Vija Beinerte: Vai Latvijas pilsoņi spēj ietekmēt politiskos procesus valstī? 0
Gluži kā māksla ir mākslinieka iekšējās pasaules spogulis, vēlēšanu rezultāti ir nācijas apziņas spogulis. Divas no aizejošās Saeimas koalīcijas partijām ir izbalsotas. Vēlētāji no politiskā spēles laukuma ir noraidījuši Pavļutu, Pūci, Plešu, Bordānu, Pabriku, Muižnieci, Linkaiti un Jurašu. Starp deputātiem vairs nebūs finanšu ministra Reira, kā arī bijušo ministru Dāldera un Šadurska.
No liberāli noskaņotām partijām 14. Saeimā iebalsotas ir divas (JV un “Progresīvie”), kopā savācot 25 procentus balsu un iegūstot 36 vietas Saeimā. Savukārt par partijām, kas aizstāv konservatīvas vērtības (ZZS, AS, NA, LPV), ir nobalsojuši 39 procenti vēlētāju, piešķirot tām 53 vietas Saeimā.
Tomēr neviens no sabiedriskajiem medijiem joprojām nav pateicis: “Valdības partiju bloks zaudē vēlēšanās. Pārliecinošu atbalstu saņem konservatīvie spēki.”
Piebildīšu, ka tos, kas apvienojušies zem “Stabilitātes” karoga, savācot 6,8 procentus balsu un iegūstot 11 vietas Saeimā, es nepieskaitu ne pie liberālajiem, ne pie konservatīvajiem. Izlasot viņu programmu, man ir tikai viens jautājums: kā šīs partijas biedri, uzņemoties deputāta amata pienākumus, spēs zvērēt uzticību Latvijai?
Valsts prezidents jau ir pilnvarojis Krišjāni Kariņu (JV) vadīt nākamās koalīcijas veidošanas sarunas, pagaidām gan vēl oficiāli nenosaucot viņu par premjera kandidātu. Turklāt vairākas valstij svarīgas reformas prezidents gaidot jau nākamnedēļ. Tiesa, ar piebildi, ka aizejošajam parlamentam “vajadzētu atturēties no tādiem lēmumiem, kas varētu apgrūtināt mūsu valsts nākotni“.
Tikmēr LTV raidījumā “Dienas jautājums” domnīcas “Providus” direktore, politoloģe Iveta Kažoka lēš, ka “tie ir interpretācijas jautājumi, kas ir valsts nākotnei labs vai slikts”. Pēc viņas domām aizejošā Saeima vēl varētu pieņemt otrreizējai caurskatīšanai nosūtīto Pašvaldību likumu, Civilās savienības likumu un ratificēt Stambulas konvenciju. “Nedomāju, ka šie ir lēmumi, kurus ir ļoti racionāli atlikt uz nākamo Saeimu,” saka Kažoka, paskaidrojot, ka jaunievēlētā parlamenta sastāvam to izdarīt būtu grūtāk.
Līdzīgās domās ir arī Rīgas Stradiņa universitātes lektore, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, kas tā paša raidījumā ēterā atklāti atzīst: “Vienmēr nav pareizais brīdis, kad ratificēt Stambulas konvenciju, jo visu laiku jādomā par vēlētājiem – ko viņi teiks. Šajā brīdī, kad vēlētāji izdarījuši savu izvēli, ratifikācijas procesu varētu veikt ar to partneru rokām, kuri īsti pēc tam nedarbosies koalīcijā.”
Re kā! Kad vēlētāju vairums savas balsis ir atdevis par konservatīvajiem spēkiem, aizejošajai Saeimai, kur patlaban lielāks kreiso liberāļu īpatsvars, vēl būtu jāpagūst nodarīt tās lietas, ko nākamā Saeima visticamāk noraidītu. Turklāt šis deputātiem izteiktais pamudinājums tiek motivēts ar humāniem apsvērumiem. “Tas noņemtu nepatīkamo slogu no nākamā sasaukuma pleciem,” spiež Metla-Rozentāle. “Dažas partijas varētu pat justies pateicīgas, ka kāds beidzot šos lēmumus pieņem,” piebalso Kažoka.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 3. panta 4. punktā ir teikts: “Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina viedokļu daudzveidību un savā darbībā ievēro objektivitāti, pienācīgu precizitāti un neitralitāti.”
Nez, par kādu “viedokļu daudzveidību, objektivitāti un neitralitāti” var būt runa, ja uz raidījumu uzaicinātas ir tikai divas ekspertes, kas abas pārstāv vienu un to pašu viedokli? Turklāt ko šāds sabiedriskajā medijā izteikts pamudinājums liecina par uzaicināto politoloģu attieksmi pret pilsoņu kopumu?
