Vija Beinerte: Vispārākais ir klusam būt 0
Režisore, žurnāliste, esejiste, dzejniece Vija Beinerte dzimusi, augusi un pamatā strādājusi Rīgā. Studējusi Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, kur ar izcilību iegūts mākslas un TV filmu režisora diploms. Diploma filma, komēdija “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979), kino simt gadiem veltītajā kinoforumā “Arsenāls” atzīta par vienu no 25 visu laiku labākajām Latvijas spēlfilmām.
Strādājot Rīgas kinostudijā, režisējusi kinolentes “Aizmirstās lietas” (1982) un “Apstākļu sakritība” (1988), kā menedžere darbojusies austrāliešu kinorežisora Krīva Stendersa filmā “Motherland” (“Dzimtene”, 1990 – 1991), piedalījusies zviedru režisora Pēra Berglunda filmas “Rīgas suņi” uzņemšanā (1993 – 1994). 2010. gadā režisējusi portretfilmu par Raimondu Paulu “Zib mūža rats”. Strādājusi Latvijas Kultūras akadēmijā par Kino un Teātra mākslas katedras docētāju, kā arī Ārējo sakaru daļas vadītāju.
LKA ieguvusi maģistra grādu kultūras teorijā. Kopš jaunības raksta dzejas, 2012. gadā iznākusi dzejas un eseju grāmata “Klusumā sadzirdēt”. Iznākušas arī grāmatas “Elejas Veronika” un “Tev. Mīlestībā”. Aktīvi darbojas sociālajos tīklos, kur iepazīstama arī Vijas Beinertes īsproza.
– Mīlestība dod enerģiju visam, bet kas baro mīlestību pašu?
Vija Beinerte: – Mīlestība ir vienīgā, kas uztur sevi pati. Jo vairāk to atdod, jo spēcīgāka tā kļūst.
– Sociālie tīkli: vai tie iedvesmo radošu cilvēku vai vienkārši saīsina ceļu starp to, kam tik un tā jātop, un to, kam tapušais vajadzīgs?
– Tīkli ir kā ūdens – tie veldzē un dzīvina, bet var arī ieraut dzelmē. Mani tie disciplinē – zinu, ka nedrīkstu ienirt par dziļu un ilgu. Te es slīpēju lakonisku izteiksmi un saņemu plašas un daudzveidīgas auditorijas tūlītēju atbildes reakciju. Tas uzmundrina un iedvesmo.
– Ko tu vēlies klusumā sadzirdēt?
– Nesen uzrakstīju: “Spožākās zvaigznes – tavas sirds debesīs, dziļākie vārdi – tavas sirds klusumā…” Jēkabs Bēme ir teicis: “Ja tu vari vienu stundu klusēt visā savā gribēšanā un prātā, tad tu dzirdēsi Dieva neizteicamos vārdus.”
Vasaras pieskāriens
Sēžu upes malā un vēroju, kā plūst, viļņojas, skrien un mutuļo ūdeņi – te mirdzoši zili, te zaļi, te zelta. Mēļi burbuļi ceļas no tumšās dzelmes un priecīgā izbrīnā aizpeld pa straumi. Kā sudraba šautriņas aizzib sīku zivtiņu pulks. Ūdensstrazds aizspurdz no lielā akmens, ap ko klusi sačukstas piekrastes meldri. Mākonis kā teiksmains pilskalns rāmi šūpojas aizvēja spogulī. Saldi un tvanīgi smaržo vīgriezes. Zilspārnu spāre uzsēžas man uz pleca un sastingst. Pēkšņi atskāršu, ka tā jau ir bijis. Pie šās pašas upes, zem šā paša koka un debesīm. Tas pats viļņu raksts, tā pati zilgme.
Vienīgi toreiz tur tālumā, zemāk pa straumi, bija pārceltuve. Sievas ar iepirkumu tīkliņiem, večuks ar baltu kaziņu saitē, svinīgi sapostu ļaužu bariņš pie ozolu vītnēm pušķota auto gaida brīdi, kad saules un vēja aprauts vīrs atstūrēs platformu, ļaujot vieniem nokāpt un citiem uzkāpt. Ļaudis piestātnē nepacietīgi mīņājas, smēķē, garlaikojas, pļāpā, šķendējas, uzjautrinās. Kas viņiem šī upe? Visticamāk – šķērslis, piespiedu apstāšanās ceļā uz mājām, ganībām, kāzu mielastu.
