Vija Beinerte: Vai Eiropas politiskā griba ir mirusi? 37
2001. gada 11. septembris, Ņujorka. Tad Madride. Pēc tam Bali, kam sekoja 7. jūlijs, Londona. Tad Mumbaja. Šogad janvārī “Charlie Hebdo”, tad Šarmelšeiha, tagad 13. novembris, Parīze. Un pa starpām vēl simtiem sīkāku incidentu, ko pasaule sāk pieņemt kā gandrīz vai neizbēgamu ļaunumu.
Kas īsti notiek? Vai tā ir virkne terora aktu? Vai tomēr tas ir karš – kā to savā uzrunā nodēvēja Francijas prezidents? Kas to visu ir izplānojis un finansējis? Kam tas ir izdevīgi? Kāds ir šo asiņaino darbību mērķis? Jautājumu pagaidām vairāk nekā atbilžu, taču skaidrs ir viens: ir nevis stiprs islāms, bet vāja Eiropa.
Lasu pieredzējuša latviešu politiķa komentāru: “Starp bēgļiem un terorismu nevar likt vienlīdzības zīmi, jo tieši terorisms ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki šobrīd bēg uz Eiropu.” Bet man atkal ir jautājums: kāpēc šie cilvēki, lielākoties vīrieši iesaukuma vecumā, kuru turklāt ir daudz, ļoti daudz, neņem rokās ieročus un necīnās pret ļaunumu, kas apdraud viņu ģimenes un viņu dzimto zemi? Uz ko viņi cer? Uz Eiropas pabalstiem un to, ka Eiropas un ASV karavīri cīnīsies viņu vietā? Taču arī tas vēl nav viss. Norvēģijas drošības dienesti ziņo, ka starp katriem tūkstoš patvēruma meklētājiem pieci līdz desmit ir teroristi. Un arī viens no astoņiem Parīzes traģēdijas īstenotājiem valstī bija iekļuvis kā patvēruma meklētājs.
Un vēl viens jautājums: kāpēc pasaule, arī ASV, pieļauj, ka Kremlis runā par cīņu pret ISIS, taču patiesībā krievu raķetes līdz šim ir tikušas mērķētas nevis uz ISIS ieņemtajām teritorijām, bet pa lielākai daļai uz Asada pretinieku vienībām, proti, mēreniem nemierniekiem, kas cīnās gan pret Asadu, gan pret ISIS? Atgādināšu, ka gan Sīrijā, gan Irākā pie varas ir šiīti, bet Krievijā lielākā musulmaņu daļa ir sunnīti, tāpat kā ISIS. Un lai arī Krievijas sunnīti vairumā nav radikāli islāmisti, tomēr šo divdesmit miljonu Krievijas musulmaņu dēļ Putins ar ISIS naidoties nevēlas. Toties viņš vēlas, lai Eiropā valdītu haoss un lai to pārplūdinātu iespējami liels skaits bēgļu. Un to viņš jau reāli ir panācis.
Šī nav pirmā reize, kad Francija karo ar islāma valstīm. Atcerēsimies kaut vai Napoleona militāro operāciju Ēģiptē. Vai tai sekoja terora akti Francijā? Nē. Taču kad sabruka PSRS, Alžīrijā tika nodibināta Islāma armija. Neliela atkāpe: 1986. gadā Gorbačovs beidzot atzina, ka PSRS karaspēks ir piedalījies militārās misijās ne tikai Afganistānā, Ungārijā un Čehoslovākijā, bet arī Korejā, Vjetnamā, Kubā, Mozambikā, Angolā, Sīrijā, Ēģiptē un Alžīrijā. Tad lūk, Islāma armija nogalināja ap simt tūkstošu musulmaņu, kas pielūdza Allahu “nepareizā veidā”. Tam sekoja Francijas lidmašīnu nolaupīšanas un eksplozijas ar vārdiem: “Tas par okupāciju!” Jautājums: kāpēc šie puiši pēkšņi sāka pieminēt okupāciju, kas beidzās 1962. gadā?
Jā, Francija radikālajiem islāmistiem patlaban ir ienaidnieks numur viens. Viņiem pat ir teiciens: “Francija ir skaista zeme, tikai bez francūžiem.” Nav brīnums, ka liela daļa Francijas musulmaņu kopienas kopš 60. gadiem nav spējusi (vai gribējusi) integrēties franču sabiedrībā. Un plaisa ik gadu kļūst plašāka. Taču runāt par to politiķi izvairās, jo tas it neērts temats.
Un te nu atkal jautājums: vai ir jābūt tolerantam pret tiem, kas nevēlas būt toleranti pret tevi un tavu valsti?
Trīspadsmitā novembra slaktiņš Parīzē nebija parasts terora akts, tas bija karš, kurā terorisms tiek izmantots kā manipulācija un šantāža ar mērķi iebiedēt sabiedrību un ietekmēt Eiropas politiku, turklāt izdarīt to iespējami plašas publikas acu priekšā. Šo terora aktu iemesls ir nevis tas, ka franču karavīri cīnās Sīrijā, bet gan tas, ka Francija nav islāma zeme. Eiropas civilizācija džihādistu skatījumā ir absolūts ļaunums. Viņi nevēlas integrēties. Viņi grib to iznīcināt. Bet ko gribam mēs?
