Vija Beinerte: Skaidrības gads jeb “Lielais restarts”, ceturtā industriālā revolūcija, plāna vājais punkts un sestais eņģelis 158
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
2020. gadu varam saukt ne vien par sērgas, bet arī par skaidrības gadu, kas atklājis zem politkorektuma maskas slēpto realitāti. Ka vairumā demokrātiju ir tikai divi viedokļi – kreisais un nepareizais. Ka ne tikai kaimiņi sākuši ziņot par kaimiņiem, bet arī studenti par pedagogiem, pedagogi cits par citu un bērni par saviem vecākiem.
Ka augstskolu mācībspēkus atlaiž no darba ideoloģisku iemeslu dēļ. Ka kristīgās zemēs piespriež reālus cietumsodus kristiešu garīdzniekiem. Ka mediji un tiesu vara apkalpo ideoloģiju.
Ka vēlēšanas var nozagt. Ka opozīcijas līderi var likt noindēt. Ka izcilībai nav nozīmes, visu izšķir kvotas, bet Bēthovena mūzika ir “atceļama”, jo tā balstoties balto vīriešu pārākumā un nomācot sieviešu, melno un LGBTQ balsis.
Tomēr kulminācijas punkts ir Klausa Švāba grāmata “Covid-19: lielais restarts”.
Pasaules ekonomikas foruma dibinātājs savā šovasar izdotajā programmatiskajā opusā atklāj, ka sērga ir “unikāls iespēju logs”, kas ļaus “pārveidot cilvēci”, radot “jaunu pasauli – taisnīgāku un zaļāku”.
Švābs neslēpj, ka viņa plāna steidzamību apliecina arī tādi sociālā un klimata taisnīguma aktīvisti kā Grēta Tūnberga, “Black Lives Matter”, “MeToo” un citas kreiso ideologu iedvesmotas kustības.
Saukļi sen zināmi. “Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs!” Tā pirms simt gadiem solīja vecie marksisti. Tiesa, tobrīd neviens nezināja, cik miljonu dzīvību izpostīs un aiznesīs Ļeņina 1917. gada bandītiskais apvērsums. Bet mēs taču to zinām! Vismaz tie, kas ir mācījušies vēsturi.
“Lielais restarts”
Tātad jau atkal tiek piesolīta “vienlīdzība” un “sociālais taisnīgums”. Kas tas ir un kā to panākt? Vai Dāvids bija vienlīdzīgs Goliātam? Vai fiziska spēka un garīgu spēju jomā mēdz būt “sociālais taisnīgums”?
Īsta vienlīdzība ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi. Izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā.
Krievija, Ķīna un Ziemeļkoreja tam par liecību. Tas, ka proletariāta diktatūras vietā Švābs ir ieplānojis globālistu elites diktatūru, nemaina lietas būtību.
Švāba “inkluzīvā” kapitālisma ideja paredz, ka “jaunajā pasaulē” notiks centralizēta sadale. Nekāda privātīpašuma, garantēts pabalsts, skaidras naudas vietā digitālā kriptovalūta. Mazais bizness likvidēts, darbs robotizēts – ne tikai transnacionālos uzņēmumos, bet arī lielākajā daļā restorānu un veikalu.
Globālā veselības sistēma veic regulāras pārbaudes, nosaka obligātu vakcināciju, sanitārās pases un digitālu identifikāciju, kas nodrošina totālu kontroles sistēmu. Gan robotizācijai, gan kontrolei nepieciešams 5G pārklājums.
Īsāk sakot, Švāba nākotnes vīzija paredz, ka ceturtā industriālā revolūcija, kam viņš ir veltījis savu iepriekšējo grāmatu, izveidos “jaunu cilvēcību”. Tiks īstenota “cilvēka fiziskās identitātes saplūšanu ar viņa digitālo un bioloģisko identitāti”, “mainot ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, kas mēs esam”.
Svarīga detaļa – Švābs nerunā par to, kā apturēt un uzveikt sērgu.
“Daudzi jautā, kad mēs atgriezīsimies pie normālas dzīves. Atbilde ir īsa: nekad. Mūsu vēsture tiks sadalīta divās daļās: līdz koronai un pēc tās.” Jo pēc Švāba domām šim vīrusam varot sekot citi, tāpēc attālinātas mācības, attālināts darbs, distancēšanās un izolācija kļūšot par nākotnes ikdienu. “Mūsu imperatīvs: bezkontakta ekonomika.”
