Vija Beinerte: Neatļauts viedoklis un pilota kļūda, jeb brīvības priekšnoteikums nav brīvība pati 12
Sākšu ar nelielu atkāpi. Vai kāds no jums ir ēdis zaļās mušmires? Muļķīgs jautājums. Tie, kas ēduši, vairs nelasa. Ne sēnes, ne žurnālus. Kādēļ mēs tās neēdam? Jo esam noticējuši tam, ko mums reiz bērnībā teikuši vecāki. Noticējuši, nemēģinot pārbaudīt. Bet ja nu vecāki vienkārši ir gribējuši ierobežot mūsu brīvību?
Šādi es sāku sleju, kas veltīta jautājumam, ar ko brīvība atšķiras no pārgalvības un visatļautības. Jo brīvības vārds ir plīvojis gan franču revolūcijas, gan boļševiku apvērsuma karogos, aizraujot daudzus, taču,
kolīdz revolucionārā teorija iemiesojās praksē, cerību jūra pārvērtās asiņu okeānā.
Un arī tagad, piesedzoties ar brīvības vārdu, tiek drupināta un grauta Rietumu civilizācija. Lai cilvēki kļūtu absolūti brīvi – brīvi no reliģijas, tautības, dzimuma, pilsonības. Un paliktu tikai viena universāla vērtība – nauda.
Dienas divas šī sleja bija portāla “la.lv” visvairāk lasīto tekstu virsotnē. Nezinu, vai man izdevās kādu pārliecināt. Visticamāk jau, ka ne. Taču tā uzrunāja un iedrošināja līdzīgi domājošos. Un aizkaitināja visu krāsu kreisos, jo biju atļāvusies pateikt arī to, ka laulība (nevis attiecības, bet laulība kā institūcija) ir ekskluzīva divu pretēja dzimuma cilvēku savienība. Divu – un ne vairāk. Pretēja dzimuma – un ne citādi. Cilvēku – un tikai.
Paisumam sekoja bēgums, un vienā brīdī šķita, ka nu jau kaislības norimušas.
Līdz ieraudzīju, ka rakstniece R., viena no tiem, kas spītīgi negrib iekļauties atļauto viedokļu straumē, savā feisbuka profilā ir to pārpublicējusi. Ar piebildi: “Drosmīgi, Vija! Īpaši šī atziņa: “viņi grib panākt, lai cilvēki kā negudri dzenas pēc tā, ko nevar paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt.” Nu jau arī šāda viedokļa paušana skaitās cilvēknemīlestība.”
Šai piebildei sekoja otra, adresēta kādam citam, arī rakstniekam: “Te atbilde Tev saistībā ar mūsu neseno sarunu par demokrātiju.”
Nopriecājos, ka mana sleja noder kā arguments disputā. Un tūdaļ pat ieraudzīju komentāru.
Rakstniece N. man jautā: “Tiešām mums jāsalīdzina cilvēka brīvība izvēlēties ar mušmirēm? Tiešām mums jāsvaidās ar frāzēm par sātanu un dievu, par to, kas ir labs un ļauns. Man liekas vislielākā brīvība ir atļaut katram iet savu ceļu, tā ir tā patiesā brīvība. Necitēt Bībeli vietā un nevietā – šo sakrālo tekstu, kur katrs sev atradīs mājas, tāpat kā pie Dieva. Melns vai balts, pareizs vai nepareizs. Un galvenais – iesim tautās ar savu patieso seju. Brīvi un gatavi kļūdīties, pat tad, ja tas nesakrīt ar jūsu kanonu.”
Komentārā skartie jautājumi gribējās pārdomājami, tāpēc atbildi uzrakstīju tikai nākamajā dienā. Taču izrādījās, ka rakstniece R. publikāciju ir nodzēsusi. Neesot izturējusi spiedienu, jo saņēmusi vairākas privātas īsziņas, kurās tikusi rāta, kaunināta un saukta par homofobi.
