Vija Beinerte: Piktais sentiments, dzīvības vārdi, baltais helikopters un vēl dažas ierosmes pārdomām, iedvesmai, priekam 0
Šī dzīve ir sēkla, bet auglis ir mūžīgā dzīvība.
Piektais elements
Silvija Brice. Saullēktu vērotāja, par valodas nezālēm sērotāja, sirdsapziņas vēstniece un tulkotāja. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņas spēju pārtulkot tādu tekstu apjomu, ko ne katrs jaudā izlasīt, turklāt pārtulkot spoži, piešķirot Grasa, Rušdi vai Atvudas prozai latviešu balsi.
Bet nu es priecājos arī par viņas pašas balsi. Taču ir kāda dīvainība. Kopš Silvijas “Piktais sentiments” tvīkst uz mana galda, jau pa vairākiem lāgiem tā nosaukumu esmu izlasījusi kā “Piektais elements”. Tēvocis Freids zīmīgi klusē. Bet es tā redzu. Un īstenībā zemapziņa nav mani maldinājusi: šī grāmata taču ir par mīlestību – uz valodu, tautu, kaķiem un rītausmu.
Dzīvības vārdi
“Nesaprasta patiesība kādam var lieti derēt tikpat maz kā meli.” Tā saka kāds moru virsaitis sarunā ar Kungu Kristu. Un te es pateicībā iedomājos: cik bezgala daudz jautājumu un atbilžu Dievs kopš bērnības ir licis man sirdī un vēlāk atklājis caur Bībeli, ko esmu izlasījusi no vāka līdz vākam un daudzas vietas pa vairākiem lāgiem, un cik brīnum daudz ko līdz šim nesaprastu man ir darījusi skaidru tieši šī grāmata – Jāņa lielais evaņģelijs.
Lūk, tikai daži no tematiem šinī – ceturtajā – sējumā: par četrējādu Mozus radīšanas stāsta jēgu, par to, kā saprotama Zālamana augstā dziesma, par garīgās un materiālās pasaules radīšanu, par ļaunuma izcelsmi Dieva radītājā pasaulē, par iedzimto grēku, par pašslepkavu likteni viņpasaulē, par aplamas bērnu audzināšanas ietekmi uz viņu dvēseli un intelekta spējām (cik aktuāli!), par senās Ēģiptes vēsturi, dievmācību un pagrimuma cēloņiem. Bet tā visa centrā – Kristus un viņa mūžīgās dzīvības evaņģelijs.
“Kas meklē patiesību, tam tā jāmeklē sevī, nevis ārpus sevis; jo patiesība ir dzīvība – un dzīvība ir mīlestība. Kam ir neviltīga mīlestība uz Dievu un uz tuvāku, tam ir arī dzīvība, un šī dzīvība ir patiesība un mīt cilvēkā.”
Jāņa lielais evaņģelijs, IV sējums. Iekšējā vārdā saņēmis un pierakstījis Jēkabs Lorbers, tulkojis un izdevis Ingmars Zemzaris. Šo un trīs iepriekšējos sējumus meklēt grāmatnīcā “Ihtis” Mazajā Pils ielā 4 un interneta veikalā “ihtis.lv”. Tur atrodams arī grāmatas apraksts.
Mākslas pērle
Muzeja “Rīgas birža” Eiropas mākslas galerijā starp pastāvīgās ekspozīcijas darbiem tagad ir apskatāma arī 16. gadsimta sākuma altārglezna “Svētā ģimene ar eņģeli un svētajām Katrīnu un Barbaru”, kas deponēta no Spānijas mākslas muzeja Prado krājuma.
Šis vēlīnās renesanses darbs ir tapis Antverpenē, kur tā sauktajam “Frankfurtes meistaram” to pasūtināja Santakrusas klostera brāļi. Klosterī šī altārglezna atradās trīs gadsimtus, līdz 19. gadsimta vidū divas triptiha daļas (ar svēto Katrīnu un ar svēto Barbaru) tika uzņemtas Prado krājumā. 2008. gadā muzejam Londonas izsolē izdevās nopirkt altārgleznas trešo daļu, kur attēlota svētā ģimene. Darbs ir restaurēts, un centrālā daļa, kas atkal apvienota ar sānu virām, ir atguvusi sākotnējo krāsu dzidrumu.
Ar šo muzejs turpina 2014. gadā aizsākto tradīciju adventa un Ziemsvētku laikā atklāt skatītājiem kādu renesanses mākslas pērli.
Baltais helikopters
Ja gribi zināt, kuru stundu rāda lielais civilizācijas pulkstenis, aplūko parādības un laika zīmes un liec roka uz Baznīcas pulsa. Jo Baznīca ir šās civilizācijas sirds. Būt sirdij – tā ir vairāk nekā misija, tā ir dzīvības funkcija. Tā nav tikai poētiska izteiksme, un tas nav arī kompliments – jo sirds var būt nogurusi, sirds var būt apcietināta, sirds var būt ļauna, sirds var būt slima, sirds var būt mazspējīga, – un sirds galu galā var arī apstāties… Par to visu man bija jādomā pēc Alvja Hermaņa filmas “Baltais helikopters”.