Sēžu, mūždien nobrāztos ceļgalus apskāvusi, priecīgas matu cirtas atrisušas pār vasaras apbrūninātiem pleciem. Man patīk vērot, kā upe elpo, man patīk klausīties, kā tā runā, nopūšas, smej. Paukšķēdams pārplīst burbulis. Uz lielā akmens piekrastes meldros dīvainus pietupienus veic putniņš, melns ar baltu krūtežu. Zilspārnu spāre nolaižas man uz pleca un sastingst.
Upe uzlūko mani. Vērīgi, šķelmīgi, nopietni, vēlīgi tā ielūkojas man acīs. Dziļi, dziļi. Un tad maigi apskauj, paceļ un nes, kā gaiss nes putnu, kā zvaigzne nes gaismu. Klusi guldzot, upe stāsta par to, kā no sīkas urgas pāri krācēm, cauri ēnainiem līčiem garām pārceltuvēm un ganībām tās ūdeņi skrien un skrien, nenoguruši traucas uz jūru, tomēr allaž tie paši un allaž tepat.
Mūžam topoša, vienmēr esoša, upe nepazīst laiku. Upei nav ne vakardienas, ne rītdienas, tikai šodiena, tikai šis mirklis, kas tagad kā upe plūst manī. Bet varbūt – es tajā.
Pasaule pēkšņi ir kļuvusi tuva un neizteicami skaista. Tik skaista, ka saldi smeldzīgi sāp. Kas atšķir zilacaino meitenīti nobrāztiem ceļgaliem no sievietes, kas vasaras dienvidū apsēdusies pie upes? Vai kviešu graudā jau klusi nešalc zeltains labības lauks, vai lietus lāsē neatmirdz jūra un mazas meitenes acīs – jaunava, dzemdētāja un sirmgalve? Vai zīdaiņa pirmajā brēcienā nepavīd nāves ēna, bet mirēja pēdējā nopūtā – mūžīgās dzīves ausma?
Jautājums iekrīt upē un pagaist kā sīks burbulītis. Sudraba migliņa paceļas debesīs.
Lai atgrieztos.
***
Vienīgi mīlestība piešķir jēgu visam, ko darām.
***
Vislabākā ir lūgsna bez vārdiem.
***
Seko savas sirds balsij! Vienā acumirklī tā atklās tev vairāk nekā visas pasaules grāmatas un skolotāji, jo nekas cilvēkā nav patiess, izņemot mīlestību.
***
Vispārākais ir klusam būt. Sarunas laikā es ieklausos pauzēs. Svarīgākais tiek pateikts klusuma mirklī starp vārdiem, teikumiem, aprautām frāzēm.
***
Patiesība dara brīvu. Mīlestība dod spārnus.
***
Lielu notikumu klātienē nejautāju, kāpēc Dievs to ir pieļāvis, bet gan – ko man vajadzētu no tā mācīties.
***
Īsta mīlestība nebeidzas. Tā var mainīties, tā var iegūt jaunu izpausmes veidu, bet izbeigties – nekad. Ikviens cilvēks, kas ir ienācis manā sirdī, uz mūžu ir ierakstīts tajā kā dzīvības grāmatā.
***
Viss, ko esmu turējusi rokās, zudīs, viss, ko paturu sirdī, paliks mūžīgi.
***
Mēs esam radīti mīlestībā un mīlestībai. Visi vēlamies mīlēt un būt mīlēti. Tomēr lielākā daļa cilvēku tik neprātīgi baidās būt atraidīti, ka neuzdrošinās būt patiesi un atklāti. Spontānas rīcības vietā viņi izvēlas spēles, intrigas, dzīvi pēc svešām receptēm. Tāpēc pasaule iet bojā no vientulības. Tie, kas itin visā grib būt uzvarētāji, nespēj aptvert, ka mīlestība nav spēle, tajā nav uzvarētāju un nav arī zaudētāju, ir tikai divi spārni un vienas debesis.
***
Nesen sapratu: mana dzīve ir kā gājiens pa šauru taku, kas vijas gar bezdibeni, un vienīgais drošības stiprinājums ir domas par tiem, kurus mīlu, un viņu domas par mani…
