Vija Beinerte: Pēdējā saruna ar Ludmilu par Ojāru 29
Ojāram Vācietim 13. novembrī apritētu astoņdesmit viens, bet 28. novembrī būs trīsdesmit viens gads, kopš viņš ienira mūžībā, pazuda rudenī kā ūdenī zivs. Godinot dzejnieka piemiņu, publicējam fragmentus no pēdējās sarunas ar viņa dzīvesbiedri, nu jau arī mūžībā apskaidroto dzejnieci Ludmilu Azarovu-Vācieti par Ojāru, nolemtību un uzdrīkstēšanos.
Pirms dažām dienām šķirstīju Ojāra kopotos rakstus un pēkšņi atklāju sev pilnīgi nezināmu Vācieti. It kā vispār nebūtu viņu lasījusi.
Man visu laiku ir šī sajūta, brīžiem tā mani pat biedē. Kopā ar Viju Kaņepi sastādot Ojāra rakstus, katru dzejoli esmu lasīju vismaz piecas reizes, nemaz nerunājot par to, ka reizēm, kad nevarējām izburtot viņa rokrakstu, es iekšēji sadzirdēju, kā šo tekstu viņš reiz man lasīja balsī – ar savu neatkārtojamo intonāciju, un tikai tā varēju atšifrēt burtnīcās pierakstīto. Šķiet, zinu viņa tekstus no galvas, taču paiet laiks, ir cita situācija, cits dvēseles stāvoklis, lasu dzejoli un pēkšņi tāda sirreāla sajūta – it kā es pirmo reizi to redzētu. Es pat negribu šo dīvaino parādību analizēt.
Laika gaitā vārdi iegūst jaunu nozīmi. Mainās mūsu iekšējā telpa un līdz ar to arī uztvere un saprašana.
Astronomijā to sauc par precesiju – debess ķermeņu, Zemes ass, gravitācijas, Saules ceļa pārvietošanās un maiņa.
Un vēl tik pat mistiska sajūta – it kā viņa dzejas rindas ir rakstītas nevis pirms trīsdesmit vai pat četrdesmit gadiem, bet nupat. Rakstītas šodienai.
Jā! Kā balss, kas atskan no debesīm, pazemes vai tālas malas: es jau sen jūs brīdināju!
Ojārs paguva sarakstīt desmit kopoto rakstu sējumus, no tiem dzīves laikā publicētā dzeja aizņem tikai trīs ar pusi, pārējie – atvilktnei, malkas pagrabam, mūžībai. Bez cenzūras drukāta vārda brīvību viņš nepiedzīvoja.
Vācietis ir paaudzes dzejnieks, laikmeta notikumu liecinieks un seismogrāfs. Daļa cilvēku viņu nav lasījusi. Daļa ir lasījusi, taču vienīgi to, kas skolas programmās. Gadu gaitā arvien labāk sāku saprast, kāpēc reiz lasītais ir jāpārlasa (tas attiecināms ne tikai uz Vācieti). Savulaik man šķita – ja esmu ko lasījusi, es to zinu. Tagad saprotu, ka šis priekšstats ir maldīgs. Pat tie, kas lasījuši, rakstījuši zinātniskus darbus, paņem kādu dzejoli un pēkšņi atklāj, ka paradoksālā veidā kaut kas ir mainījies.
Nesen tu teici – Vācietis dzīvoja no vienām dzelzs durvīm līdz otrām – visu dzejnieka mūžu.
Dzejniekam tas ir izmisīgi grūti. Komponists var radīt paliekamas vērtības arī cenzūras spaidu laikā, mūziku nevar notvert un ielikt krātiņā, arī mākslā ir žanri, kas ļauj talantam izpausties, piemēram, klusā daba, ainava. Bet dzejnieks un vara, kas grib iznīcināt jebkuru dzīvu vārdu, – tās ir vissarežģītākās attiecības.
Tikko uzgāju rindas, kurās Ojārs varu salīdzina ar bezdvēseles būtnēm:
Nepiedzimušas dvēseles
Novecojušā miesā –
Nevienai dzimšanai
Jūs par vecmāti nederat.
Jūs tikai abortam derat.
Un jūsu tieksme pēc varas
Ir tieksme pēc vairošanās –
Vairot
Nepiedzimušas dvēseles.
Vai arī:
Es sēžu pie sava dzejoļa gultas
Un baroju to ar soļanku
No karotītes.
Viņš ēd ar trim atlikušajām rindām.
Pārējās divas ir norautas…
Nevajadzēja?
Nē, tomēr vajadzēja skriet ārā.
Bija lietaina diena,
Un pie dzejoļu pieturas
Jau salasījies labs bariņš.
