Vija Beinerte: Visbriesmīgākā ir nevis teritorijas, bet prāta okupācija 38
Vija Beinerte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Satversmes tiesas 12. novembra sprieduma neskaitāmi cilvēki tādos vai citādos vārdos man ir pateikuši: Šī vairs nav mana Latvija.
Ir skaidrs, ka no Satversmes tiesas sprieduma ceļas savs labums: pirmkārt, finansiāls labums dažām fiziskām personām, otrkārt, morālisks labums konkrētam agresīvam ideoloģiskam mazākumam un, treškārt, iespējams, arī vēl kāds īpašs politisks, plašākai sabiedrībai neatklājams labums.
Jautājums ir par to, vai tas viss, svaru kausā liekams, spēj atsvērt daudzējādo šā sprieduma nodarīto kaitējumu. Un kaitējums, kā es to redzu un saprotu, ir šāds:
Pirmkārt. Vairums latviešu jūtas vīlušies savā valstī. Zūd pēdējā ticība tam, ka suverēnā vara Latvijas Republikā patiešām reāli pieder Latvijas tautai.
Latvijas pilsoņi vairs netic savām spējām ietekmēt politiskos procesus, jo valsts varu īsteno spēki, kas nepārstāv pilsoņu vairuma gribu.
Otrkārt. Latvijā, kā zināms, dzīvo ļoti daudz nelatviešu, kas ir audzināti konservatīvos uzskatos par ģimeni. Viņu apziņa ir atkarīga no viņu baznīcas mācības un pa daļai arī no Latvijai naidīgas propagandas. Latvijas krievi savā ziņā ir pat pateicīgāka Kremļa ideoloģijas auditorija nekā pašas Krievijas krievi, jo viņiem nav jāsaskaras ar Krievijas realitātes nejēdzībām, toties ir jāsaskaras ar Latvijas realitātes nejēdzībām. Atzīdama tā saucamās viendzimuma ģimenes, Latvija viņu apziņā glužinoteikti nebūs valsts, ar ko var lepoties – pat tie, kas to gribētu.
Treškārt. Tīri ētiskas dabas jautājums. Mūsu vidū vēl ir cilvēki, kas par Latvijas neatkarību ir cīnījušies gan kā nacionālie partizāni, gan kā disidenti. No viņu mutes man sevišķi rūgti ir dzirdēt vārdus, ka šī vairs nav tā Latvija, par ko viņi bijuši gatavi atdot dzīvību vai savu personisko brīvību. Protams, viņu vārdiem nav nekāda juridiska svara, bet no ētiska viedokļa šī viņu vilšanās manuprāt sver dārgāk nekā visas skaļās LGBT klaigas un vaimanas.
Ceturtkārt. Ideja par to, ka ģimenes jēdzienu var šķirt no laulības jēdziena, jau pati par sevi ir baisa savā pārgalvībā. Bet tā rada arī no tīras loģikas viedokļa interesantus jautājumus. Ka ģimene veidojas uz divu cilvēku laulības pamata, ir loģiski – jo ir divi dzimumi. Bet ja nu tagad ģimeni var veidot arī viena dzimuma cilvēki, tad rodas jautājums: kāpēc tikai divi? Kāpēc ne trīs – ja nu, teiksim, trīs lezbietes vēlas dzīvot kopā?
Un ko mēs atbildēsim tad, kad Latvijā balsi pacels musulmaņu minoritāte, prasot, lai valsts atzīst poligāmiju?
Piektkārt. Ģimenes jēdziens mūsu civilizācijā ir nācijas pamatu pamats. Eksperimentēt ar to ir kā rotaļāties ar uguni. Sodomas un Gomoras gals tam par liecību.
Lūk, tā nu ir tā bēdīgā raža, ko mēs ievāksim no šā Satversmes tiesas sprieduma:
pamatnācija, kas vairs nejūtas noteicēja savā valstī; savai valstij nelojāli cittautieši; savā valstī vīlušies nacionālie varoņi; izārdīti tautas morāliskās satversmes pamati.
