Vija Beinerte: Pūļa diktatūra. Kas notiek, ja iznīcība tērpjas progresa mantijā? 31
Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Augsti vērtēju cilvēkus, kam pienākuma apziņa ir stiprāka par pašaizsardzības instinktu. Mana draudzene kino dramaturģe, daudzu pasaules arhīvu putekļus saelpojusies, strādājusi ar Spīlbergu pie “Šindlera saraksta”, tagad regulāri izstaigā Ņujorkas centru.
Lai nevis zinātu no nostāstiem, bet būtu redzējusi savām acīm – kā 1991. gada augustā redzēja tankus iebraucam Maskavā un 2001. gada 11. septembrī lidmašīnas ietriecamies dvīņu torņos. Viņa joprojām atceras gan mazuta, gan deguma smaku.
Jūnija vidus, saulains darbdienas rīts. Krustojums, kur satiekas 45. iela ar Brodveju un 7. avēniju. Jebkurā diennakts laikā, svelmē, lietū un sniegā, te vienmēr ir bijusi drūzma. Tagad viss spocīgi tukšs. Ne gluži “Zemeņu lauks”, bet Bergmans pavisam noteikti.
Kaut kur tālumā ieķērcas zāģis, ieklaudzas āmurs, un atkal viss noklust. Gaiss smaržo pēc finiera. Skaties, kur gribi, – pirmā stāva līmenī aklās logu un vitrīnu ailes aiznaglotas. Veikali, kafejnīcas, bankas, viss.
Uz dažām finiera plātnēm ar aerosolu uzpūsti burti “BLM” – ja gadījumā kāds vēl nezina.
Neraudāt. Tagad galvenais ir neraudāt. Vienkārši uzsūkt visu kā sūklim, lai kaut kad vēlāk, to izspiežot, varētu saprast un sašķirot, kas tajā sāļš, kas rūgts…
Tas ir īss sajūtu pārstāsts no skaudra vairāku lappušu teksta.
Un te – pavisam nesens ieraksts. Svētdienas rīts. Radio ziņo, ka pēdējo 24 stundu laikā pilsētā notikušas 24 apšaudes, ir bojā gājušie.
Līķu skaitu nav vērts iegaumēt, nākamajā ziņu izlaidumā vēl daži ievainotie būs pievienojušies mirušajiem. Līdz beidzot kāds iesaucas: “Ir taču kaut kas jādara! Policijai taču kaut kas ir jādara!”
Neticami! Vai tiešām kāds ieminējās par policiju? Par to pašu policiju, ko vēl nesen pūlis pieprasīja sodīt un izformēt, bet pilsētas galva tai atņēma miljardu dolāru, paziņojot, ka par kārtību Ņujorkas ielās turpmāk rūpēšoties iedzīvotāju izveidotas novērotāju grupas.
Tikmēr policijas priekšnieks saviem virsniekiem ir devis rīkojumu aizmirst par brīvdienām. Kad beidzot aiz loga atskan patruļas sirēna, mana draudzene priecājas, it kā mīļotais būtu piezvanījis. Labrīt, Amerika! Laiks mosties!
Un te ieraksts cita mana drauga, universitātes profesora, ziņu lentē: “Masu apšaude Vašingtonā.” Takers Karlsons komentē videokadrus: “ASV galvaspilsētā kārtējā vardarbības uzplaiksnījumā sašauti vairāk nekā divdesmit garāmgājēji, arī melnie. Šoreiz demokrātu kontrolētajos medijos par to – ne pušplēsta vārda. Melnajām dzīvībām nozīme ir tikai tad, ja tās var izmantot politiskam nolūkam.”
Jūnijā žurnālists Grants Neipiers par komentāru “Ikvienai dzīvībai ir nozīme” tika atlaists no darba. Augusta beigās darbu zaudēja Kails Kornels – tiešajā ēterā viņš bija pateicis nevis “people of color”, bet “colored people”.
Kā tas nākas, ka ASV, brīvās pasaules visbrīvākajā valstī, cilvēki sāk baidīties iziet no mājām? Un kā tas nākas, ka cilvēki sāk baidīties runāt?
Lai pievērstu sabiedrības uzmanību tam, cik strauji sašaurinās atļauto vārdu un viedokļu saraksts, šā gada 7. jūlijā 153 intelektuāļi publicēja “Vēstuli par taisnīgumu un atklātām debatēm”.
Noams Čomskis, Salmans Rušdi, Mārgareta Etvuda, Džoanna Roulinga, Frensiss Fukujama, Stīvens Pinkers, Garijs Kasparovs un citi pasaulē zināmi viedokļu līderi brīdina par sistēmiskām pārmaiņām, kas kā ideoloģisks vīruss pārņem sabiedrību, graujot tās imūnsistēmu un apdraudot vērtības, uz kurām līdz šim ir balstījusies demokrātija.
“Brīva informācijas un ideju apmaiņa, kas ir pilnasinīgas, brīvas sabiedrības pamats, strauji sarūk,” teikts vēstulē. Tās vietā “plaši ir izplatījusies cenzūra”, kas izpaužas kā “neiecietība pret pretējiem viedokļiem, mode publiski kaunināt un izstumt, tendence sarežģītus politiskus jautājumus izšķīdināt aklā pārliecībā”.
Grāmatas tiek izņemtas no apgrozības, žurnālistiem tiek aizliegts rakstīt par noteiktiem tematiem, profesori tiek atlaisti no darba par atsaucēm uz “nepareiziem” avotiem, zinātnieki tiek apklusināti par doktrīnai neatbilstošu faktu publicēšanu. “Rezultātā nemitīgi sašaurinās robežas, kuru ietvarā var runāt, nebaidoties no represijām.»
20. gadsimta rītausmā radikāli noskaņoti kreisie, aizrāvušies ar sociālisma idejām, mudināja līdz pamatiem noārdīt veco pasauli, lai tās vietā uzceltu jaunu.
Krievu sudraba laikmeta domātāji apjauta, cik bīstama raža var ienākties no šīm glīti iepakotajām sēklām.
Semjons Franks “Nihilisma ētikā” raksta: “Vispārcilvēcisku, absolūtu vērtību noliegums un materiālā labuma kults sankcionē noziedzību un huligānismu, dodot tiem iespēju tērpties idejiskuma un progresa mantijā.”
Ļeņins to, protams, nodēvēja par renegātismu, bet kreisie turpināja jūsmīgi sludināt nākotnes cilvēka ideālu – brīvu no absolūtu vērtību važām, tādu, kas pats ir kungs un noteicējs pār labo un ļauno, patieso un nepatieso.
Rezultātā trešā daļa pasaules nonāca pūļa diktatūras jūgā.
Tie, kas uzrakstījuši “Vēstuli par taisnīgumu”, ir mācījušies vēsturi. Un redz nepārprotamu līdzību.
Patlaban morālā nihilisma mantijā veikli tiek ietērptas “BLM”, “Antifas” un citas “progresīvo” idejas.
Nav nozīmes tam, kāds ir bijis tavs ieguldījums kultūrā, zinātnē, biznesā vai sportā, – par izteikumu, kas neietilpst šobrīd atļauto viedokļu sarakstā, tev var nākties samaksāt ar reputāciju un karjeru. Vai ar dzīvību – ja gadīsies būt uz ielas brīdī, kad tur kāds “progresīvais” risinās savus ētiskā relatīvisma jautājumus.
No izrēķināšanās nav pasargāti arī vēstules autori. Tomēr pienākuma apziņa, veselais saprāts un godaprāts viņiem neļauj klusēt.
