas un ieklausies.” Roberts, 7 gadi.
“Nedrīkst teikt “es tevi mīlu”, ja tā nedomā. Bet, ja tā domā, tad tas ir jāsaka, cik bieži vien iespējams. Cilvēki aizmirst.” Diāna, 8 gadi.
Ai, mīļā Diāna, mīļie Robert, Karīna, Kristap un Teodor, cik jauki un vienkārši jūs runājat par to, pēc kā ikviens no mums tik ļoti ilgojas un kā mums visiem dažkārt tik ļoti pietrūkst! Ai, mīļie pieaugušie, vai nebūtu vērts ieklausītos mūsu bērnos un varbūt no viņiem arī ko iemācīties? Nu kaut vai no četrgadīgā Edgara, kura kaimiņš, sirms kungs, tikko bija apglabājis sievu. Redzot, ka bēdu satriektais vīrs jau ilgāku laiku sēž dārzā, nespēdams un nespēdams valdīt asaras, zēns piegājis pie viņa un klusiņām ierāpies klēpī. Kad vēlāk māmiņa jautājusi, ko labu Edgars kaimiņu onkulim teicis, zēns atbildēja: – Neko. Es tikai palīdzēju viņam raudāt.
