Vija Beinerte: Pa Eiropu klīst dženderisma rēgs 100
Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs. Tā vairāk nekā pirms pusotra gadsimta brīdināja Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss. Viņu manifestā paustās idejas aizrāva gana daudzus, taču, kolīdz teorija iemiesojās praksē, cerību jūra pārvērtās asiņu okeānā. Padomju komunistiskā totalitārisma režīms un tā atzari šo ideju vārdā nobendēja miljonus un miljoniem salauza likteni un izpostīja dzīvi.
Un jau atkal kāds rēgs klīst pa Eiropu – dženderisma rēgs. Šoreiz bez brīdinājuma un manifesta.
Rēga vārdu ir dzirdējuši daudzi, tiesa, vairums joprojām īsti nesaprot tā nozīmi. Tomēr jaunais rēgs ir paguvis pārņemt daudzas nacionālas un starptautiskas institūcijas. Piemēram, kopš 1999. gada “dženderisma problēmas aktualizācija” ir kļuvusi par galveno principu (Leitprinzip) Vācijas valdībā un par katra valdības ministra uzdevumu (Querschnittsaufgabe). Savukārt Latvijā tas parādījies sakarā ar diskusijām, kas izvērtušās ap Stambulas konvenciju. Kas tad īsti ir dženders, kam latviešu valodā joprojām nav atrasts piemērots vārds?
Angļu vārds ‘gender’ ir termins, kas ļauj atšķirt vārdu gramatisko dzimti. Pagājušā gadsimta 70. gados to pārņēma radikālās feministes, uzsverot, ka indivīda “dzimti” (‘gender’) nosaka nevis bioloģiskais dzimums, bet izvēle. Saskaņā ar viņu teoriju ir nevis divi dzimumi, bet sešas un vairāk dzimtes – atkarā no indivīda seksuālajām iegribām. Radikālās feministes uzskata, ka dzimtes jeb džendera izvēlei ir jākļūst par vienu no konstitucionāli garantētām brīvībām. Saprotot, ka šādas pārmaiņas nevar īstenot, nemainot leksikonu, nevalstisko organizāciju feministes Vispasaules konferencē par sieviešu stāvokli, kas notika 1995. gadā Pekinā, pirmo reizi oficiālos dokumentos ieviesa vārdu ‘gender’ (dzimte) agrāk lietotā vārda ‘sex’ (dzimums) vietā. Konferencē pieņemtā “Pekinas darbību platforma” bija starptautisks, taču juridiski nesaistošs dokuments. Tagad šis termins ir nostiprināts arī juridiski, pie kam ir divas džendera koncepcijas – bioloģiskā un sociālā.
Pirmais starptautiskais līgums, kur tika iekļauta bioloģiskā džendera definīcija, ir Romas starptautiskās krimināltiesas statūti, pieņemti 1998. gada 17. jūnijā, Latvijā spēkā no 2002. gada 28. jūnija. Šo statūtu 7. panta 3. daļā ir iekļauta džendera definīcija, kas oriģinālā skan šādi: “For the purpose of this Statute, it is understood that the term ‘gender’ refers to the two sexes, male and female, within the context of society. The term ‘gender’ does not indicate any meaning different from above.” Latviski vārds ‘gender’ ir pārtulkots kā “dzimums”, un šā panta tulkojums skan šādi: “Šo Statūtu mērķim termins “dzimums” ir attiecināts uz diviem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, kas sastopami sabiedrībā. Termins “dzimums” neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.” Tātad Romas statūtos mēs redzam džendera bioloģisko koncepciju, kur džendera jēdziens ietver sevī divus bioloģiskos dzimumus, no kuriem katram atbilst sava specifiska un atšķirīga dzimuma sociālā izpausme sabiedrībā – sievišķība un vīrišķība. Ar šo definīcija ir slēgta un tajā nevar tikt iekļauts nekas cits.
Stambulas konvencija līdzīgi Romas statūtiem pēc juridiskās dabas ir starptautisks līgums. Tāpēc konvencijas autoriem tika ieteikts pārņemt Romas statūtos formulēto bioloģiskā džendera definīciju, par kuru starpvalstu līmenī jau bija panākts konsenss.
