Vija Beinerte: Nejaušību nav. Sērga krīzi nevis rada, bet atklāj 15
Vija Beinerte, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja mēs darītu, kā pienākas, un nedarītu, kā paši gribam, tad mums arī būtu viss, kas nepieciešams. Bet mēs darām, ko gribam, un nedarām to, kas pienākas, tādēļ mums jāņem par labu arī tas, ko paši negribam. Tā esot teicis Mārtiņš Luters. Labi saprazdams, ka visas tās nejēdzības, kas pasaulē plosās, nav radušās nekā citādi kā tikai no tā, ka cilvēki ir novērsušies no debesu lietām un Dieva taisnības. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma kā tikai atgriešanās.
Sērga nav nejaušība. Un nav arī sods. Drīzāk – modinātāja zvans.
Tiem, kas nevēlas uzklausīt ne sirdsapziņu, nedz skolotājus un praviešus, Dievs pieļauj bargākus modinātājus – neražu, dārdzību, sērgas, plūdus, aprobežotus bezsirds valdniekus un citus postus, taču ne tādēļ, lai cilvēku par viņa kļūdām sodītu, bet gan lai modinātu un vestu atpakaļ uz Dieva kārtības ceļa.
Tāpēc Livonijas valdnieki sērgu laikā mudināja gavēt un izsludināja lielo lūdzamo dienu.
Sērga krīzi nevis rada, bet atklāj.
Šī sērga ir atklājusi gadiem briedināto apziņas krīzi, kas demoralizējusi sabiedrību un birokratizējusi un korumpējusi valsts varu. Pasaulē un Latvijā.
Demoralizēta sabiedrība ir sašķelta un lēti manipulējama, kamēr korumpēti birokrāti apkalpo projektus, sekojot vadlīnijām un personiskām interesēm, nevis kalpojot tautai un tēvzemei. Tāpēc viņu lēmumi bieži vien šķiet neloģiski un neizprotami.
Kuras pilsētas savulaik paglābās no mēra? Tās, kas nekavējoties aizslēdza vārtus. Un neielaida ostās kuģus, kamēr tie nebija izturējuši karantīnu. Žurnāls “Science” 6. martā publicēja ASV un Ķīnas zinātnieku rakstu par robežu slēgšanu un izolāciju kā vienīgo iespēju apturēt vīrusa izplatību. Par šādas stratēģijas efektivitāti jau tobrīd liecināja Ķīnas, Taivānas, Taizemes un Jaunzēlandes pieredze. Taču Rietumi atzina to par neiespējamu ētisku un demokrātisku apsvērumu dēļ. Lai gan sērga ir nevis ideoloģiska, bet medicīniska problēma un ierobežota tiek nevis pilsoņu brīvība, bet vīrusa izplatība.
Kas ir jēdzīgāk un ekonomiski izdevīgāk: nesaslimt vai ārstēties? Neielaist sērgu valstī un mājā vai pēc tam meklēt veidus, kā no tās atbrīvoties?
Īpaši tad, ja veselības aprūpes sistēma ir nesakārtota, gadu gadiem badināta un vienkārši var netikt galā ar strauju slimnieku pieplūdumu. Jo trūkst ne vien gultasvietu, bet arī ārstu un māsu. Turklāt arī mediķi ir pakļauti inficēšanpanikās iespējai.
Krīzes situācijā panika un vieglprātība ir vienlīdz bīstamas, tāpēc ir jābūt precīzai rīcības programmai, kas lēni un pamatīgi jāizskaidro cilvēkiem.
Pavasarī, kad vīruss jau plosījās Eiropā, valdība neierobežoja cilvēku izbraukšanu un iebraukšanu. Kad izsludināja ārkārtas situāciju un robežu slēdza, ielaida valstī vairāk nekā 4500 repatriantu. Un palaida tos pa vējam. Valstī ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju vairāk nekā 4500 potenciālu vīrusa izplatītāju. Nevis izolēja, bet tēvišķīgi ieteica pašiem izolēties. Un tikai mediķu pašaizliedzība, sabiedrības apzinīgās daļas disciplinētība un arī tas, ka Latvijā ir samērā mazs iedzīvotāju blīvums, ļāva mums piedzīvot veiksmes stāstu.
Rudenī šis ieguvums tika nevis nostiprināts, bet sagrauts. Un nu atkal ir izsludināta ārkārtas situācija. Tagad slēdz nevis robežas, bet bibliotēkas un grāmatnīcas. Un nevis paskaidro, kāpēc drīkst pirkt alkoholu un nedrīkst pirkt skrūves un grāmatas, bet draud un biedē.
Haotiski valdības lēmumi un tikpat nevarīga komunikācija rada augsni sazvērestības teoriju virpināšanai.
Es neņemos spriest, vai SARS CoV-2 ir radījis cilvēks vai daba. Patlaban mani drīzāk interesē tas, cik noturīgas ir antivielas. Jo antivielu noturīgums vistiešākajā veidā ir saistīts ar vakcīnu lietderību. Tāpēc, piemēram, Jaunzēlande ir lēmusi nogaidīt, līdz būs skaidri pierādījumi tam, ka vakcīna ir efektīva un droša.
Tagad mums svarīgāk par visu ir neļauties panikai un izturēt šo pārbaudījumu. Valdība ir tāda, kādu esam pelnījuši un ievēlējuši. Ar to patlaban ir jāiztiek. Ievērosim noteikumus, lai atvieglotu darbu mediķiem, jo viņiem jau tāpat nākas strādāt uz spēku izsīkuma robežas. Paldies, ka jūs mums esat! Paldies, ka varam uz jums paļauties!
Paldies farmaceitiem un sociālajiem darbiniekiem! Paldies tiem, kas cep maizi! Paldies šoferiem un pārdevējiem! Paldies skolotājiem un garīdzniekiem! Paldies katram, kas vairo mūsu paļāvību un sirdsmieru!
Sērga ir zīme. Vēsts egoisma pārņemtai pasaulei. Ka nams ir jāceļ uz klints, nevis smiltīs. Ka tas, ko negribam, lai kāds darītu mums, arī pašam nav jādara. Ka tikai žēlsirdība un nesavtīgas rūpes citam par citu spēj mūs glābt.
Ko gribu novēlēt Ziemsvētkos? Mieru un prieku – kaut nedaudz klusa, dziļa un patiesa prieka. Un – nekā lieka.
Un sniegs lai uzsnieg, asniem zem zemes lai būtu silti.
*
Uzziņa:
‘Ārkārtas’ un ‘ārkārtējs’ ir no vienām un tām pašām saknēm veidoti salikteņi, kas nozīmē ne ar ko neatšķiras, tieši tāpat kā ‘ilgu gadu pieredze’ ir ‘ilggadēja pieredze’. Iespaids par to, ka vēlamāka kādā ziņā būtu īpašības vārda forma, ir radies tikai no krieviskas domāšanas, jo krievu valodā šādos gadījumos ģenitīvu nelieto.
Krieviski ir ‘филологический факультет’, latviski filoloģijas fakultāte, nevis “filoloģiskā” fakultāte, Mūzikas akadēmija, nevis “muzikālā” akadēmija. Tāpat arī ‘чрезвычайная ситуация’, ‘чрезвычайное положение’ – krieviski ģenitīva forma te nemaz nav iespējama. Bet latviski ir ‘ārkārtas situācija’, ‘ārkārtas stāvoklis’.
Žēl, ka starp likumu rakstītājiem nav īsta latviešu valodas pratēja, kam starp citu pat nebūtu jābūt juristam.