Nebūtu gadījies tas tur pretimbraucējs.
Pie pieturas
Daudzi jau salocīja lietussargus,
Daudzi nopurināja
No mēteļa lieko ūdeni.
Un tad
Pilnā ātrumā drāzās tas –
Piedzēries no sava amata
Un no vienas puses uz otru –
No Ļeņina uz Staļinu zvalstīdamies.
Tā 1968. gadā rakstīja Vācietis.
Tāpēc es neesmu vienisprātis ar tiem, kas apgalvo, ka padomju laikā nekas vērtīgs un paliekams nav radīts.
Jā, vara tik tiešām gribēja nožņaugt visu dzīvo un brīvo, bet nespēja, jo radās negaidīts brīnums – pretestības enerģija.
Līdz šim par to ir maz rakstīts, varbūt tāpēc, ka šāda lieluma apjēgšanai nepieciešama laika distance.
Tāpēc man nepatīk, ja vietā un nevietā lieto vārdus “okupācija”, “verdzība”, “impērijas žņaugi”. Daudz svarīgāk ir apzināties apbrīnojamo fenomenu – latviešu tautu, kas spēja cauri gadsimtiem saglabāt savu identitāti, stāju, gara veselību, fizisku skaistumu un intelektu. Cik tad vispār ir latviešu? Tāda vidēja lieluma Krievijas pilsēta. Bet gandrīz katrs ir personība – kā citādi būtu varējuši saglabāt valodu un kultūru.
Ieiesim “Valtera un Rapas” grāmatnīcā un paskatīsimies uz oriģinālliteratūras klāstu! Tā ir mūsu seja. Un tad vēl arhitektūra, izcilie mākslas darbi muzeju krājumos, noliktavās un privātkolekcijās – pasaules mēroga vērtības! Jau 18. un 19. gadsimtā latviešu zemnieki mācēja lasīt un rakstīt – kā nekur citur Eiropā.
Latvijā nekad nav bijuši siltumnīcas apstākļi, kopš 10. gadsimta mums draud pārvācošana, pārkrievošana, karš, mēris, epidēmijas. Tomēr mēs esam. Tad kāpēc mēs apbrīnojam citu tautu izturību, bet nonicinām sevi? Un tāpēc es nemitēšos teikt latviešu rakstniekus, kas padomju laikos spēja saglabāt latviešu valodu – gan vārda meistarus, gan tos, kam tikai viena grāmatiņa plānos vākos.
Tāpēc man smeldz un sāp vārdi, ko nesen dzirdēju konferencē: latviešu rakstnieki neesot kā, piemēram, Solžeņicins rakstījuši plauktam vai atvilktnei, neesot rakstījuši, zinot, ka tekstu nepublicēs.
Tādas paviršības var sarunāt cilvēks, kas nav lasījis Vācieti. Piemēram, viņa 1968. gada dzejoļus, ko varētu nosaukt par Čehoslovākijas ciklu.
Vācietis nebija stulbs, lai nestu tos sešpadsmit dzejoļus uz redakciju. Bet viņš nevarēja savu sāpi neizlikt uz papīra – ja tas nebūtu uzrakstīts, izmisuma enerģija viņu saplosītu. Tas bija izmisuma kliedziens. Vienu dzejoli – “Kastaņu diena” – aiznesa gan, bet atnesa atpakaļ, jo no viņa pieprasīja mazu labojumu: izsvītrot divus vārdus – “tanki” un “čehi”.
Ojāra jaunā dzejas izlase (sarunas laikā šī izlase bija jau salikta, taču vēl nebija laista klajā, – V.B.) aptver trīs daiļrades posmus. Sākas ar poēmu “Balsij bez pavadījuma”, kas rakstīta 1957. gadā, tad seko dzejoļi, kas veido Vācieša būtiskāko daļu, bet viņa dzīves laikā netika publicēti, jo – kā mēs toreiz ironizējām – uz katru dzejnieku ir 18 administratori (redaktori, recenzenti, cenzori un nomenklatūras darbinieki), kas veido īpašu apsardzi. Jā, arī tolaik bija labi apmaksāta apsardze!
Tikai toreiz apsargāja nevis dzejnieku no pūļa, bet tautu no dzejnieka.
Tā gan. Un dzejniekam šādos necaursitamas apsardzes apstākļos vajadzēja saglabāt sevi, lai neizietu bojā. Pirmais posms beidzas ar “Vadoņa augšāmcelšanos” un Čehoslovākijas ciklu, ar 1968. gadu. Otrais aptver dzejoļus, kas tapuši no 1969. līdz 1979. gadam, bet trešais – no 1980. līdz 1983. gadam.