Taču autori šo priekšlikumu noraidīja, ierakstot konvencijas 3. panta c punktā džendera definīciju, kas nav norobežota tikai ar diviem bioloģiskajiem dzimumiem.
Oriģinālā tas skan šādi: “Gender shall mean the socially constructed roles, behaviours, activities and attributes that a given society considers appropriate for women and men.” Latviski tas tulkots šādi: “Ar terminu “sociālais dzimums” (dzimte) tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Tātad vairs netiek runāts par diviem bioloģiskiem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, bet gan par “sociāli konstruētām lomām”, turklāt vārds “konstruētas” tulkojumā ir pazudis. Savukārt konvencijas Skaidrojošā ziņojuma 53. punktā ir teikts: “Konkrētas indivīdu grupas var tikt diskriminētas, pamatojoties uz viņu dzimuma (dzimtes) identitāti, proti, ka viņi identificē sevi ar dzimumu, kurš neatbilst dzimumam, kas konstatēts viņiem piedzimstot. Minētais attiecas uz tādām personu kategorijām kā transpersonas, pretējā dzimuma apģērba nēsātāji, transvestīti un citas tādu personu grupas, kas neatbilst priekšstatam, kas sabiedrībā izveidojies par to, kas pieklājas “vīrietim” un kas “sievietei”.” Tas nepārprotami liecina, ka Stambulas konvencijas pamatā ir likta džendera sociālā teorija, kur dženders nav attiecināts tikai un vienīgi uz diviem bioloģiskajam dzimumam, bet tiek definēts kā “sociāli konstruējams”.
Un tad nu rodas jautājums, pat vairāki.
Ja konvencijas autoriem tiešām rūpētu vardarbībai pakļautas sievietes, vai tad viņi būtu iekļāvuši tekstā ar šām sievietēm nesaistītus diskutablus formulējumus un prasības, kas vairākās valstīs ir kļuvuši par šķērsli konvencijas ratifikācijai?
Bet ja konvencijas autoru mērķis ir rūpēties par GLBT (geju, lesbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu) tiesībām, kāpēc tas tiek maskēts un slēpts aiz sieviešu mugurām?
Un vēl. “Radikālās feministes ataino mūsu sabiedrību un mūsu ģimenes kā vardarbības teritoriju, kur katrs otrais ir patoloģisks monstrs. Tie, protams, ir meli, taču rodas jautājums: kāpēc tas tiek darīts? Psiholoģijā to sauc par ‘gaslightning’, proti, tā ir manipulācijas forma, kas mērķtiecīgi sēj šaubas un tiecas likt indivīdam vai grupai neticēt savai redzei, atmiņai un veselajam saprātam. Patiesībā tā ir psiholoģiska vardarbība, jo tiecas pakļaut apziņu. Mērķis – valdīt un kontrolēt mūsu sabiedrību. Spriežot pēc projekcijām, valdīt vardarbīgi,” skaidro Toronto universitātes profesors, klīniskais psihologs Džordans Petersons.
Konvencijas 14. pants paver dženderisma idejām ceļu uz “visu izglītības līmeņu mācību programmām”, arī uz bērnudārziem.
Nesen klajā ir laista grāmatiņa “Džendera vienradzis”, kas paredzēta pirmsskolas vecuma bērniem un ir pieejama angļu, spāņu, portugāļu, krievu, japāņu, vācu, franču turku un ungāru valodā. To var aplūkot arī internetā, ievadot atslēgas vārdus “The Gender Unicorn”. Grāmatiņā tiek apgalvots, ka “bioloģiskais dzimums” ir divdomīgs vārdu salikums, kam “trūkst mēroga” un kas “sāpina transpersonas”. Tāpēc pareizāk būtu teikt “dzimums, kas konstatēts piedzimstot”, jo tas esot plašāks un precīzāks apzīmējums. Tālāk bērniem tiek mācīts, ka dženderu identitāte varot būt trejāda: sieviete/meitene; vīrietis/zēns; citi dženderi. Trejāda varot būt arī džendera izpausme: sievišķīga, vīrišķīga un cita. Dzimums, kas konstatēts piedzimstot, varot būt (citēju oriģinālu): Female, Male, Other/Intersex; proti, dzimums varot būt sieviešu, vīriešu un cits/starpdzimums. Persona fiziski un emocionāli varot būt pievilcīga sievietēm, vīriešiem un citiem dženderiem. Tiek piedāvāta arī grāmatiņas izkrāsojamā versija, kur katrs bērns var ierakstīt, ar kādu dzimumu viņš sevi identificē.