Tā rakstnieces N. jautājums palika neatbildēts. Taču viņas formulētā brīvības definīcija man šķiet simptomātiska.
“Man liekas vislielākā brīvība ir atļaut katram iet savu ceļu, tā ir tā patiesā brīvība.” – Varbūt N. to ir domājusi kaut kā citādi, bet man šāda brīvības izpratne bīstami atgādina to brīvības “bausli”, ko ir formulējis mūsdienu sātanisma pamatlicējs Kroulijs: “Dari ko gribi!”
“Atļaut iet katram savu ceļu” – tas skan arī ļoti skumji. Katrs savu ceļu aiziet laulāti draugi, kad viņi šķiras. Katrs savu ceļu aiziet latvieši – cits uz Īriju, cits uz Norvēģiju, cits tepat uz sava absolūtā egocentrisma valstību, un palaiž Latviju vienu pasaules ceļos.
“Atļaut iet katram savu ceļu” – tā var izrādīties nevis mīlestība, bet vienaldzība.
Kad par to ieminējos draugam Ingmaram Zemzarim, viņš teica: “Te prātā nāk līdzība par pazudušo dēlu. Tēvs gan ļauj dēlam iet savu ceļu, taču dēls, to iedams, nevis atrod brīvību, bet gan izšķiež mantojumu. Patieso brīvību viņš atrod nevis aizejot, bet gan atgriežoties.
Runa taču nav par indivīda izvēles ierobežošanu. Runa ir par to, ka mēs tiekam bīstami dezorientēti.
Vai dezorientēta tauta var būt brīva? Ka katrs drīkst iet savu ceļu, tas ir zināms brīvības priekšnoteikums, bet ne brīvība pati. To nedrīkst sajaukt – ne cilvēks, ne tauta.”
Jā, man rūp savas tautas, valodas un valsts liktenis plēsīga kosmopolītisma, globalizācijas, relatīvisma diktatūras un vienlaikus arī militāras agresijas draudu apstākļos. Diez vai “iet katram savu ceļu” būtu tas princips, kas ļautu Latvijai noturēties pasaules kartē vēl vismaz otrus simt gadus. Radikālā atšķirā no rakstnieces N. brīvības formulējuma manu pārliecību vislabāk izsaka Ingūnas Rībenas vārdi: “Brīvība ir augstākā atbildības forma.”
N. raksta: “Un galvenais – iesim tautās ar savu patieso seju. Brīvi un gatavi kļūdīties, pat tad, ja tas nesakrīt ar jūsu kanonu.”
Bet savā slejā es taču esmu (kā mācēdama) gājusi tautās ar savu patieso seju, paudusi savu pārliecību, un lūk – pati N. mani par to apsauc! Un kaunina par Bībeles citēšanu.
Protams, visdrošāk šos laikos ir Bībeli necitēt vispār.
Man tiešām nav pieticis ne meistarības, ne motivācijas, lai, necitējot Bībeli, uzrakstītu sleju, kuras temats ir balstīts tieši pašā Bībelē. Jo atzīt patiesību man nozīmē to piepildīt rīcībā. Tādēļ es rakstu par to, kā redzu, jūtu un saprotu lietu kārtību. Cerot, ka manis teiktais vismaz kādam var noderēt. Jeb iet savu ceļu ir ļauts visiem – izņemot mani?
“Brīvi un gatavi kļūdīties” – N. bezbēdīgi saka. Tie ir tādi vārdi, ko vismazāk gribētos dzirdēt no ķirurga vai pilota. Bet nav patīkami dzirdēt arī no rakstnieka.
P.S. Lūdzu, nejautājiet pēc rakstnieču vārdiem! Es apzināti tos neminu. Jo sleja ir nevis par personām, bet par to, cik viegli brīvības priekšnoteikumu var sajaukt ar brīvību pašu.