Un vēl: “Cilvēki pāries uz tīmekļa platformām – saziņai, darbam, konsultācijām, iepirkumiem. Jauni ieradumi pamazām aizstās vecos. Veselības apdraudējuma gadījumā mēs varam lemt par attālinātām nodarbībām, piemēram, iespēju iemācīties braukt ar divriteni.
Protams, mācības mājās pie ekrāna nesniedz tādu gandarījumu, kāds būtu grupā, bet tas ir drošāk (un lētāk!).
Tie paši apsvērumi dominēs arī citās aktivitātēs. Piemēram, lai piedalītos konferencē, nevajadzēs lidot uz citu valsti – virtuāla komunikācija ir drošāka, lētāka, videi draudzīgāka un ērtāka.
Arī ģimenes saieta dēļ nav jādodas uz citu pilsētu, var tikties lietotnē “WhatsApp” (tas varbūt nav tik jautri, bet ir lētāk un ērtāk).”
Vājais punkts
Švābs saprot, ka viņa plānam ir arī vājais punkts: “Līdz ar izolācijas ieviešanu pieaug pieķeršanās tuviniekiem, tiem, ko mīl, – ģimenes locekļiem, draugiem. Tas var rosināt patriotisku un nacionālu jūtu pieaugumu, kā arī nostiprināt reliģiskās pārliecības. Šis toksiskais sajaukums sociālā grupā atklāj pašu sliktāko.”
Un te nu mēs nonākam pie saknes un būtības. Kāpēc globālistu un transhumānistu galvenais ienaidnieks ir jūdaisms un kristietība? Tāpēc, ka viņu mērķis ir pašas Dieva idejas iznīcināšana.
Ja Dieva nav un cilvēks nav radīts pēc Viņa līdzības, tad pats no sevis cilvēks ir kustonis. Nevis Dieva līdzība, uz ko jātiecas ar visu savu gribu, rīcību un apziņu, bet pērtiķa pēctecis, daļa no dzīvnieku pasaules.
Agrāk, lai zinātu, kas ir cilvēks, bija jāskatās uz Kristu. Poncijs rāda uz Kristu: Ecce homo! – lūk, cilvēks! Kristus ir visas cilvēcības pirmveids – cilvēks ir cilvēks tik lielā mērā, cik viņš ir līdzīgs Kristum.
Bet tagad neviens vairs nevar pateikt, kas īsti ir cilvēks. Daudzi vairs nespēj saprast, kas ir vīrietis un kas ir sieviete. Un pasaule izjūk, jo tiek kustināti pamatu pamati jeb kā teikts Bībelē – paši debesu stiprumi.
Tāpēc cilvēks jūtas apjucis un dezorientēts. Un viņam ir bail. Jo esībai nav ne jēgas, ne mērķa. Bet dezorientēts cilvēks ir viegli manipulējams un vadāms.
Agrākie centieni valdīt pār pasauli cieta sakāvi tāpēc, ka tie mēģināja pakļaut cilvēkus. Transhumānisti plāno cilvēkus pārveidot, jo valdīt pār kustoņiem ir ērtāk, lētāk un drošāk.
Tāpēc Žaks Atali, viens no 21. gadsimta ietekmīgākajiem finansistiem, Švāba domubiedrs un Makrona padomnieks, ir proponējis, ka ideālu sabiedrību veido absolūti brīvi cilvēki – brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma, pilsonības. Īsāk sakot, tāda sabiedrība, kurā ir tikai viena universāla vērtība – nauda.
Nekādu sazvērestību, nekādu slepenu doktrīnu. Viss tiešā tekstā un bez aplinkiem.
Kas no politiskās elites ir galvenie Švāba atbalstītāji? Džo Baidens, Emanuels Makrons, Žistēns Trido. Pēdējais, nespēdams apvaldīt sajūsmu, pasteidzās “jaunās cilvēcības” ideju izklāstīt kanādiešiem un bija ārkārtīgi izbrīnīts par aso pretreakciju un protestiem.