Jo par vēlētājiem gandrīz klajā veidā tiek runāts kā par šķērsli, kas viņu ievēlētiem deputātiem traucē īstenot mērķus, kuri ir pretrunā ar vēlētāju vairuma gribu.
Un nu vēl daži vārdi par to, kas pēc raidījuma viešņu domām varētu tikt paveikts ar “partneru rokām”.
Par Stambulas konvenciju
Īsa priekšvēsture. 2011. gada 11. maijā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes Konvencija Nr. 210 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, saukta arī par Stambulas konvenciju.
Tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kad to bija ratificējušas 10 valstis. Pievienošanās konvencijai notiek divos posmos – vispirms tā ir jāparaksta, tad jāratificē. Latvijas vārdā konvenciju 2016. gada 18. maijā parakstīja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs.
Patlaban Stambulas konvenciju ir parakstījušas, bet nav ratificējušas 17 Eiropas Padomes valstis, starp tām arī Latvija. Konvenciju parakstījušas un ratificējušas ir 28 valstis.
Mēģinot saprast, kāpēc konvencija, kuras virzītāji apgalvo, ka tās mērķis ir “pasargāt sievietes no vardarbības, tostarp dzimumu lomu stereotipos sakņotas”, ir izraisījusi tik asas diskusijas gan Latvijā, gan pasaulē, pirms vairākiem gadiem veicu pētījumu “Stambulas konvencija – glābiņš vai Trojas zirgs?“.
Pirmais, ko noskaidroju:
Latvijas Krimināllikumā ir pilnīgi visas normas, par kādām tiek runāts minētajā konvencijā.
Arī normas par vajāšanu un pat norma, kas paredz sodu par sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, ko praktizē dažās Āfrikas valstīs.
Kas tad konvencijā ir tāds, kā Latvijas likumos nav?
Pirmkārt, valstīm tiek uzlikts par pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma, bet arī uz “džendera” jeb sociālās dzimtes pamata. Tas nozīmē, ka Latvijai, ja tā ratificētu šo konvenciju, turpmāk nāktos interpretēt Satversmes 110. pantu, kā arī Civillikuma 35. panta otro daļu “dženderisma” sociālās teorijas gaismā, proti, atļaut viendzimuma “laulību”, pat nemainot Satversmes 110. panta 1. teikuma redakciju.
Otrkārt, Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kur kā “vardarbības novēršanas profilakse” tiek paredzēta izglītības satura maiņa. Konvencijas 14. pants uzliek par pienākumu iekļaut viendzimuma attiecību un dzimuma kā izvēles jautājuma idejas “visu izglītības līmeņu mācību programmās” gan valsts, gan privātajās skolās un bērnudārzos.
Par Civilās savienības likumprojektu
Īsa priekšvēsture. Satversmes tiesa 2020. gada 12. novembrī izskatīja prasību par bērna mātes partneres, lezbietes, pielīdzināšanu tēvam un abu šo lezbiešu kopdzīves pielīdzināšanu “ģimenei”, lemjot:
“1. Atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija.”
Kā arī: “2. Attiecībā uz personu C atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.”
Atzinums par to, ka “valsts nav izpildījusi tai no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību arī viendzimuma partneru ģimenēm”, atklāj sprieduma būtību:
īstenībā šis paternitātes pabalsts ir tikai iegansts tam, lai pavērtu iespēju ģimenes jēdziena pārdefinēšanai.
Lai vecāki vairs nedrīkstētu iebilst, ja bērnudārzā vai skolā viņu bērniem mācīs par dažādām “ģimenēm” un to, ka bērns jebkurā brīdī var mainīt savu dzimumu ar operācijām un hormonu terapiju.
Rietumvalstu pieredze nepārprotami liecina, ka tam sekos prasība pārmainīt valodu. Ir valstis, kur civilstāvokļa aktos vairs netiek rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks numur viens” un “vecāks numur divi”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas šajās valstīs drīkst “laulāties” un adoptēt bērnus. Un vārda “sieviete” vietā ir jāsaka, piemēram, “persona, kam ir menstruācijas”.
Civilās savienības likumprojekts, ko virza tieslietu ministrs Bordāns un ko steidzami pieņemt mudina abas politoloģes, ir tapis, atbildot uz minēto Satversmes tiesas spriedumu.
Paradokss: lieta saucas “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”, taču likumprojektā nav ne pušplēsta vārda par Darba likuma 155. panta pirmo daļu.
Otrs paradokss: šo par “viendzimuma likumprojektu” nodēvēto dokumentu virza ministrs, kas pārstāv un pagaidām arī vada partiju, kura nosaukusies par “konservatīvu”. Vēlētāji šo divkosību ir ņēmuši vērā.
