Vija Beinerte: Sērgas zīme un vēsts. Vai Latvija bija gatava krīzei? 6
Šis ir zaudējumu laiks. Katrs mēs kaut ko esam zaudējuši. Sen ieplānota ceļojuma biļeti, iespēju apskaut draugus, darbu, drošības sajūtu, tuvu cilvēku.
Bet šis ir arī atklājumu un skaidrības laiks.
Kopš 2003. gada pasaule astoņas reizes tika brīdināta par SARS mutāciju iespējām. Pēdējais nopietnais brīdinājums izskanēja 2019. gada martā žurnālā “Nature” publicētajā Uhaņas virusologa Pena Džou pētījumā par bioloģiskām pārmaiņām sikspārņu koronavīrusos, kas liecina par jaunas sērgas uzliesmojuma draudiem.
Tiek lēsts, ka pirmie inficēšanās gadījumi Uhaņā notikuši jau novembra vidū, taču tikai 31. decembrī Ķīna paziņoja, ka ir parādījies jauns vīruss, kas izraisa atipisku pneimoniju.
Pa tam oftalmologs Li Veņlians, kas pirmais cēla trauksmi, tika pasludināts par “viltus ziņu izplatītāju”, bet varas iestādes turpināja apgalvot, ka līdz šim “mediķu inficēšanās nav konstatēta un nav pierādījumu par vīrusa transmisiju no cilvēka uz cilvēku”.
To, ka valstī sākusies epidēmija, Ķīna oficiāli atzina tikai 20. janvārī. Vilcinoties un noklusējot patiesību, tika pazaudēts laiks. Kad beidzot Hubei provinci slēdza, no tās bija paguvuši izbraukt vairāk nekā 5 miljoni. Un sērga sāka plosīties visos kontinentos.
Taču tie, kas tagad kritizē Ķīnu, diemžēl arī paši ir pieļāvuši ne mazums kļūdu.
Sērga ir atklājusi ne vien komunistu režīma, bet arī demokrātiju vājos punktus.
Kopš 31. decembra Taizemei, Dienvidkorejai, ASV, Itālijai un arī Latvijai bija dots vienāds laiks sagatavoties. Īstenībā Latvijai laika bija pat nedaudz vairāk nekā Itālijai un ASV.
Āzijas valstis nekavējoties iedarbināja savus aizsardzības plānus. Bet Rietumi turpināja vērot.
Janvāra beigās, kad parādījās pirmie inficēšanās gadījumi ārpus Ķīnas, virusoloģe Helena Ču, kas ilgus gadus pētī gripas izplatību Sietlā, piedāvāja veikt testus, kas palīdzētu atklāt arī SARS CoV-2 izplatību.
Taču federālā valdība un Slimību kontroles un profilakses centrs, atsaucoties uz datu aizsardzības likumu, noraidīja šo iniciatīvu, piedraudot atņemt licenci. Februāra beigās zinātniece neizturēja un paziņoja par nepārprotamiem pierādījumiem, ka slimība sākusi izplatīties Sietlā starp cilvēkiem, kas nav bijuši ārzemēs.
Helena Ču netika vajāta kā Li Veņlians, taču, ja viņai nebūtu liegta iespēja laikus savākt datus par vīrusa izplatību, tiktu mazināti riski un varbūt arī glābtas dzīvības.
6. martā žurnāls “Science” publicēja ASV un Ķīnas zinātnieku rakstu par robežu slēgšanu un izolāciju kā vienīgo iespēju apturēt vīrusa izplatību.
Par šādas stratēģijas efektivitāti liecināja Ķīnas, Taivānas, Taizemes, Singapūras un Dienvidkorejas pieredze. Taču Rietumi atzina to par neiespējamu ētisku un demokrātisku apsvērumu dēļ.
Lai gan sērga ir nevis ideoloģiska, bet medicīniska problēma, un ierobežota tiek nevis pilsoņu brīvība, bet vīrusa izplatība.
Kuras pilsētas savulaik paglābās no mēra? Tās, kas nekavējoties aizslēdza vārtus. Un neielaida ostās kuģus, kamēr tie nebija izturējuši karantīnu.
Tagad Rietumiem par savu augstprātību nākas maksāt visaugstāko – dzīvības – cenu.
Jo pēkšņi ir atklājies, ka vairumā valstu veselības aprūpes sistēma netiek galā ar tik strauju slimnieku pieplūdumu. Ka trūkst ne vien gultasvietu intensīvās terapijas nodaļās, bet arī respiratoru, aizsargtērpu un dezinfekcijas līdzekļu.
Ka Ņujorka darbojas saprātīgāk nekā ASV federālā valdība un Marseļa ir rīkojusies efektīvāk nekā Francijas valdība. Un ka paļaušanās uz globālajiem tirgiem krīzes situācijā var izrādīties liktenīga kļūda.
Kolīdz Ķīna atsāka starptautiskos pārvadājumus, tā pārdeva Rietumiem 3,86 miljardus masku, 38 miljonus aizsargtērpu, 2,4 miljonus infrasarkano staru termometru un 16 tūkstošus elpināšanas aparātu. Neliela daļa no tā ir nonākusi arī Latvijā.
Taču stāsts ir nevis par Ķīnu, bet par Rietumiem, kas kļuvuši atkarīgi no šīm piegādēm.
Un vēl viens konkrēts piemērs. Taivāna 31. decembrī slēdza gaisa satiksmi ar Uhaņu un iedarbināja savu 124 punktu aizsardzības plānu. Tagad valstī ar 23,78 miljoniem iedzīvotāju kopumā reģistrēti 437 saslimšanas gadījumi, miruši 6. Turklāt Taivānai nenācās bloķēt ekonomiku. Šis plāns nav valsts noslēpums, 3. martā to publicēja “Journal of American Medical Association”.
Vai Latvija bija gatava sērgai? Nē. Jo mums nebija ne laikus sagatavota aizsardzības plāna, nedz nepieciešamo krājumu, bet medicīna un zinātne gadiem bija turētas pusbadā.
Sērga ir ieviesusi skaidrību. Pandēmijas, informatīvais karš un kiberuzbrukumi ir reāls drauds, kam pretī stāties spēj tikai augsti motivēti un kompetenti cilvēki. Tāpēc spēja redzēt lietu kārtību un kopsakarības, paredzēt notikumu iespējamo gaitu un rīkoties atbildīgi ir nepieciešama gan valstu vadītājiem, gan ikvienam sabiedrības loceklim.
Un vēl kāda sakarība, kas man šķiet īpaši svarīga. Jaunais patogēns vissmagāk trāpa plaušas un sirdi. Senatnē ar sirdi apzīmēja žēlsirdīgo mīlestību, bet ar plaušām – ticību jeb spēju atzīt patiesību, to piepildot rīcībā. Ticība ir mīlestības acugaisma – mīlestība bez ticības ir akla. Savukārt ticība bez mīlestības ir nedzīva.
Tāpēc mēdz teikt, ka viss labais un patiesais nāk no sirds.
Un pēkšņi viss saliekas vienotā rakstā. Tikai žēlsirdība un nesavtīgas rūpes citam par citu spēj mūs glābt. Tāda ir sērgas vēsts egoisma un augstprātības pārņemtai pasaulei.