2020. gada decembrī “inkluzīvā” kapitālisma plānam pievienojās arī Romas pāvests Francisks, parakstot sadarbības līgumu ar “lielā restarta” līderiem, starp kuriem bija Linna Forestere de Rotšilda, šās tikšanās iniciatore.
Arī ANO mājas lapas sadaļā “Pasaules pārveidošana” varam lasīt stingru apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibinot “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu, atvērtu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kurā tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.
Dienas kārtības 14. punktā varam lasīt, ka “patlaban galvenā problēma ir dženderu nevienlīdzība”. Tāpēc ANO apņemas parūpēties, “lai tiktu ievērojami palielināts finansējums pasākumiem, kas palīdzēs novērst dženderu atšķirības.”
Tādu, redziet, “paradīzi” mums ir ieplānojis Pasaules ekonomikas forums un Apvienoto Nāciju organizācija.
Pērn starp foruma lūgtajiem viesiem Davosā bija arī Latvijas prezidents. Nezinu, vai viņš plāno apmeklēt šā gada saietu, taču man ļoti gribētos zināt, kādu viņš globālistu “jaunās pasaules” ainavā redz Latviju. Vai joprojām kā nacionālu valsti ar savu suverēnu valstsgribu?
Sestais eņģelis
“Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” To man ir iemācījis ķēniņš Zālamans. Tāpēc tagad parunāsim par prieku.
Pārskatot pagājušā gada pozitīvo sajūtu bilanci, sapratu, ka galvenie prieka avoti man ir trīs: cilvēki, kustības svaigā gaisā un cerība.
Sākšu ar cerību. Pirms dažām dienām pārlasīju Jāņa atklāsmes grāmatu. Lai vēlreiz pārliecinātos, ka lielais bēdu laiks ir paredzēts. Bet paredzēta ir arī uzvara.
Kas ir Armagedons? Cīņas stāvoklis, kad nepatiesība cīnās pret patiesību. Ko Jāņa vīzijā darīja sestais eņģelis? Viņš “izlēja savu kausu pār visu Eifratas upi. Un tās ūdeņi izžuva, ka taptu sataisīts ceļš ķēniņiem no saullēkta puses.”
Lielā Eifratas upe ir nepatiesais un ļaunais, ko Bābeles mauka jeb Pretkristus izplatījis starp visām zemes tautām. Sestais eņģelis ir Kunga griba. Un kauss ir Viņa apžēlošana. Un kas tiek izliets – tā ir Viņa žēlastība.
Tātad pār nepatiesā un ļaunā upi sestais eņģelis izlej žēlastības kausu, lai tā izžūtu un ķēniņi no saullēkta puses atkal varētu tikt pie zemes cilvēkiem. Bet ķēniņi – tās ir patiesības atziņas.
Ziemsvētkos saņēmu ziņu no drauga: “Šajā politkorektuma laikā es, būdams agnostiķis, lūdzu Dievu, lai izdara tā, ka cilvēkiem atveras acis.”
Tāpēc cerību es smeļos Bībelē un uz agnostiķi, kas lūdz Dievu, lai atdara cilvēkiem acis, paļaujos vairāk nekā uz Romas pāvestu un valdību.
Ko katrs mēs varam darīt? To, no kā baidās Švābs. Stiprināt kopības sajūtu, apliecināt tās vērtības, kas gadsimtiem ir veidojušas mūsu nācijas morālisko satversmi, godprātīgi veikt mums uzticētos uzdevumus, kalpojot cilvēkiem un tēvzemei.
Mācīt bērniem atšķirt labu no ļauna un patiesu no nepatiesa. Tā, lai viņi gribētu labo un apliecinātu patieso. Un saprastu, ka labais un patiesais nav un nedrīkst būt šķirami.
Brīvajā laikā daudz staigāt – gar jūru, pa mežu vai cauri pilsētai. Bet atelpas brīžos atcerēties, ka pirmais pravietis ir katra paša sirdsapziņa. Būdama Dieva balss, tā mūsos atskan vien tad un tik, kad un cik gribam to dzirdēt.
Tāpēc pieklusīsim uz mirkli un ieklausīsimies! Ļausimies Dieva mīlestībai uzrunājami! Ieskatīsimies sirdī kā cerības, spēka un miera avotā un lūgsim Dieva žēlastību un pasardzību – sev, savam namam, tautai, valstij un pasaulei.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