Vai tie sīkie un diskutablie ieguvumi tiešām atsver šos daudz lielākos zaudējumus? Protams, ja vien aiz šiem sīkajiem ieguvumiem neslēpjas kāds slepens liels ieguvums, par ko ne man, ne visai Latvijas tautai nav ne mazākās jausmas. Un pat ja tā būtu – vai tad valsts vara drīkst spēlēt tādas paslēpes ar savu tautu? Kāds tad tam vairs vispār sakars ar demokrātiju?
Tādēļ vienīgais, ko varu atbildēt tiem, kas saka: “Šī vairs nav mana Latvija”, ir tas: Ja šī vairs nav tava un mana Latvija, ir jādara tā, lai tā atkal būtu mūsu.
Tas, protams, nozīmē cīņu, un to jau neslēpj arī paši LGBT aktīvisti: “Satversmes tiesas spriedums nav mūsu cīņas beigas,” – tā savā rakstā “Delfos” paziņo “Mozaīkas” līdzdibinātājs. Un par to jau arī nav nekādu šaubu, ka šie spēki, tagad dabūjuši mazo pirkstiņu, pēc tam gribēs visu roku un vēl vairāk.
Vēlos precizēt: par “homofobu” var saukt cilvēku, kas ienīst homoseksuālas personas, bet ne tādu, kas uzstājas pret viendzimuma “laulībām”.
Ja cilvēks piedzimst ar homoseksuālu tieksmi, viņš tādēļ nav izstumjams ne no savas ģimenes, ne no sabiedrības. Bet pasludināt šādu tieksmi par pamatu ģimenei, nozīmē izārdīt gan Latvijas Republikas, gan Dieva noteikto satversmi.
Konservatīvie vienalga beigās piekāpjas, un tas esot progresa pamatā. Tā nesen man teica kāds draugs. Atbildēju, ka tā tas bez šaubām ir tais reizēs, kad tiek sprausti skaidri, atklāti un Dieva taisnībā dibināti mērķi, piemēram, verdzības atcelšana Amerikā vai dzimtniecības atcelšana Baltijā.
Bet pavisam citādi ir tad, kad aiz progresa saukļiem slēpjas civilizācijai draudīgas destruktīvas un agresīvas ideoloģijas. Droši vien arī tad, kad nacisms un komunisms vēl nebija parādījis savu īsto seju, netrūka visumā konservatīvu cilvēku, kas pieļāva domu, ka progresa labad būtu pieļaujams piekāpties šām ideoloģijām, jo nevarēja iedomāties, par kādu drausmīgu postu tās izvērtīsies.
Tie, kas savā laikā būtu varējuši šās sērgas apturēt pašā iedīglī, bet to neizdarīja, vēlāk droši vien rūgti nožēloja savu gļēvumu un lētticību – nevis kā vārgumu, bet kā noziegumu.
Vai nu neomarksisms visās savās izpausmēs var būt tikpat bīstams? Tas daudziem šķietas neticams (tāpat kā gan 1917., gan 1933. gadā tikai retais varēja iedomāties gaidāmās šausmas). Bet, vērojot dažas pazīmes – cenzūru, augstskolu mācībspēku atlaišanu ideoloģisku iemeslu dēļ, reālus cietumsodus kristiešu garīdzniekiem kristīgās zemēs, vardarbīgus grautiņus ASV – es jebkādu savu piekāpību šinī situācijā uzskatītu par gļēvu un noziedzīgu.
Kā var iznīcināt nāciju? To sašķeļot un atņemot tai orientierus. Soli pa solim noārdot robežas – starp literāro un sētas valodu, starp brīvību un visatļautību, starp instinktu un morāli. Visbriesmīgākā ir nevis teritorijas, bet prāta okupācija.
Kā var nāciju nosargāt? Atjaunojot kopības sajūtu, kļaujoties ap tām pamata vērtībām, kas veido nācijas morālisko satversmi. Lai mēs nezaimotu, dziedot Latvijas himnu.