Šajā izlasē dzejoļi beidzot būs publicēti to sarakstīšanas secībā, iegūstot nepārtrauktību. Var teikt – tas būs cits Vācietis, jo nevienā līdz šīm publicētajā krājumā vai izlasē secības princips nav ievērots. Diemžēl arī kopotajos rakstos ne, jo pēc tradīcijas un nolikuma tur publicētā un nepublicētā dzeja ir šķirta.
Ojāram ir rindas: “Es nāku šajā mežā viens pats mezglus siet – muļķi ir saraustījuši manu secību, es dzīvoju kapātas sliekas dzīvi.”
Tā ir dzejnieka traģēdija. Pārrauti dzejas cikli, saraustīti, izmētāti dzejoļi. Bet dzejniekam svarīga ir kopaina, konteksts. Tas nav untums, tā ir iekšēja prasība. Viņam tikko dzimušu dzejoli vajadzēja nolasīt, uzreiz, kaut vai pa telefonu. Tāds ir viņa žanrs, viņa būtība. Tāds ir Vācieša dzejnieka modelis. Dzīves laikā viņam to liedza, tādēļ vismaz tagad tam jāļauj notikt.
Runā, ka vairākas spilgtas latviešu dzejnieces mēģinājušas izzagt no bibliotēkām savas pirmās dzejoļu grāmatas, lai ne miņas nepaliktu no tā, kas jaunības naivumā sarakstīts. Ojārs tā nedarīja. Teica: man kauns par savām muļķībām, bet es tās netaisos slēpt. Taču tieši viņu gan dzīves laikā, gan arī pēc nāves nemitīgi kāds grib piesist krustā. Dzīves laikā viņu lamāja par dekadentu, pretpadomju dzejnieku, izdzimteni (“kā mūsu sabiedrībā varēja rasties tādi izdzimteņi kā Jevtušenko un Vācietis”), par preses nosodītu tipu, antikomunistu, dzīves nomelnotāju, abstrakto humānistu (tie visi tolaik bija lamuvārdi), tagad – par kolaboracionistu, ideoloģiskās šizofrēnijas veicinātāju un sirdsapziņas noplēšamo talonu. Kāpēc?
Es nevaru līdz galam to izskaidrot, un varbūt tas man arī nemaz nav jādara, lai lielie secinājumi un formulējumi paliek citiem. Svarīgi ir saprast, kas to darīja tolaik un kas to dara tagad. Pēdējā laikā parādījušies patoloģiski apgalvojumi, ka viņš it kā esot sadarbojies ar čeku. Bet tieši čeka bija tā, kas viņu vajāja. Tie ir fakti.
Čeka un ceka nevarēja dzejniekam piedot nepakļāvību. Kad Voss izsauca Ojāru uz pārrunām, viņš neaizgāja. Tas visiem bija šoks. Tā tolaik neviens neatļāvās.
Škapars par to rakstīja. Vai jābrīnās, ka varai radās pret Ojāru naids, turklāt personisks? Ir lietas, ko vara nepiedot. Un, protams, Ojāram nevarēja piedod arī viņa tekstus. Gan publicētos, gan nepublicētos.
Tas, kas notiek tagad, ir daudz sīkāk. Kas ir Vācieša nelabvēļi? Skujiņš, kuru Ojārs un Vizma savulaik izzoboja par romānu “Fornarīna”. Arī tādas lietas nepiedod. Savukārt Laimoņa Pura “atklāsmes” vispār ir ārpus veselā saprāta. Acīmredzot tam, kas pats ir čekists, vajag čekistos iemelot vēl kādu. Un Priede, kurš, kā izrādījās, neieredzēja visus, kas gribēja viņu izstumt no siltā nomenklatūras krēsla. Oponēt var kritikai, kas operē ar faktiem, taču uz sacerējumiem, kas pilni personiska naida un vulgāru apmelojumu, nav vērts atbildēt.
Ojārs nepazina skaudības, viņam derdzās tenkas un aprunāšana. Mūsu dzīvoklī vienmēr bija skaidrs un svaigs gaiss. Pie tā arī paliksim.
Tu nupat atbildēji uz jautājumu, kā Ojārs par spīti visam spēja būt laimīgs un iekšēji brīvs. Jo tikai brīvs un laimīgs cilvēks var uzrakstīt:
Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries!
Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries!
Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.
Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies
No rokraksta var redzēt, ka tas tapis vienā elpas vilcienā – cilvēks pieskrējis pie burtnīcas un pierakstījis, kā roka nes, bez labojumiem, pat punkts beigās nav pielikts – tam nebija laika.