Filma par civilizāciju krustcelēs. Par izvēli un atbildību. Par laika zīmēm un to, ka pazaudētā Bībele ir jāatrod.
Izcils darbs. No pirmā līdz pēdējam kadram. No kopplāniem līdz sīkākajām detaļām. Nevaru izcelt nevienu no procesā iesaistītajiem, jo katrs ir lielisks, neviens nedominē, visi papildina cits citu. Nezinu, ko teikts poltikorektuma aptaurētie festivāli, bet tam šajā gadījumā nav nozīmes. Ir paveikts liels darbs. Apbrīnoju mērogu.
Straume
Laikā, kad cilvēki arvien biežāk uzvedas kā dzīvnieki, Gints Zilbalodis kopā ar savu komandu ir radījis animācijas filmu, kurā dzīvnieki uzvedas kā cilvēki. Nezinu, vai par pamatu ir ņemts bibliskais stāsts par Ānokas civilizācijas likteni grēku plūdos, taču ne jau tas ir galvenais. Jo “Straume” ir par atrašanos vienā laivā, kur tik ļoti atšķirīgie ceļabiedri Kaķis, Suns, Kapibara, Lemurs un Putns mācās sadarboties un izkopt mūsu laikiem tik eksotiskas īpašības kā nesavtība un pašaizliedzība.
“Straume” ir vienīgā animācijas filma, kas šogad tika demonstrēta Kannu kinofestivāla konkursa programmā “Īpašs skats”. Tā jau ir saņēmusi virkni starptautisku godalgu, starp tām Eiropas Kinoakadēmijas balvu kategorijā “Labākā animācijas filma” un četras balvas animācijas festivālā Ansī. Turklāt “Straume” ir nominēta “Zelta globa” balvai un pirmo reizi Latvijas kino vēsturē – arī “Oskara” balvai kategorijā “Labākā ārzemju filma”.
Flakonā notverts brīnums
Paolo Terenci, slavenā nišas aromātu zīmola “Tiziana Terenzi” dibinātājs un autors, ir kaislīgs zēģelētājs. Kā viņš pats man reiz teica – jūrā, kur vienīgā smarža ir sāļais vējš, viņš nerada jaunus aromātus. Taču šis vienatnē pavadītais laiks viņam ir absolūti nepieciešams priekam un iedvesmai: “Es nesirgstu ar jūrasslimību, man drīzāk ir sauszemes slimība – ilgi krastā es nevaru izturēt.”
Un re, Paolo jau atkal ir uzbūris divus jūrai un zēģelēšanai veltītus opusus – “Abbrivio” un “Deriva”. Pirmais nosaukums itāliešu valodā nozīmē brīdi, kad burā notverts vējš liek laivai uzsākt kustību, otrs – dreifu jeb ļaušanos vējam un straumei. Mans favorīts ir “Deriva”.
Piesātināts aromāts, kur bergamotes un citrona dzidrais svaigums savijas ar pačūlijas, gardēnijas un gandrenes maigumu, ko ieskauj sandalkoka un tabakas lapu rūgtenās notis. Vēl viens flakonā notverts brīnums – neparasts aromāts neparastai sievietei.
Atmetiet bažas, padzeniet žēlabas!
Tiem, kas paguruši, sasirguši vai vienkārši nevar atļauties apmeklēt kādu koncertu klātienē, sirsnīgi iesaku noklausīties šo Baha Ziemsvētku oratorijas ierakstu! Muzicē Austrijas baroka mūzikas ansamblis, tenors Pīters Šreijers, bass Roberts Holls, Tolces zēnu koris un tā solisti, diriģents Nikolauss Harnonkūrs.
“Līksmojiet, gavilējiet, celieties un daudziniet šo dienu, slavējiet, ko Visuaugstais šodien darījis! Atmetiet bažas, padzeniet žēlabas, uzgavilējiet līksmi! Kalpojiet Visuaugstajam ar krāšņiem koriem! Godināsim Valdnieka vārdu!”
Prieka avots
Nenoguršu atkārtot – kustības svaigā gaisā ir neizsmeļams spēka un prieka avots. Pie jūras, mežā vai upes krastā, Pierīgā, Kurzemē vai Latgales pusē – galvenais, lai kājas siltas un rokas lai nesalst, jo vējš gada nogalē mēdz būt ass.
Par mieru
“Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Tā saka Kristus. Un vēl viņš saka: “Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” Vai te būtu pretruna? Nebūt ne! Kristus ir nācis ar elli kauties un nāvi uzvarēt. Tāpēc viņš nes zobenu mūsu ļaunajai dabai, bet mūsu labajai gribai – mieru. To mieru, par ko eņģeļi priekš divtūkstoš gadiem dziedāja Ziemsvētkos.
Mieru vēlu mums visiem. Mieru, kas augstāks par mūsu saprašanu.
Un – sniegs lai uzsnieg! Asniem zem zemes lai būtu silti.