Patlaban Ņujorkas štatā ir reģistrēti vairāk nekā septiņdesmit transpersonu džendera pašidentifikācijas terminu. Dažās ASV un Vācijas daļās tiek apvienotas publiskās dāmu un kungu tualetes, lai nemulsinātu tos, kas valkā svārkus, bet urinē, kājās stāvot. Vācijas Konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi lēmumu ieviest trešā dzimuma (‘intersex’) reģistrāciju. Nesen Parīzes pašvaldība ir nolēmusi, ka turpmāk pilsētas civilstāvokļa aktos vairs netiks rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas Francijā drīkst laulāties un adoptēt bērnus. Kad bijusī Francijas Kristīgo demokrātu partijas priekšsēde Kristīne Butēna kādā intervijā pateica, ka pret homoseksuāļiem izturas kā pret visiem citiem cilvēkiem, kas ir grēcīgi, gluži kā viņa pati, taču homoseksuālas attiecības kā parādība ir negantība (vārds, kas tiek lietots Bībelē), par šo izteikumu pret viņu tika ierosināta krimināllieta un piespriests naudas sods. Kasācijas tiesa šā gada janvārī Butēnu tomēr attaisnoja, taču tiesu darbi ilga gandrīz divus gadus. Savukārt Kanādā, kopš Krimināllikumā ieviests 319. pants, kas paredz sodu par tā saukto “naida runu”, mediju pārstāvjiem un lektoriem ir jāpatur prātā neiesakāmo vārdu saraksts, kurā iekļauti vārdi “māte”, “tēvs”, “kundze”, “kungs”, “jaunkundze”, kā arī vietniekvārdi “viņš” un “viņa”, kas aizstājami ar džendera ziņā neitrālām uzrunām, lai neaizskartu transpersonu jūtas.
Un te nu atkal rodas jautājums: vai ārsta pienākums nav uzrādīt diagnozi, lai gan tā ne vienmēr var iepriecināt pacientu?
Vai līdzīgi arī žurnālistu, skolotāju un augstskolu profesoru pienākums nav paust patiesību? Lai gan patiesība kādam var šķist arī sāpīga.
Taču tikai patiesības atziņa, kas iemiesota rīcībā, spēj dziedināt dvēseli. Bet, ja politkorektuma vārdā un aizsegā tiek potēts nihilisms un kultivēta nedomāšana, cilvēka apziņa tiek degradēta. Nemaz nerunājot par to, ka nevēlamo tematu un nevēlamo vārdu saraksts ir nepārprotama totalitāras ideoloģijas pazīme un tiešs uzbrukums vārda brīvībai.
Tad nu spriediet paši, kas kopīgs pa Eiropu klīstošiem rēgiem un cik nekaitīgi tie ir.
P.S.
Marksisti proletariātu saveda ienaidā ar buržuāziju. Un solīja paradīzi zemes virsū, kolīdz pēdējā tiks iznīcināta. Postmodernisti darbojas smalkāk: nabaga migranti un bagātā Eiropa, apspiestās sievietes un varmākas vīrieši, nelaimīgās transpersonas un neiejutīgie heteroseksuāļi. Taču princips ir tieši tas pats – sašķelt, savest ienaidā un pasludināt kādu par vainīgu. Un arī mērķis ir tieši tas pats – vara. Migrantu, sieviešu vai transpersonu liktenis postmodernistiem, kas apvienojušies zem kreiso liberāļu karoga, rūp tikpat ļoti, cik Ļeņinam, Staļinam un Mao – strādnieku vai zemnieku liktenis.
To nesen rakstīju, meklējot kopsakarības starp marksistiem un kreisajiem liberāļiem. Visu tekstu var izlasīt ŠEIT.
